Beidzot pienācis mans laimes mirklis. Iedomājieties, kažoks no pagājušā gadsimta karājas skapī, un nu beidzot to varu izrādīt! No kožu viedokļa laikam jau ļoti sintētisks un negaršīgs, jo nebija pat pagaršojušas. Tiesa, es tajā jūtos kā lāču māte, toties apzinos, ka nesu pagājušā gadsimta elpu. Vienvakar (nedomājiet, tās nebija brīvdienas!) pierunāju Indriķi ap desmitiem vakarā aiziet uz tuvējo kalniņu pabaudīt ziemas priekus un kā bērnībā nošļūkt no kalna ar plēvi. Paņēmu līdzi arī maizītes un karstu tēju. Domāju, būs kluss un mierīgs romantisks ziemas vakars. Ak tu tētīt! Pilns kalns ar bērniem un viņu nomocītajiem vecākiem, kuri visu dienu kopā ar saviem mazajiem skolnieciņiem risinājuši dažādus uzdevumus. Te viņi varēja apmainīties viedokļiem, ko kurš iemācījies. No kāda pirmklasnieka mammas es arī šo to uzzināju par krāsu nozīmi. Izrādās, dzeltenajai ir saistība ar ķīniešiem. Pat šeit viņi iefiltrējušies. Maizītes apēdām mājās. Paņemsim brīvdienu un uz kalnu aiziesim dienas vidū, kad visi mācās. Gribas kaut vienu reizi ar plēvi nošļūkt no kalna.
