Šī gada pārdomas man ir emocionāli grūti uzrakstīt. Šķiet, nekad nav mocījuši tik daudz jautājumu par netaisnību pasaulē kā tagad. Nezin vai uz visiem kādreiz atbildes atradīšu. Vienkārši ir lietas, kuras jāpieņem, kaut arī brīžiem sirds pa muti kāpj ārā.
Katru gadu meklētājprogrammā “Google” tiek noteikts biežākais jautājumu sākums. Šogad tas ir “kāpēc?”. Patiesībā šis jautājums atspoguļo visas pasaules dzīves modeli, jo, tēlaini runājot, esam nonākuši bezdibeņa malā, un vārds “kāpēc” vieš cerību, ka cilvēce sāks domāt, kādu šo pasauli atstāsim nākamajai paaudzei. Arī pasauli plosošais vīruss uzdod daudz jautājumu un diemžēl parāda arī līmeni, cik dažkārt primitīvi esam savā domāšanā, ja jau daudziem problēmu sagādā pat masku nēsāšana. Un ne tikai. Mēs attālināmies viens no otra.
Taču, lai kādā neziņas uzdoto jautājumu jūrā mēs dzīvotu, manuprāt, pats galvenais — nezaudēt emocionālo saiti citam ar citu. Pērn man dāvanu maisā bija neliela grāmatiņa “Brīnišķā apskāvienu valoda”. Priekšvārdā rakstīts, ka tā palīdzēs pilnībā apgūt mums visiem no bērnības zināmo apskāvienu valodu un varēsim paust savas izjūtas arī bez vārdiem. Tagad, kad visur tiek atgādināts par distancēšanos, kopābūšanas apskāvienu ir mazāk, taču mēs varam netaupīt vārdus. Mīļus un labus. Tie stiprina un palīdz būt labākiem. Mums un pasaulei.
