Runājot par vakcinēšanos pret
Covid-19, attieksme sabiedrībā bijusi dažāda. Pat krasi
atšķirīga, kas ir saprotams, jo tas ir kas jauns, līdz galam
nezināms un nepārbaudīts. Tajā pašā laikā — lielākā cerība
pakļaut saslimšanu.
Palielinoties informācijai, nelielajai
pieredzei un speciālistu ieteikumiem, arī viedokļi mainās.
Turklāt tik krasi, ka atkal ir no viena grāvja otrā. Brīdī, kad
vakcīnu nebija, sabiedrībā tās lielākoties noliedza un aicināja
vispirms izmēģināt valdībai. Tagad, kad tas noticis, ir sašutums
un neizpratne, kāpēc tās pārstāvji apiet rindu. Vai tas ko daudz
mainīs, ja vakcīna tāpat jāsaņem visiem, kuri būs izteikuši
vēlēšanos?
Tā vietā, lai process virzītos
saskaņā ar iepriekš paredzēto par prioritārajām grupām, kam
pirmajām jāsaņem vakcīna, tiek rīkotas reklāmas kampaņas —
redz, kā mēs to izdarījām, un jums vajag darīt to pašu.
Nedomāju, ka šādas kampaņas vairs nepieciešamas, ņemot vērā
daudzos pieteikumus vietnē manavakcina.lv. Šobrīd tie ir jau 90
000, un gan jau būs vēl, jo sabiedrības attieksme mainās. To jau
varēja just pirmajā pieteikšanās dienā, kad daudzo pieteikumu
dēļ “uzkārās” kārtējā platforma. Tomēr, redzot lēno
vakcinācijas gaitu, grūti paredzēt, kad tā varētu pavirzīties
uz priekšu un potes saņems visi gribētāji. Visa šī grūstīšanās,
kurš tad tagad ātrāk tiks pie vakcīnas, atgādina Rūdolfa
Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” sižetu — pastumt otru malā,
lai pašiem tiktu izglābšanās iespēja, kaut arī pirms brīža tā
kritizēta.
Varētu domāt, ka mazajā Latvijā nav
problēmu sapotēt visus gribētājus, jo mūsu jau nav nemaz tik
daudz. Tomēr ir tā, kā sociālajos tīklos pārveidotajā frāzē
no filmas “Emīla nedarbi” — kad ir vakcīnas, nav plāna, kad
ir plāns, nav vakcīnu. Diemžēl nevaram iztikt bez neizdarībām
un neizlēmības, lai sagādātu pietiekamu skaitu vakcīnu. Turklāt
tas viss jau tik ļoti apaudzis ar daudziem noteikumiem un
priekšrakstiem, kas, visticamāk, tikai apgrūtina šo procesu.
Neesmu speciāliste, lai pateiktu, kurām vadlīnijām labāk sekot,
bet valstu pieredze ir atšķirīga. Ja Latvijā prasa iekārtot
speciālu vakcinācijas kabinetu, tad citviet pasaulē to dara
automašīnās vai pat zem klajas debess. Vienu gan es saprotu, ka
šobrīd visu nepieciešams paveikt pēc iespējas ātrāk un
daudzskaitlīgāk. Mums tas diemžēl neizdodas. Tomēr ir jau plāns,
ko valsts darīs, ja vakcīnas paliks pāri vai pašiem tās vairs
nevajadzēs, — pārdos citiem. Vēl viens darbs nav paveikts, kad
jau runā par nākamo.
