Pirms nedēļas spēkā stājās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmums — no Latvijā retranslējamo televīzijas programmu saraksta izņemt 16 Krievijas televīzijas kanālus. Ar šādu lēmumu valsts cenšas aizsargāt savu informatīvo telpu. Krievijas televīzijas raidījumus Latvijā skatās, tagad jāsaka — skatījās, simtiem tūkstošu mūsu valsts iedzīvotāju. Iespējams, arī šobrīd šo tekstu lasošie. Neiedziļinoties niansēs par lēmuma nepieciešamību, principā esmu tā pieņēmēju pusē. Var aizbildināties ar sarežģīto Latvijas ģeogrāfisko un vēsturiski politisko situāciju, sakot, ka te dzīvo ļoti daudzi ienācēju pēcteči — krieviski runājošie cilvēki, kuriem saprotams ir slāviskais dzīvesstils, humors. Ne mazāk būtiska ir gados vecāko cilvēku valodu zināšanas — vienīgā svešvaloda, kuru zina latvieši, ir krievu. Tik, cik esmu paskatījies Krievijas televīziju programmas, tajās, kā saka, runā vienkāršā valodā, kas saprotama gan mājsaimniecei, gan ministram. Nenoliegšu, krievu humora pārraides ir nesalīdzināmi augstākā kvalitātē nekā Latvijas televīzijā tapušās. Kaimiņiem jebkurš izklaides raidījums ir krāšņs, spēcīgs, atmiņā paliekošs. Mūsmājās tapušie raidījumi ir kā reiz skolās rīkotās “popielas” — blāvi, amatieru līmenī. Tomēr, neraugoties uz to, piekrītu, ka šādā veidā — arī caur jokiem, filmām, lieliskiem izklaides šoviem — Krievijas mediji burtiski nozombē savus skatītājus, liekot sajust eiforiju, falšu dzīves vieglumu, aiz kura patiesībā iekodēta pamatinformācija — pie mums ir labi, visur citur — slikti. Tas ir viens no tā sauktajiem “maigajiem ieročiem”, ar kuru radīt sev lojālus un attiecīgi, šajā gadījumā Latvijas valdībai, nelojālus cilvēkus. Pie kura ies mazs bērns — pie tā onkuļa, kurš piedāvās lielu konfekti spožā papīrā, vai pie tā, kuram rokā mazs, pliks, brūns saldumiņš?
