Valsts un pašvaldības ar likumu
apņemas palīdzēt bārenim vai
bez vecāku apgādības palikušam
bērnam nostāties uz kājām un
sākt patstāvīgu dzīvi. Mājoklis,
stipendija, apmaksāti ceļa
izdevumi ir tikai daļa, ko var
saņemt bērni un jaunieši ar
attiecīgo statusu. Standarta
ģimene bieži vien jaunajam
studentam šādu atspērienu
nespēj dot. Kāda meitene dalījās
savā pieredzē — audžuvecāki
atlikuši adopcijas jautājumu, jo
gandrīz pilngadīgajai meitenei
nevarēs sniegt tādu atbalstu,
kāds viņai šobrīd pienākas no
valsts.
Materiāli izdevīgāks
ir bāreņa statuss
E-pastā saņēmu ziņu no kādas
jaunietes, kurai tuvojas 18. dzimšanas diena. Meitene ir bez vecāku apgādības un labu laiku dzīvo audžuģimenē. Abpusēju siltu jūtu pārņemti, audžuvecāki ar meiteni jau
kādu laiku runājuši par adopciju,
taču pandēmijas ekonomiskās sekas spiež mainīt lēmumu. Audžuvecāki apzinās, ka, adoptējot meiteni, viņa zaudēs sociālās garantijas, kas viņai pienākas kā bez vecāku apgādības palikušai. Šobrīd
situācija ir tāda, ka viņi nespēs meitenei dot to, kas, paliekot bārenes
statusā, viņai pienākas. Adopciju var
nokārtot arī vēlāk, esot pilngadīgai.
Liāna Purvinska, Aizkraukles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, stāsta,
ka, bērnu adoptējot, viņš pilnībā
kļūst par šīs ģimenes locekli ar visām tiesībām un pienākumiem. Līdz
ar to ģimenei jāuzņemas pilna atbildība par bērnu, tostarp finansiāli.
Valstī ar likumu ir noteikts, ka, adoptējot bērnu, ģimene saņem vienreizējo pabalstu 1422 eiro apmērā. Ar
pagājušo gadu valsts nodrošina adoptētajam bērnam ikmēneša pabalstu
minimālā uzturlīdzekļu apmērā, līdz
bērns sasniedz 24 gadu vecumu.”
Uzskatu, ka viens ir materiālais atbalsts, kas, protams, nav mazsvarīgs,
bet ir arī otrs aspekts — bērns iegūst
ģimeni, viņš ir piederīgs šai ģimenei, ne tikai līdz pilngadības sasniegšanai. Veidojas ģimenes saites,
tradīcijas. Bērnam ir svarīga piederība, un ģimenē tā ir pati svarīgākā”,
Liāna Purvinska.
Bērnam, kurš palicis bez vecāku
gādības, sasniedzot pilngadību, jāsāk patstāvīga dzīve. “Liekot uz diviem svaru kausiem, jaunietim, kas
netiek adoptēts, sasniedzot 18 gadu
vecumu, ir dažādi finansiālie ieguvumi. Tās administratīvās teritorijas pašvaldība, kuras bāriņtiesa ir
pieņēmusi lēmumu izņemt bērnu
no ģimenes, nodrošina jaunietim
dzīvojamo platību. Tikko pilngadību sasniedzis jaunietis visbiežāk
vēl mācās skolā un nav spējīgs samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Valsts ir paredzējusi kārtību, kādā jaunietis var saglabāt tiesības uz dzīvokli līdz 24 gadiem. Izbeidzoties ārpusģimenes aprūpei,
jaunietim, kas sasniedzis 18 gadu
vecumu, ir tiesības saņemt vienreizējo pabalstu, kā arī braukšanas
maksas atvieglojumus sabiedriskajā
transportā, ko nodrošina valsts, ja
bērns mācās klātienē un ir sekmīgs,”
stāsta Liāna Purvinska. Sasniedzot
pilngadību, bez vecāku apgādības
palikušie bērni saņem dažādus pabalstus, ko nodrošina pašvaldība,
piemēram, valstī ir noteikts pabalsts
sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei, patstāvīgas dzīves
sākšanai, ko piešķir pašvaldība, ja
pilngadību sasniedzis jaunietis mācās, viņam ir tiesības saņemt ikmēneša izdevumu pabalstu un citus pabalstus saskaņā ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem.
Attiecībā uz dzīvojamo platību
ar likumu nav noteikta dzīvojamās
telpas platība kvadrātmetros vai kādas citas nianses. Praksē tas parasti
ir vienistabas dzīvoklis, situācija un
atrašanās vieta atkarīga no pašvaldības iespējām. Dzīvokli pašvaldība
izīrē, tas nepāriet jaunieša īpašumā,
viņam ir tiesības lietot īpašumu, bet
ne to pārdot vai izīrēt citai personai.
Ja piešķirtā dzīvojamā platība ir
citā pašvaldībā, bet jaunietis ārpusģimenes aprūpē dzīvo un mācās
citā pašvaldībā, tad viņš var īrēt
dzīvokli tuvāk mācību vai darbavietai. Katras pašvaldības saistošajos noteikumos ir noteikts, kādu
palīdzību sniedz īres maksas kompensēšanai.
Savulaik valsts līmenī tika aktualizēta iniciatīva, kas paredzētu bezmaksas augstāko izglītību bez vecāku apgādības palikušajiem bērniem. Nepieciešamo atbalstu iniciatīva neguva, taču dažas izglītības
iestādes bāreņiem piedāvā mācību
maksas atlaides.
Kūtri adoptēt
Meitene, kura rakstīja vēstuli epastā, vēlas saglabāt konfidencialitāti. Tā kā Aizkraukles novadā šobrīd neviens bērns nav ievietots
audžuģimenē, tad skaidrs, ka meitene dzīvo citā novadā. Liāna Purvinska norāda, ka adopcijas notiek
maz, salīdzinot ar bērnu skaitu, kas
ir ārpusģimenes aprūpē. Bāriņtiesas priekšsēdētāja neslēpj, ka daļēji
iemesli ir tie, kurus norāda vēstuli
atrakstījusī meitene. “Katra ģimene,
kas pieņēmusi bez vecāku gādības
palikušu bērnu, izvērtē, vai adoptējot varēs sniegt materiālo atbalstu, lai
bērns sāktu patstāvīgu dzīvi. Valsts
sniedz materiālo atbalstu adoptētājam. Tas ir vienreizējais pabalsts pie adopcijas apstiprināšanas pēc tiesas sprieduma un ik
mēneša pabalsts adoptētam bērnam līdz 18 gadu sasniegšanai.
Manā praksē bijuši gadījumi, kad
aizbildnībā esošu bērnu adoptē aizbildņi,” stāsta Liāna Purvinska.
Aizkrauklē ir divas
audžuģimenes
Kad Liāna Purvinska sāka darbu
kā Aizkraukles novada bāriņtiesas
priekšsēdētāja, Aizkrauklē nebija nevienas audžuģimenes. “Viennozīmīgi, lai kļūtu par audžuģimeni, ir
jāizprot visas nianses, kā kļūt par
audžuģimeni, kā bērns nonāks viņu ģimenē, kādi būs pienākumi un
tiesības, kāda palīdzība no valsts
un pašvaldības. Ģimenei jābūt gatavai, ka bērnam, kuru uzņems, var
būt veselības, uzvedības problēmas.
Būt audžuģimenei ir ļoti smags
darbs. Nav iespējams ieplānot, ka
mūsu pašvaldībā būs noteikts skaits
audžuģimeņu un mēs uz to mērķtiecīgi ejam. Katram cilvēkam ir
pašam jāsaprot, vai viņš vēlas un
vai viņš spēs uzņemt ģimenē bērnu, kurš būs cietis no vardarbības,
bērnu, kurs nebūs saņēmis vecāku
mīlestību un būs spurains kā ezis.
Audžuģimene bērnam, kas palicis
bez vecāku gādības, ir miera osta.
Šobrīd Aizkrauklē ir divas audžuģimenes, kas darbojas ļoti veiksmīgi. Uzņemot bērnu, tiek veltītas
maksimālas pūles un uzmanība, lai
bērni tiktu socializēti un kļūtu par
pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem,” stāsta Liāna.
To, cik ilgi bērns uzturēsies audžuģimenē, nevar paredzēt. Ārpusģimenes aprūpei ir trīs formas — iepriekš
tā sauktais bērnunams, tagad sociālas aprūpes centrs (institūcija),
audžuģimene, aizbildniecība. Minimālais periods, ko bērns pavada
audžuģimenē, ir laiks līdz gadam,
Civillikums un Bāriņtiesu likums
nosaka, ka gada laikā bērna pārtrauktās aizgādības tiesības vecākiem tiek pārskatītas. Ja ģimene, no
kuras bērns ticis izņemts, ir sadarbojusies ar sociālo dienestu, citiem
speciālistiem, novērsusi visus apstākļus, kāpēc bērns ticis izņemts no
ģimenes, pēc sociālā dienesta atzinuma saņemšanas, citu pierādījumu saņemšanas bāriņtiesa lemj par
bērna atgriešanu ģimenē. Arī pēc
bērna atgriešanās vecāku aprūpē
ģimene ir sociālā dienesta uzraudzībā, līdz zūd visi riski un bērnam
ģimenē ir droši.
Valsts uzstādījums ir atteikties
no bērnunamiem ar domu, ka bērni netiks ievietoti institūcijās, bet
tiek nodoti aizbildniecībā, uzņemti
audžuģimenē vai adoptēti, kur viņiem tiek nodrošināta ģimeniska
vide. Prakse rāda, ka iecere ir visai
grūti realizējama, vismaz tuvākajā
nākotnē.
“Valstī ieviestas trīs audžuģimeņu formas — parastā, speciālā un
krīzes. Atrast audžuģimeni pusaudzim, kuram ir atkarības, tieksme
klaiņot un neklausīt, nemācīties, ir
ļoti sarežģīti. Audžuģimenes pārsvarā grib uzņemt mazākus bērnus.
Valstī izveidots speciāls audžuģimeņu reģistrs, kurā redzamas visas
valstī reģistrētās audžuģimenes un
brīvo vietu skaits. Nonākot situācijā, kad bērns jāievieto audžuģimenē, bāriņtiesa, pirmkārt, ieskatās reģistrā, tad sagatavo bērna raksturojumu un sazinās ar vairākām
audžuģimenēm un pārrunā iespēju uzņemt bērnu. Reti audžuģimē
nākas ievietot vienu bērnu, biežāk
no ģimenes tiek izņemti divi, trīs
un pat vairāk bērnu. Jo vairāk bērnu, jo grūtāk viņus ievietot audžuģimenē. Audžuģimenei un arī tuvākajiem ģimenes locekļiem (iespējamiem aizbildņiem) ir tiesības atteikties uzņemt savā ģimenē bērnu,
tad vienīgā alternatīva ir institūcija,” par situāciju stāsta Liāna.
Kļūstot par audžuģimeni, tiek definēts, cik bērnu un kāda vecuma
bērnus var uzņemt, vai var uzņemt bērnus ar veselības problēmām.
Piemēram, ģimene, kurā jau ir
divi pirmsskolas bērniņi, vislabāk
spēs tikt galā ar vēl vienu vienaudzi. Audžuģimenēm ir tiesības izvēlēties, kādus bērnus pieņemt, viņi
paši vislabāk zina savas spējas.
Pārlieku
nepieķerties
Audžuvecāka pienākumus var
uzņemties arī viens pieaugušais, bez
laulātā drauga. Valsts rīkotās kampaņas un citas aktivitātes ir vainagojušās ar audžuģimeņu skaita pieaugumu, taču ir pietiekami liels
audžuģimeņu skaits valstī, kurām
ir piešķirts audžuģimeņu statuss,
bet bērni nav ievietoti.
Audžuvecākiem jāsaprot, ka bērns
pie viņa var būt īslaicīgi vai arī tomēr palikt līdz pilngadības sasniegšanai. Ir tādas audžuģimenes, kas
bērnu aprūpi tiešām uztver kā darbu, bez īpašas pieķeršanās bērnam.
Taču ir tādas audžuģimenes, kuras
ļoti iemīl bērnu un pilnībā uzskata
viņu par savas ģimenes locekli, tādā
gadījumā, ja bērns ir juridiski brīvs,
viņu var arī adoptēt.
“Starp bērnu un audžuvecāku
attiecības veidojas jebkurā gadījumā. Audžuvecāki bērnu skolo, pavada ar viņu daudz laika, veidojas
pieķeršanās, tādā gadījumā audžuģimene arī izvēlēsies bērnu adoptēt, ja viņš ir juridiski brīvs. Tas
nozīmē, ja vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas bērna aizgādības
tiesības. Būt audžuģimenei — tas ir
darbs, kad bērns tiek ievietots audžuģimenē, bāriņtiesa pilnvaro to pārstāvēt bērna intereses, aprūpēt un
uzraudzīt bērnu. Nenoliedzami, tas
ir psiholoģiski smags darbs, ne katra
ģimene to spēj uzņemties, tāpēc ģimeņu atbalsta centri, arī pašvaldības sociālie dienesti un bāriņtiesas
audžuvecākiem sniedz atbalstu, lai
tiktu galā smagās situācijās,” stāsta
Liāna Purvinska. ◆
