Kāds gudrs cilvēks pavasarī atzina, ka nejēdzīgākais šī gada pirkums ir plānotājs. Viņam bija taisnība. Gada sākumā nopirku divus — vienu darbam, otru kalendāra veidā mājās pie sienas. Un sāku to aizrautīgi aizpildīt — deju sacensības, lidojums uz Vāciju, lai apciemotu brālēnu, deju diena Aizkrauklē, Uzņēmēju dienas, Vesterna nakts Koknesē, ģimenes ekskursija uz Lietuvu, Skolēnu dziesmu un deju svētki, kuros pirmo reizi būtu dziedājusi mana meita, un vēl, un vēl… Kalendārs bija aizpildīts līdz augustam. Taču vienā mirkli tam visam tika pārvilkta trekna sarkana svītra. Notiekošais pavasarī lika saprast, ka nevaram plānot neko, pat ne nedēļu uz priekšu. Dzīvojām šodien un varbūt vēl zinājām, kas būs rīt, bet arī ne vienmēr. Septembris, oktobris, novembris un arī decembris tā arī palika tukši.
Šis gads lieku reizi atgādināja, ka jāpriecājas par to, kas ir, nevis jāgaužas par to, kā nav. Bijām laimīgi par lietiņām, kuras paspējām izdarīt, un brīžiem, kurus piedzīvojām. Izdevās baudīt brīnišķīgu grupas “Tikai tā” koncertu, pabūt pie jūras, divas dienas baudīt Bauskas puses skaistumu. “Staburaga” draugu pulciņam bija iespēja aizbraukt pat divās ekskursijās. Es gan iepazinu tikai Dvieti, kas man bija pilnīgi sveša puse, taču zinu, ka arī brauciens uz Latgali, Daugavas lokiem, izdevās lielisks. Un, protams, Aizkraukles līnijdeju grupas “Silver line” sadancis, kas mums bija gada nozīmīgākais notikums un ar kuru paspējām iespraukties starp diviem vīrusa viļņiem.
Kā saulains gaismas stariņš šajā laikā bijuši visi tie foršie cilvēki, kas satikti, kuriem noteikti jāsaka paldies par to, ka palīdzēja, iedvesmoja, nenobijās, neatteica un atbalstīja.
Mans nejēdzīgais kalendārs decembrī vēsta — neaizmirsti, katra diena tev tiek pasniegta kā mūžība, lai tu būtu laimīgs. Manuprāt, lielisks novēlējums, lai izturētu un pārdzīvotu šo laiku. To visiem arī novēlu!
