Netīšām es iegāju mīļās Māras istabā,
Pilna Māras istabiņa
sīku, mazu šūpulīšu;
Kad es vienu pašūpoju,
Visi līdzi šūpojās.
Ar šo latviešu tautasdziesmu I. Gaiša Kokneses vidusskolas folkloras kopa “Tīne” savā mīļās Māras istabā uzņem katru jaunu dalībnieku, un gaidīti te visi. Jau 30 gadus. Visu šo laiku koknesieši dziesmas, dejas, rotaļas un citas folkloras bagātības vienu pēc otras liek savā “Tīnē”, ik pa laikam ņem ārā un tad atkal rūpīgi liek iekšā, lai saglabātu nākamajiem dalībniekiem. Visus šos gadus “Tīni” sargā un par Māras istabiņu gādā Inguna Žogota — folkloras kopas vienīgā vadītāja.
Sanāk Māras istabā
1990. gadā I. Gaiša vidusskolā sāka strādāt jaunā skolotāja Inguna Žogota. Augusi Ikšķilē, mācījusies Rīgā un ieprecējusies Koknesē. Ceļu uz folkloru Inguna atrada 80. gados, kad aizrāva “Skandinieku” un “Budēļu” dziesmas un muzicēšana. Mazajiem koknesiešiem Inguna vadīja balto stundu, kurā mācīja latvisko dzīvesziņu. Tā kā stundu bija maz, brieda doma, ka vajadzīgs kaut kas vairāk. Zināmā mērā kā grūdiens bija 1991. gada janvāra notikumi. 26. februārī bērni, kam interesēja folklora, sanāca kopā uz pirmo mēģinājumu. Lai arī janvāra trauksmainās dienas bija beigušās, tomēr sākotnēji mēģinājumi notika to zīmē.
Pirmās sanākšanas norisinājās sākumskolas bērnu mūzikas klasē, ko mīļi sauca par Māras istabu, un gaitenī. Turpat padziedāja, padejoja, turpat satupa un atpūtās. Pirms 30 gadiem nebija nekādu viedierīču, un dziesmu vārdus, skolotājai Ingunai diktējot, bērni pierakstīja blociņos. Tagadējiem dalībniekiem dziesmu vārdus un notis izdrukā katram uz lapas.
Glabā dziesmas un atmiņas
Inguna stāsta, ka darboties folkloras kopā nenozīmē padziedāt visiem zināmas tautasdziesmas. Folklora ir milzu tautas garamantu krātuve, un tās apguvē jāiegulda pamatīgs darbs. Darbojoties folkloras kopās skolā, tas nedaudz atšķiras no pieaugušo darbošanās. Tomēr pieaugušo kopa “Urgas”, kas dibināta 2005. gadā un kuras vadītāja arī ir Inguna, cenšas “Tīnes” bērnus iesaistīt svētku pasākumos. Skolas bērni svinējuši dažādus svētkus kopā ar lielajiem — Meteņus, Lieldienas, Jāņus, rudens saulgriežus, svētījuši veļu vakaru, vakarējuši, vilkuši bluķi un gājuši masku gājienos. Arī kāzu pasākumi Kokneses pilsdrupās iesākumā bija ar “Tīnes” bērniem, piesaistot pieaugušos.
Kā tad kolektīvs ticis pie “Tīnes” vārda? Kā jau bieži tas notiek, katrs dalībnieks savu ideju uzrakstīja uz lapiņas, pēc tam skaitīja, kuram nosaukuma variantam visvairāk balsu, līdz parādījās vārds “Tīne”. Tas bija arī Ingunas piedāvājums. Tīne ir apaļais lielais trauks, arī pūralāde, kurā reiz meitas glabāja savu pūru. Koknesieši savā “Tīnē” glabā dziesmas, dejas, rotaļas un citas folkloras bagātības, kā arī svētkus un atmiņas.
Gan zīdainis, gan vecmāmiņa
Pirms 30 gadiem, kad “Tīne” sāka darboties, pats jaunākais dalībnieks bija vēl tādā vecumā, ka mamma viņu nēsāja uz rokām. Gita Skrebele ar savu meitiņu Ievu, kas vēl bija zīdaiņa vecumā, viņām līdzi nāca arī dvīņubrālīši. Gados vecākā dalībniece bija Laima Cielava, kura nu jau ir mūžībā. Laimas kundze nāca līdzi savam mazdēlam, viņi dzīvoja Rīteros. Vecmāmiņa sākumā sēdēja gaitenī un Antonu gaidīja, kamēr beigsies mēģinājums. Inguna Laimas kundzi arī aicināja darboties, viņa labprāt iesaistījās un vēlāk kļuva arī par “Urgu” dalībnieci. Taču lielākoties “Tīnē” darbojas 1. — 9. klases skolēni. No 1991. gada “Tīne” aktīvi piedalās bērnu un jauniešu folkloras svētkos “Pulkā eimu, pulkā teku”.
Koknesē maz folkloras materiālu
Lai gan “Tīne” darbojas jau trīs gadu desmitus, ik pa laikam nākas pārvarēt arī grūtības. “Vienas no galvenajām, ka visiem bērniem grūti vienlaikus sanākt kopā. Daudziem gribas darboties arī citos pulciņos, mūzikas un mākslas skolā, līdz ar to viņi ir ļoti noslogoti. Lauku bērni atkarīgi arī no autobusiem,” teic Inguna Žogota. Kolektīvam nav savas telpas. Mēģinājumi norisinās gaitenī vai kādā no kabinetiem, kuros ir soli un tie jānostumj malā. Būtu vēlams, ka “Tīnei” būtu sava telpa, kur glabāt instrumentus un visu pārējo, turpat varētu arī mēģināt.
Vēl viena problēma, ko Inguna izceļ kā diezgan būtisku, ir, ka Kokneses pusē atšķirībā no daudzām vietām Latvijā, vairāk Kurzemē un Latgalē, maz pierakstīts folkloras materiālu. Maz bijis teicēju. Pa kādam var atrast vietnē garamantas.lv, pa kādai tautasdziesmai dainuskapis.lv, ir arī daži folkloras vākumi, kuros ir mīklas, sakāmvārdi, teikas un nostāsti no šīs puses, un tas arī viss. Īstu Kokneses puses melodiju ir ļoti, ļoti maz. Ja prasa pēc lokālajām tradīcijām un repertuāra, tad jāmeklē arī tuvākā apkārtnē — Aizkrauklē, Bebros, Vietalvā, Odzienā, Pļaviņās, Krustpilī un Ērgļos pierakstītais materiāls.
Tas ir dzīvesveids
Pēc 30 gadiem vietā jautājums — ko nozīmē vadīt folkloras kopu? “Tas nav darba laikā ietilpināms jēdziens. To nevar darīt no plkst. 8 līdz 17. Tas ir dzīvesveids. Kaut ko ieraugi, tūlīt iedomājies, ka tas tev noder. Ienāk kāda ideja prātā, meklē, kamēr atrodi par šo tēmu savos krājumos, kaut ko “YouTube”, garamantas.lv vai daudz kur citur. Tas saistās ar gadskārtām. Aizvadītajā nedēļā bija Sveču diena, pēc tam nāk Meteņi, un viss ap to saistās. Tu neesi pavisam brīvs, ka vari kā pie konveijera atstāt iesākto darbu un rīt turpināt,” bilst Inguna.
Kā “Tīnes” vadītāja salīdzinātu darbošanos agrāk un tagad? Sākumā visi vairāk bija vienkopus, vieglāk izbrīvēja laiku, kad sanākt.
Mēģinājumi bija pēcpusdienās, kad visi varēja tikt. Agrāk bija lielāka kopā būšana un priecīgākas sajūtas. Grūtāk, ja kopā lieli un mazi, jo pamatskolas vecāko klašu un sākumskolas jaunāko klašu skolēniem ir savas intereses un vajadzības. Ja arī tagad kā agrāk ģimenēs dzīvotu kopā vairākas paaudzes, būtu cita pieredze. Lielajam pamācot mazo, arī “Tīnes” dalībniekiem būtu vieglāk.
30 gadi — tas ir daudz vai maz? “Daudz,” atbild Inguna. “Es joprojām strādāju skolā, bērni un vecāki grib latvisko dzīvesziņu. Ir kā viļņiem — te augšā, te lejā. Neteiktu, ka šobrīd tas vilnis augšā un visiem to ļoti vajag. Ik pa laikam uzrodas ģimenes, kam to vajag, un labi, ka sadarbība turpinās. Tā ir pašu izvēle, ka to vajag darīt, jo tā ir vērtība. Ja ar tādu ģimeni izdodas satikties, tad darbs izdodas.”
Vajadzīga vijole
Agrāk bija tradīcija mēģinājumos vārīt kopā tēju. Pārtraukumos bija tējas dzeršanas brīdis. Bija dežuranti — viens vārīja tēju, cits mazgāja krūzītes. Tā bija citāda kopā būšana. Tagad ātri, ātri ieskrien, kaut ko padzied, paspēlē, padejo.
Sākumā arī instrumentu bija krietni mazāk. Tagad ir daudz kokļu, šajos gados tās sakrājušās. Ja kāds izaudzis un kopā darboties pārstāj, atstāj savu instrumentu nākamajiem dalībniekiem. Pēdējā laikā “Tīnes” bērni vairāk muzicē, bet nav tā, ka katram ir savs instruments.
Ne visiem bērniem, kuri sāk nākt uz mēģinājumiem, ir priekšzināšanas kāda mūzikas instrumenta spēlē. Inguna parasti ierāda kokles spēli. Viņa teic, ka tas nav grūti, ja vien bērnam ir vēlēšanās to darīt. Inguna kokles spēli 90. gadu sākumā mācījās pie Valda Muktupāvela folkloras vasaras skolas laikā. Pašai gan tolaik instrumenta vēl nebija. Pirmā kokle bija meistara Jura Jēkabsona darināta, un tā joprojām skan.
Taču “Tīnes” bērni skandina arī blokflautas, bungas, kā arī citus skaņu rīkus. Diemžēl šobrīd nav, kas spēlē vijoli, kā teic vadītāja, tas būtu brīnišķīgs papildinājums.
Nav divu vienādu tērpu
Kā jau daudziem pašdarbības kolektīviem, arī “Tīnei” mēdz būt problēmas ar tērpiem. Katru pavasari tās it kā uzpeld no jauna. “Mums nekad nav bijuši ne skolas, ne pašvaldības, ne saistībā ar kādu projektu gādāti tērpi. Es aicinu iesaistīties vecākus, jo, kad esi darinājis savu tērpu, kaut vai kreklu, brunčus, kaut ko atļāvies nopirkt, piemēram, pastalas, saktiņu, attieksme pret visu ir citādāka. Ir vecāki, kas sagādājuši visu tērpu. Bērni izaug, tērpi tiek atstāti “Tīnei” un tiek citiem. Ja vajag, aizņemamies no deju kolektīviem. Katram tērpam ir jābūt atšķirīgam, folkloras kopā nav divu vienādu tērpu, nav tādas vajadzības, tieši atšķirīgais, bet vienotā tradīcijā, ir vērtība,” teic “Tīnes” vadītāja.
Virsotnes, uz ko tiekties
Darboties folkloras kopā nozīmē iesaistīties gadskārtu ieražu pasākumos. “Tīnes” dalībnieki piedalās konkursos, kas paredzēti bērnu folkloras kopām — tie ir gan muzikantu, gan dziedātāju, gan stāstnieku konkursi, ko rīko Valsts izglītības satura centrs. “Tīnes” priekšnesumi allaž tiek augstu novērtēti, par ko ne reizi vien rakstījis arī “Staburags”. Biedrība “Aprika” organizē folkloras svētkus bērniem un jauniešiem “Pulkā eimu, pulkā teku”. Tie katru gadu notiek citā Latvijas vietā divu—trīs dienu garumā. Tas ir ļoti bagāts, pārdomāts un vērtīgs pasākums visiem, kas darbojas folkloras kopā. 2003. gadā šis grandiozais sarīkojums notika Koknesē, tajā piedalījās ap 1000 bērnu. “Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, protams, arī ir virsotne, uz kuru tiekties, tomēr svarīgāk tas ir koriem un deju kolektīviem. Pagaidām zināms, ka Dziesmu svētkos folkloras kopas sapulcēsies vienu dienu jūnijā Ropažos,” teic Inguna.
Vislielākā vērtība — ģimene
30 gadu laikā “Tīnei” iznācis arī doties tālākos ceļos. 2000. gadā pabija Mārtiņdienas svinībās Visaginā kopā ar daudzām Lietuvas bērnu folkloras kopām. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā piedalījās televīzijas folkloras kopu sadziedāšanās konkursā. Trešo reizi kaimiņvalstī ciemojās nesen — 2016. gadā Kauņā norisinājās starptautiskais bērnu folkloras festivāls “Baltų raštai”. 2002. gadā ceļi veda uz Bjalistoku Polijā, kur muzicēja Zāmenhofa dienās. Taču visgarāko ceļu nācās mērot uz Vāciju, tas bija 1996. gadā.
Inguna allaž bijusi pateicīga bērnu vecākiem, bez viņu atbalsta būtu grūti. Pateicoties vecākiem, bērni nāk uz “Tīni” un viņiem te ir iepaticies. Ingunas ieskatā, saistība ar vecākiem, ar ģimeni ir ļoti liela vērtība, un bez tās nevar. “Tīnei” paveicies, ka tā darbojas skolas paspārnē, arī tas ir devis iespēju tik ilgu laiku pastāvēt.
Ingunai svarīgs arī savas ģimenes atbalsts. Savulaik “Tīnes” dalībnieki bija visi trīs dēli — Mārtiņš, Uģis un Kalvis. Vienmēr var paļauties uz dzīvesbiedru Andri, viņš arī muzicē un dejo folkloras kopā “Urgas”.
Piekusuši, bet laimīgi
Inguna nav skaitījusi, cik bērnu šo gadu laikā darbojušies “Tīnē”, tomēr ir tādi, kuru ģimenēs latviskā dzīvesziņa kļuvusi par vērtību. “Tīnes” vadītāja nosauc tagadējo skolnieci Kati Āriņu. Kates mamma Zane ir viena no pirmajām “Tīnes” dalībniecēm, vecmāmiņa Elga Grigāne arī darbojusies “Tīnē” un tagad ir “Urgu” dalībniece — dzimta trijās paaudzēs. Vēl viena ģimene — Annija un Biruta Blauas. Arī Annija sāka “Tīnē” un tagad turpina darboties “Urgās”. Paaudžu pārmantojamība un darbošanās prieks turpinās.
Ir gandarījums par tām ģimenēm, kuras ir lojālas un atsaucīgas it visā. Apmeklē pasākumus, kuros piedalās bērni, vienalga, vai tās ir Lieldienas pavasarī, Veļu vakars rudenī. Vai tā būtu maskošanās, čigānos iešana, pie to māju durvīm droši var klauvēt, jo zina, ka laidīs iekšā.
Kas raisījis lielākās emocijas šajos gados? To noteikti rada piedalīšanās “Pulkā eimu, pulkā teku”. “Kad viss aiz muguras, esam pārguruši, bet priecīgi. Braucam mājās autobusā, dziedam. Bērni paši sāk un notur dziesmas. Mājās, kāpjot ārā no autobusa, viņi ir piekusuši, bet laimīgi, vecāki viņus sagaida. Bērni to tradīciju paņem par savu un mēģina celt gaismā,” saka Inguna.
Šogad bez svētkiem
Šobrīd pasaulē plosās vīruss, kad pulcēšanās ir liegta. Arī kādai “Tīnes” iecerei tas pārvilka svītru — nācās atlikt ierakstu skaņu studijā. Arī satikties bijušajiem un tagadējiem dalībniekiem neizdosies. Inguna savā “Facebook” kontā ievietojusi agrāko gadu fotogrāfijas, atsaucot atmiņā kopas interesantākos mirkļus. Ir arī trīs grāmatiņas kā dziesmu klades, kuras rakstīja līdz 2005. gadam un kurām varētu piedēvēt muzeja vērtību. Ja viss būs labi, varbūt vasarā dabā varēs satikties. Pagaidām par to runāt pāragri.
Sarunas beigās Ingunai lūdzu pateikt kādu tautasdziesmu, kas katram no mums palīdzētu pārvarēt šo grūto laiku. Viņai kabatā tā nav jāmeklē, un skan savulaik Koknesē pierakstīta tautasdziesma, kas atrodama arī Dainu skapī. Ar to arī pateikts viss — “Tīne” ar Ingunu pamazām, bet dara, jau 30 garus gadus savam un citu priekam:
Pamazām es dzīvoju,
Pamazām Dievs palīdz;
Pamazām bite nesa
Pa vienam ziediņam.
Viedokļi
Iveta Brūvere
— Sen, sen atpakaļ darbojos folkloras kopā “Tīne”. Darbojos — tas ir piemērotākais vārds, jo tur bija viss: dziedāšana, muzicēšana, dejas un rotaļas, rokdarbi un tējas dzeršana, festivāli, koncerti un ekskursijas.
Cilvēka atmiņa ir interesanta. Var notikt daudz un dažādi notikumi, pat lielāki un nozīmīgāki, bet atmiņa izspēlē joku. Atceroties laiku “Tīnē”, uzreiz sajūtu cepumiņu un zāļu tējas māla krūzē garšu un smaržu. Paldies Ingunai par šo laiku un sajūtām!
Zane Āriņa
— Kad Inguna atnāca uz Koknesi, gatavojās dibināt folkloras kopu, biju viena no pirmajām dalībniecēm, darbojos līdz pat 9. klasei. Tas bija superīgs laiks! Iemācījos spēlēt kokli, blokflautu, mēģinājām arī citus instrumentus. Bija tējas vakari, atmosfēra bija brīnišķīga. Tagad mana meita darbojas “Tīnē”. Agrāk mums diktēja vārdus, paši rakstījām notis, tagad skolotāja iedod lapiņu, kurā ir viss. Darbošanās folkloras kopā ir ideāls variants tiem bērniem, kas nevēlas iet mūzikas skolā. Tur ir vieta, kur sirdij un dvēselei latvisko iemācīties, tas palicis visai dzīvei. Es dziedu savam priekam. Vakaros abas ar meitu kopā dziedam un spēlējam. Es šajā bagātībā varu dalīties ar savu bērnu.
Beāte Vaivare
— Visus savus pirmos skolas gadus biju “Tīnes” dalībniece. Ar “Tīnē” pavadīto laiku saistās daudz atmiņu un piedzīvojumu. Tika izzinātas latviešu tautas tradīcijas, tautas dejas, dziesmas, teikas. Man ļoti patika gan gatavoties, gan piedalīties dažādos pasākumos, kur dejas, savienojoties ar dziesmām, deva daudz prieka un enerģijas. Katrā pasākumā iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, kuri kļuva par mūsu draugiem. Vide starp folkloras kopām bija ļoti pozitīva, darbīga un ļāva mums būt tādiem, kādi esam — atvērtiem un sabiedriskiem, kas ļoti noder dzīvē. Tas viss, pateicoties mūsu vadītājai Ingunai Žogotai.
Zane Rožkalna
— “Tīne” bija ļoti īpašs laiks manā bērnībā un pusaudža gados, kad bija iespēja izdziedāties, izdancoties, izdzīvot latviešu tautas tradīcijas un darīt to visu no sirds un pa īstam. Divos vārdos sakot, kas man bija un ir “Tīne” — tā ir fokloras svinēšana. Turpinu savā ģimenē iedzīvināt dažādas “Tīnes” laikos apgūtas tradīcijas: ar bērniem rotaļājamies, mācāmies dziesmas, sagaidām ziemas un vasaras saulgriežus un pieliekam arī savas idejas, jo foklora ir dzīva un mēs varam turpināt to izdzīvot pēc saviem ieskatiem. Darbošanās “Tīnē” iedvesmojusi arī pašai meklēt nedzirdētas tautasdziesmu melodijas un izmēģināt, kā tās skan dažādās harmonizācijās.
