(71. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada
30. novembra numurā.)
567. — 568. diena
Sākas iekāpšana. Esam ar vairākiem arābiem un pakistāniešiem.
Neviena tūrista. Lidojums ir trīs
stundu ilgs, saņemam arī maltīti, jo
tik ātri nebija iespējams iegādāties
lēto aviolīniju biļetes, kam nav nekādu citu ekstru. Smejam gan, ka te
viss notiek “Pakistānas stilā” — kad
trauki tiek savākti, tie vienkārši ar
skaļu blīkšķi tiek iztukšoti kādā kastē turpat guļošajiem pie auss. Neko
tādu citos lidojumus nebijām redzējuši.
Mūs ielaidīs vai neielaidīs Dubaijā? Pie pasu lodziņiem sēž vīri baltos
“paltrakos”. Protams, Latviju nezina,
tāpēc nākas sabļaustīties, lai uzzinātu, vai mēs vispār varam iekļūt AAE
bez vīzas? Pārbaude ir ātra, un drīz
saņemam somas. Te vīrusu vēl nepārbauda. Par to jau nebūtu ko satraukties, bet, tā kā Arča “tieši laikā”
apsaldējies, viss izskatās tumšās krāsās.
Saņemam somas, un jāiet uz izeju. Brīnāmies, ka tik maz kontroles. Tikai pie pašas izejas stāv vīrs ar
videokameru, kas nosaka ķermeņa
temperatūru. Mēs tiekam palaisti
tālāk. Viss. Negaidīti vienkārši! Ir četri naktī, un šajā lidostā, par laimi, ir
arī vieta, kur nedaudz pievērt acis.
Pēc divām stundām miega noskaidrojam, ka somu atstāt lidostā maksā 10 eiro, un lielāko nododam, lai
vieglāk būtu pilsētu apskatīt. Šodien
ceram iegādāties biļetes tālāk, jo Dubaija nebūtu izdevīgākā vieta, kur
iesprūst. Usama saka, ka viņa draugs
šeit varētu mums palīdzēt atrast istabu par 15 eiro diennaktī. Cenas te
kritušās, jo nav tūristu, visi cenšas
nopelnīt. Tomēr mēs esam iecerējuši doties maksimāli tuvu Latvijai —
uz Armēniju.
Atstājuši somu, kāpjam metro.
Tas ir ātrākais veids, kā nokļūt pilsētā. Sākumā izkāpjam nomalē, lai ieturētu lētākas brokastis. Protams, lai
arī domājam, ka visam jābūt astronomiskās cenās, ātri vien atrodam
kafejnīcu, kur viss ir par 1 — 2 eiro.
Lieliski! Skati, kas ir visapkārt, mūs
nebeidz pārsteigt. Milzīgās ēkas! Ielas gan šķiet tukšas, daži auto, daži
vietējie, no kuriem viens uzreiz nāk
klāt un piedāvā iegādāties telefonu — viltotu vai zagtu, nezinām, bet
atstājam vīru bez darījuma.
Kājām aizejam līdz Dubaijas rāmim, kas ir liels rāmis, kuru, no īstā
leņķa fotografējot, var visai pilsētai
“aplikt” apkārt. Pie rāmja īsti pieejas
nav, un tur esošais parks slēgts. Dubaija tāpat kā visa pasaule palēnām
veras ciet. Saņemam ziņas no Pakistānas — tur pa vienu dienu vīrusa gadījumu skaits dubultojies, un
nu tūristiem aizliegts doties uz ziemeļiem, visas pilsētas slēgtas. Tā jau
būtu — mēs tur iesprūstu ne tikai
valstī, bet istabā.
Metro aizbraucam uz Dubaijas
vecpilsētu. Vilciens apstājas pašā lielveikalā, un tas ir pasaules lielākais
lielveikals, kura platība salīdzināma
ar 50 futbola laukumiem. Vietējiem
nav ne dabas, kur izbraukt, ne ballīšu, tāpēc atliek iepirkšanās. Te atrodas arī akvārijs un ledus halle. Te var
gan pārnakšņot, gan pavakariņot.
Šajā vietā iekšā ir viss, bet nu puse
no tā slēgta, vien daži veikali vaļā.
Mūs pārsteidz mūsu lielās kaimiņzemes ļaudis. Liekas, tie nemaz nenojauš par vīrusu, jo tik daudzi te ar
ģimenēm atbraukuši atpūsties un
tad viens otram pārsteigti stāsta, ka
puse pilsētas ciet.
Beidzot varam sazināties ar mīļajiem. Mums interneta nav, diemžēl
ar nevienu no trim bankas kartēm
nevaram norēķināties internetā, jo
viss mūsdienās sasaistīts ar telefonu.
No Dubaijas lidojumi tiek atcelti, un
ir vēl četras valstis, kas mums ir kā
variants. Pirmais ir Anglija, bet it kā
negribētos lidot uz tādu vietu, kur
vīrusu dabūt ir ļoti liela iespējamība.
Zinām, ka uz Latviju tiek organizēts
reiss no Turcijas, bet uz turieni no
Dubaijas lidojumi atcelti. Varam
palikt Dubaijā, bet te būtu dārgi dzīvot ilgāku laiku. Nezinām, vai pēc
divām nedēļām trakums norims.
Tad — Armēnija vai Turcija. Armēnijas kaimiņi jau noslēgti, bet bijām
lasījuši, ka šī zeme vēl pieņem ārzemniekus. Tā būtu vistuvāk Latvijai un pietiekami lēta, lai nogaidītu.
Bet nu, atvēruši kārtējos atjaunotos
rakstus, lasām, ka lielākā daļa ārzemnieku valstī vairs netiek ielaisti —
tiek apskatīta ceļojumu vēsture, un
pēc tās izspriests, vai laist iekšā valstī
vai nē. Mūsu ceļojumu vēsture ir
diezgan ekstrēma, tāpēc nesaprotam — riskēt vai nē. Ja netiekam ielaisti, ko tad? Veselu stundu spriežam un domājam visādus variantus,
rēķinām izmaksas. Vīruss visu pasauli apgriezis kājām gaisā!
Mamma ir milzu palīgs. Viņa uzņemas piezvanīt Armēnijas konsulātam, kur saka, ka atbildes atradīs.
Atliek gaidīt izšķirošo ziņu. Tikmēr
apstaigājam lielveikalu, kur acis iepriecinām pie strūklakas, izejam arī
turpat ārā, kur ir pasaules lielākais
tornis Burj Khalifa 828 metru augstumā. Kopš 2009. gada tas ir augstākais pasaulē. Šai ēkai ir 160 stāvi,
un tai pieder vairāki pasaules rekordi — arī lielākais stāvu skaits pasaulē, augstākais apdzīvotais stāvs, augstākais lifta brauciens utt. Ēkā iekšā
atrodas 900 lepni dzīvokļi, tur ir arī
birojs un viesnīca. Arhitektūra te tiešām ir iespaidīga!
Ceļu turpinām metro uz Dubaijas jūras krastu, kur arī mūs pārsteidz visi arhitektūras brīnumi, ko
bijām redzējuši filmās. No metro
loga redzam arī “septiņu zvaigžņu
viesnīcu”. Buras formas viesnīca atrodas uz cilvēku izveidotas salas, tāpēc tā nemaz katram mirstīgajam
nav sasniedzama. Interesanti, ka patiesībā šī viesnīca nav oficiāli paziņota kā septiņzvaigžņu viesnīca —
kā saka, tā ir tāda Dubaijas leģenda,
kas vienkārši izgājusi nedaudz no
rāmjiem. Kad 1999. gadā viesnīcu
atvēra, tajā palika kāds britu ceļojumu rakstnieks, kas bija tik pārsteigts
par lielisko apkalpošanu, ka nodēvēja šo vietu par “septiņzvaigžņu
viesnīcu”, un tā arī tas palika. Arābi
to turpina, sakot, ka viņiem ir pasaules ekskluzīvākā viesnīca. Tomēr
pasaulē nav vienotas viesnīcu vērtēšanas sistēmas — kas vienā zemē
var būt piecas zvaigznes, citā būs
varbūt trīs. Pasaulē ir tikai piecu
zvaigžņu vērtēšanas sistēma, tāpēc
arī šī skaitās piecu zvaigžņu viesnīca. AAE ir federācija, kas veidota,
apvienojot septiņus emirātus. Te
dzīvo apmēram 10 miljonu iedzīvotāju, no kuriem astoņi nemaz nav
vietējie, bet gan iebraucēji no citām
zemēm. Te ir augsts “lasīt, rakstīt”
prasmes līmenis, un 70% no sievietēm ir arī ieguvušas augstāko izglītību. Apmēram 12 miljonu tūristu
apmeklē šo valsti katru gadu, veidojot 10% no IKP. Šī valsts sastāv no
200 dažādām tautībām, un, lai arī
arābu ir oficiālā valoda, te plaši izplatītas ir arī angļu, farsi, hindu un
urdu valodas. AAE valda absolūtā
monarhija. Katru no septiņiem
emirātiem AAE pārvalda atsevišķa
karaliskā ģimene, bet Abū Dabī
emīrs ir valsts prezidents, kamēr
Dubaijas emīrs ir valsts premjers. Šī
ir viena no drošākajām pasaules valstīm, ņemot vērā zemo noziedzības
līmeni. Te ir arī viens no zemākajiem bezdarba rādītājiem pasaulē.
Interesanti, ka Emirātos atrodas
arī Masdaras pilsēta — pirmā pasaules pilsēta, kas sevi raksturo kā
brīvu no oglekļa, no atkritumiem
un automašīnām. AAE ir lielākais
“Boeing” komerciālo pasažieru lidaparātu pircējs, un Emirātu aviolīnija ir vienīgā, kas operē ar visiem
“Boeing” lidaparātu tipiem. AAE
nav nevienas upes, bet uz dabīgās
salas valsts rietumos atrodas lielākais savvaļas rezervāts Arābu pasaulē. Dubaijā atrodas arī pasaulē
garākā metro sistēma bez vadītāja
— te metro neviens nevada! Tomēr,
kā jau arābu zemē, te jāpievērš uzmanība gan apģērbam, gan uzvedībai. Daži par publisku simpātiju izrādīšanu ir saņēmuši arī sodus! Te ir
arī četru cilvēku veidotas salas —
noteikti redzētas palmu formas salas kādā no televīzijas raidījumiem.
Te ir lētāks zelts, kā arī plašākas
zelta variācijas. Pirms 1930. gada
un naftas buma pērļu audzēšana bija Abū Dabī galvenā industrija. Pārtikā te lieto kamieļu pienu. Var atrast arī kamieļa burgerus. Šī ir viena
no pasaules sausākajām valstīm, bet
tehnoloģijas te varenas — rakstīts,
ka tās pat spēj palielināt lietu mākoņos!
Atgriežamies pie pusdienām un
paņemam līdzi pāris tradicionālos
falafelu kebabus, cerot, ka drīz lidosim uz Armēniju. Lidostā beidzot ir
internets. Mamma atstājusi ziņu, ka
Armēnijā uz robežas tiek pārbaudīts valstu saraksts, kurās ceļotājs
pēdējās 14 dienās bijis. Tātad jāpērk
biļetes. Jau zinām, ka to iespējams
izdarīt arī lidostā, bet mums tiek
piedāvātas tikai tādas, kas kopā izmaksātu tūkstoti. Tas ir daudz par
daudz. Zvanām mammai un mēģinām paši kaut ko atrast. Lidostā tikmēr īsts haoss. Puse no sarakstā
esošajām lidmašīnām atceltas, cilvēki pulcējas. Krievi netiek mājās, daži
raud. Mums saka, no 20. marta visi
lidojumi no Krievijas uz Armēniju
atcelti. Tāpēc vienīgais variants nokļūt tur laicīgi. Bet kas notiek? Stundu ilgā sarežģītā lidojumu meklēšanā un pielāgošanā atklājas, ka pilnīgi viss ir izpirkts. Ja arī biļetes var
iegādāties pēc 20. marta, darbinieki
saka, tās jau tagad ir atceltas, internetā nav jēgas meklēt glābiņu. Pēc
stundu ilgas meklēšanas, skraidīšanas, domāšanas, rēķināšanas saprotam, ka vienīgais variants ir Taizeme.
Uz turieni arī izdodas nopirkt biļetes. Lai arī ir dažas lētākas, pērkam
tās, kur par pārsēšanos citā zemē nav
jāsatraucas, un par mums parūpējas
filipīniešu aviokompānija.
Vēl viena nakts lidostā. Esam nesteidzīgi, jo zināms, ka lidojums vien
septiņos vakarā. Šoreiz esam atraduši mīkstos solus, uz kuriem var
atgulties visā garumā.
Esam ielidošanas zālē, un jau
dzirdam apsardzes darbiniekus klāstām sagaidītājiem — tagad Dubaijā
iebraucēji jāgaida ilgāk, jo notiek
individuālās pārbaudes, ne tikai temperatūras mērīšana. Arī siekalu pārbaude. Parādās paziņojums, ka no
šodienas arī Dubaija slēdz ieeju ārzemniekiem — ielidot AAE var tikai valstspiederīgie. Tā jau Usama
teica — mēs te visam mēģinām izspraukties cauri.
Izlidošanas zālē mūsu lidojums
uz dēļa vēl parādās. Bet tur, pajautājot kādai darbiniecei, vai tā informācija ir precīza, saka, ka sistēmā
mūsu lidojums neparādās, un tas
liek satraukties. Viens variants —
tas esot atcelts, otrs — sistēma vēl
nav atjaunota. Filipīnu aviolīnijas
mājaslapā arī mūsu lidojums vairs
nerādās. Vai tiešām jāpaliek Dubaijā? Ziņās parādās saraksti ar tām
valstīm, kas vēl atļauj iebraukt ārzemniekiem, un tās ir Singapūra,
Anglija, Brazīlija, dažas mazās arābu valstis un pāris valstis Āfrikā. Nu
izvēle nekāda. Tomēr darbiniece
saka, ka četras stundas pirms lidojuma viss būs skaidrs. Mums atliek
vien gaidīt.
Nogaidām vēl stundu un pārliecināmies pie kādas citas darbinieces.
Tā saka, mūsu reiss visdrīzāk notiks,
jo šī ir pēdējā diena, kad filipīniešu
aviolīnijas lido. Arī Dubaijas lidostu
drīz vērs ciet. Šīs reāli ir pašas pēdējās dienas.
Atbilde mūs apmierina, un priecīgi dodamies pēdējā izbraucienā ar
metro. Ārā +34 grādi, bet tāpat jāstaigā glīti apģērbtam. Dubaija pēc
Pakistānas liekas pārlieku tīra un
kārtīga. Te pat papīra gabaliņu ielās
nevar atrast. Vien ir kāda specifiska
iezīme — ir noteiktas vietas, kur saujām izmētātas vizītkartes ar masāžas
piedāvājumiem, kur iespējams saņemt “pilnu komplektu”. Lidostā arī
tualetēs apkopēji kā traki. Arča smejas, ka nevar pat kabīnē ieiet, kad
viens jau slotu bāž apakšā zem durvīm, lai tikai visu saslaucītu.
(Turpmāk vēl.)
