Frizieris ir profesija ar senu vēsturi, bez tās nevaram iztikt joprojām. Šīs jomas speciālistiem jāpārzina frizūru modes tendences, lai klienti iegūtu vēlamāko matu griezumu un krāsu. Frizieris ir profesija, kas apvieno meistarību un radošumu.
Patīk strādāt vietā, kur visi klienti zināmi
Pļaviņiete Dace Lavrute-Akmens ir friziere jau 27 gadus un joprojām pārliecināta, ka tā ir viņas īstā profesija. Citādāk tas nevar būt, jo strādāt konkrētā jomā tik ilgi var tad, ja uz darbu dodas ar prieku. Tā tas arī esot, un viņa nevarot iedomāties sevi darām ko citu.
Pēc vidusskolas Dace gan sāka mācīties citu profesiju, bet ātri vien saprata, ka tā nav domāta viņai. Izvēlējās mācības 34. arodvidusskolā, kas šobrīd ir Rīgas Stila un modes tehnikums. Tagad viņa spriež, ka friziera arods kaut kur zemapziņā bija snaudis jau no bērnības.
— Kad biju maza, laukos pie plīts atradu naglu un, kamēr citi neredzēja, sakarsēju, un mēģināju ieveidot lokas. Protams, nekas neizdevās, un matu šķipsna nošvirkstēja vien. Jau skolā klasesbiedriem griezu matus, bet arī tad nebija domu, ka strādāšu profesionāli. Patika medmāsas darbs, tomēr to neizvēlējos. Vidusskolā pat nebija nojausmas, ko varētu darīt. Vecāki mudināja, draudzenes gāja uz augstskolu, un es arī. Drīz vien mainīju mācības, un tas bija pareizs lēmums, — stāsta Dace.
Pēc krāsas uz tirgu
Mācību beigas frizieru skolā bija 90. gados, kad daudz kā nebija, arī darbavietu. Izbaudīts laiks, kad ar piederumu koferīti ceļojusi no mājas uz māju. Tad Pļaviņās atvērts skaistumkopšanas salons, un uzņēmēja aicināja strādāt. Vēlāk ar divām kolēģēm sāka strādāt kā pašnodarbinātās un īrējušas telpas. Dace atceras, ka tas bijis diezgan traks laiks, jo telpas bija vēsas, pašām vajadzēja krāsni kurināt. Nereti pirmais klients apkalpots pie kamīna, kamēr krāsns iesila. Ļoti gribējās savas telpas, un beidzot izdevās nopirkt salonam “Bellē” piemērotu dzīvokli daudzdzīvokļu ēkas pirmajā stāvā pie ģimnāzijas. Ar vīra atbalstu tas izremontēts un atvērts tieši viņas 35 gadu jubilejā. Jau 15 gadus savā salonā viņa strādā kopā ar citām kolēģēm, sniedzot dažādus skaistumkopšanas pakalpojumus.
Šajos gados matu kopšanas jomā daudz kas mainījies. Attīstībā noticis milzu lēciens.
— Vēl prakses laikā, kad vajadzēja kaut ko no materiāliem, braucu uz Rīgas Centrāltirgu, kur no kādas tantītes vai onkulīša varēja dabūt kaut ko no nepieciešamā. Veikalos nebija nekā. Biju iemācījusies to pašu matu balinātāju pagatavot pati, ja nevarēja nopirkt. Salīdzinot ar to laiku, tagad ir pārpilnība. Ir tik daudz iespēju un izvēļu, pamatā izmantoju pārbaudītas lietas, ar ko strādāts kādu laiku. Ja kaut kas bijis labs, pērku vēl, — saka Dace.
Arī matu griezumu un frizūru ziņā ir noticis gluži vai apvērsums. Savulaik frizūru veidošanā pamatā izmantoja ruļļus un matus uzkasīja augstā sasukā. Arī ilgviļņi vairs nav tik pieprasīti.
Sava darba vizītkarte
Frizētavas ikdiena lielākoties paredzama, jo vairums klientu pierakstījušies iepriekš. Tas būtiski šajā pandēmijas laikā, un frizieri ir gandarīti, ka ir iespēja turpināt strādāt. Tomēr bieži vien atnāk kāds iepriekš nepieteicies. Tie nereti ir lauku cilvēki, kuri atbrauc uz pilsētu iepirkties vai citās darīšanās un pie reizes vēlas saposties. Reizēm grūti pateikt, kā izvērtīsies diena. Lielākie un sarežģītākie darbi gan zināmi iepriekš. Dace frizē gan sievietes, gan vīriešus, un viņai patīk darboties ar abiem.
Mācīties un pilnveidoties šajā profesijā vajag visu laiku. Regulāri jāseko līdzi aktuālajam, der ieskatīties arī internetā. Noderīgi ir semināri, ko organizē dažādas produktu firmas, kur var gūt zināšanas par jaunākajiem materiāliem un frizūrām. Pagaidām gan par tiem klātienē jāaizmirst.
Viņa atzīst, ka pamatu pamats paliek nemainīgs, bet ik pa laikam ir kādas aktuālas nianses. Šobrīd vairāk dominē brīvais stils, kas ir pēc iespējas dabiskāks un vieglāks matu sakārtojums, kā arī krāsojums. Dace necenšas uzstājīgi pārliecināt savus klientus mainīt kaut ko frizūrā. Ja piekrīt, tad labi, jo lielākoties cilvēki paši nāk ar šo domu. Ar saviem matiem savulaik daudz eksperimentējusi, krāsojot visdažādākos toņos. Aizejot uz darbu un paskatoties spogulī, vienā mirklī varēja izlemt — apnikusi melnā krāsa, gribas gaišu. Tad nu kolēģei bijis darbs… Tagad vairs nē, ieturot konservatīvu nostāju, tomēr Dace allaž patur prātā, ka frizierim jābūt sava darba vizītkartei.
Linsēklu novārījums un stress
Arī viņas darbā bijušas situācijas, kad grūti saprast, kā lai tiek galā. Dace atceras, ka reiz meitene solījusi pirms izlaiduma dienas atnākt un izklāstīt ideju iecerētajam matu sakārtojumam, bet ieradusies tikai norunātajā dienā.
— Tas, ko kliente vēlējās, iepriekš nebija mēģināts, turklāt nebija iznācis strādāt ar sūkli copes veidošanai, un tādas lokas, ko viņa vēlējās, pēdējo reizi biju veidojusi skolas beigšanas eksāmenā. Turklāt to nostiprināšanai tolaik vajadzēja izmantot linsēklu novārījumu. Tad nu drudžaini mēģināju domāt, kādus līdzekļus izmantot, lai izskatās labi, un linsēklas noteikti nederēja. Tikmēr meitene sameklēja internetā, kā veidot frizūras detaļas, un kopā kaut kā tikām galā. Tomēr satraukums par to, ka kaut kas var neizdoties, bija milzīgs, un cilvēkam taču laikus jāpagūst uz pasākumu, — atceras Dace.
Nākamais pārbaudījums bijis, kad popularitāti frizūrās ieguva dažādas bizītes. Viens ir redzēt pavisam cits — pašam tādas izveidot. Kad uz šādu frizūru pieteicās kaimiņiene, iepriekš visu izmēģinājušas.
— Kad zinu, kas būs jādara, jau iepriekš domās izeju visam cauri kā shēmai, lai arī praktiski tas tomēr ir citādāk. Vēl citā reizē sāku veidot līgavas kāzu frizūru un apmēram pusē sapratu, ka izvēlētais dabisko ziedu vainadziņš meitenei ir par lielu. Vajag to “nofrizēt”, bet man tādu knaibļu nav. Zvanīju paziņai uz ziedu veikalu, viņa slēdza ciet tirgotavu un skrēja pie manis ar instrumentu, jo laika nebija daudz domāt un mēģināt. Tikām galā arī šajā reizē, protams, ar lielu stresa devu, — stāsta Dace.
Viņai patīk strādāt Pļaviņās, jo cilvēki lielākoties zināmi, darbā palīdz tas, ka pārzina katra vēlmes. Ja ienāk kāds svešāks, grūtāk nojaust, vai rezultāts paticis. Daļa klientu grib sarunāties visu laiku un ar visiem, bet citi ir klusētāji. Daži frizūras veidošanas laikā pat sēž aizvērtām acīm, jo vēlas atslābināties. Lielākoties pēc sejas izteiksmes jau var pateikt, kāds cilvēkam noskaņojums, ko daļu uzņem arī frizieris. Jomas pārstāvji atzinuši, ka lielākoties cilvēki uz frizētavu dodas nevis tikai griezt matus, bet daļēji kā uz psiholoģisko seansu, kur viņu uzklausa, ņem vērā vēlmes un var ar kādu parunāties. Līdz ar to klienti biežāk izmanto jau zināmu salonu un meistaru, kurš arī pielāgojas klienta vēlmēm un noskaņojumam.
Vienmēr būs pieprasīts arods
Friziera profesiju var apgūt profesionālajās skolās pēc 9. klases vai vidusskolas beigšanas, kā arī jebkurā dzīves brīdī frizieru kvalifikācijas kursos, ja ir iegūta vismaz pamatizglītība. Beidzot mācības, var iegūt
2. vai 3. profesionālās kvalifikācijas līmeni.
Valda Krūmiņa,
Rīgas Stila un modes tehnikuma direktores vietniece profesionālo programmu attīstības un kvalitātes jomā
— Programmas pieprasījums joprojām ir ļoti liels, un papildus var apgūt stilista, kā arī citas zināšanas. Iestājoties ir konkurss, un šogad šajā specialitātē uzņēmām trīs grupas — 90 cilvēku. Domāju, ka interese nemazinās, jo profesija ir saistoša un arī darba tirgū pieprasīta. Turklāt var strādāt individuālo darbu, neesot saistītam ar kādu darba devēju. Šādi speciālisti būs nepieciešami vienmēr.
Pēc 9. klases mūsu tehnikumu noteikti izvēlas vairāk audzēkņu nekā pēc 12. klases, un tad izvēle ir arī stabilāka. Protams, ne visi, kuri sāk mācības, tās pabeidz, bet tas notiek visās jomās. Ir tādi, kuri pamācās, domā, ka ir pietiekami, viss apgūts, un atstāj skolu, tajā brīdī nenovērtējot izglītības dokumenta iegūšanu. Tomēr bieži pēc tam atgriežas, lai iegūtu izglītības dokumentu, jo tas ir būtisks. Apmēram 70 procentu mūsu skolas audzēkņu strādā savā izvēlētajā profesijā.
Esam viena no lielākajām izglītības iestādēm, kur var apgūt šo profesiju, un kopumā Latvijā tādu nav daudz. Ir arī privātais mācību sektors, bet tas ir par maksu un bez iespējas iegūt arī vidējo izglītību.
Agrita Vagoliņa,
mācību centra “BUTS” Aizkraukles filiāles vadītāja
— Frizieru kursi ir pieprasīti, bet, tā kā šo jomu grūti apgūt neklātienē, jo profesijā būtiskas ir praktiskās nodarbības, šobrīd iespējas iegūt friziera kvalifikāciju nav. Mācības pagaidām nav iespējamas valstī noteikto ierobežojumu dēļ. Tomēr pieteikšanās notiek, interese ir, un, kad būs iespējams, aicināsim cilvēkus mācīties. Šos kursus izvēlas ne tikai cilvēki, kuri vēlas apgūt jaunu profesiju, bet arī tādi, kuri grib uzlabot savas iemaņas.
Kursi ir par maksu — pašu klientu vai viņu darba dēvēju apmaksāti. Klienti mācās, lai apgūtu ko jaunu un veiksmīgāk iekļautos darba tirgū, maina profesiju, jo mainījusies viņu profesijas izvēle.
Mācību programmas frizieriem ir dažādas — atkarībā no tā, ko paredzēts apgūt. Mācību procesa ilgums ir, sākot no 80 stundām, bet ir arī garākas apmācību programmas. Ja cilvēks strādā un vēlas apgūt paralēli šo profesiju, stundu skaits ir milzīgs, jo mācības jāapgūst paralēli darbam, tomēr, manuprāt, svarīgākais šajā profesijā ir tieši praktiskās nodarbības.
Mācību centrs “BUTS” neveido statistiku, cik daudzi klienti pēc mācību beigšanas strādā noteiktajā profesijā, bet daudzās frizētavās redzam savus audzēkņus.
Māksliniece par visiem simts
Vietalviete Lelde Paļčevska, kura tagad dzīvo un strādā Rīgā, par friziera profesiju kā savu nodarbošanos aizdomājās nejauši. Tomēr tā viņai izrādījās īstā un piemērotākā.
Ceļš līdz tai gan nebija tiešs, jo vispirms bija nerealizētā doma par Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, kur tomēr neizdevās iestāties. Tad pēc vidusskolas Skrīveros apgūta grāmatveža specialitāte tehnikumā. Nedaudz pastrādājusi šajā jomā un sākusi studēt, ko tomēr neturpināja. Atskatoties uz šo laiku, Lelde ar pārliecību atzīst — skaitļu pasaule nebija apzināts dzīves mērķis, uz ko tiekusies, un noteikti ne viņai.
— Par frizieres profesiju nekad iepriekš nebiju domājusi. Pagrieziena punkts bija, kad pati reiz apmeklēju frizētavu, jo gribēju gaišāku matu krāsu. Meistare maniem matiem vispirms noņēma melno krāsu, kādā tie bija tajā laikā. Tas process un rezultāts mani tik ļoti piesaistīja, ka nodomāju — kāpēc gan nekad iepriekš neesmu iedomājusies par skaistumkopšanas jomu kā savu nodarbošanos? Grāmatvedība un skaitļi noteikti nav man, jo par visiem simts esmu māksliniece. Vajadzēja laiku, līdz to sapratu un sāku darīt to, kas patīk un padodas. Turklāt arī tagad sava uzņēmuma grāmatvedību uzticu grāmatvedei un pat nevēlos atcerēties vai iedziļināties tās niansēs, — saka Lelde.
Mācās regulāri
Sākusi mācīties un visu laiku papildinājusi zināšanas, ko dara joprojām. Pirmā darbavieta bija uzņēmuma “Kolonna” salonos Rīgā. Lelde atzīst, ka tā bija ļoti laba darba un dzīves skola. Tomēr saspringtais ritms deva vēlmi strādāt patstāvīgi. Gribējies pašai būt sev priekšniecei, izvēlēties darba laiku un slodzi, ko Lelde arī izdarīja. Savs klientu loks viņai jau bija, kas ar laiku tikai papildinājās. Tagad viņa atvērusi savu salonu Rīgas centrā, kurš jau sācis darbību, bet tam vēl nav dots nosaukums. Tajā var saņemt visa spektra skaistumkopšanas pakalpojumus.
— Visu šo laiku esmu mācījusies. Par matu krāsošanu papildus apguvu vienus kursus, tad “Wella Professional” mācību centrā pēdējā gada laikā apguvu zināšanas par mūsdienu krāsu tehnoloģijām un dizainu, kā arī “Master color expert” programmu kolorimetrijā, lai matos varētu radīt jebkuras krāsas toņa niansi. “Wella Professional” ir vienīgais sadarbības partneris Baltijā, kur katru gadu septembrī notiek “Sassoon Academy” apmācības matu griešanā, ko vada meistari no Londonas. Gadu biju asistente vienam no meistariem un pēc tam arī pati apguvu griezumus šajā akadēmijā, kas bija nopietni kursi, — stāsta Lelde.
Svarīga komunikācija
Par frizieri viņa strādā jau astoto gadu, atzīstot, ka jāmācās visu laiku un jāiet laikam līdzi, piedāvājot jaunāko. Turklāt Rīgā klienti ir prasīgāki nekā mazpilsētā. Lelde atzīst, ka “Kolonnas” laiks bijis labs pamats, jo frizieris ir gluži kā psihologs, kuru klients uztver kā uzticības personu. Ir jājūt klienta vēlmes, un vieglāk ir ar pastāvīgajiem apmeklētājiem. Ar jaunajiem sadarbība jāveido pamazām un uzmanīgi. Lelde atzīst, ka viņa ne vienmēr vēlas iet klientu vēlmju pavadā. Tāpēc katram meistaram ir savi klienti, un cilvēki atrod savu meistaru, kurš strādā ar savu stilu. Ja tie sakrīt, sadarbība veidojas uz ilgu laiku.
— Rīgā meistariem, kuri strādā individuāli, ļoti svarīgi būt aktīviem sociālajos tīklos. Visu laiku ir jākomunicē, jāievieto bildes ar saviem darbiem, jo tā ir vislabākā reklāma. Ir jābūt sociāli aktīviem. Cilvēki seko tam visam līdzi un ar to dodas uz salonu. Prasības ir augstas un arī cenas par pakalpojumu. Ja meitene grib no melniem matiem iegūt blondus, tas nenotiek vienā reizē, bet ir ilgs un sarežģīts darbs. Lai nesabojātu matus, jāstrādā ar labu kosmētiku, kas nav lēta. Tomēr cilvēki pie tā ir pieraduši un rēķinās, ka nebūs lēti, — saka Lelde.
Jāatrod pareizā nianse
Konkurence galvaspilsētā ir liela, bet ar labu mārketingu un savu darbu bez klientiem nepaliksi. Arī tagad, atverot savu salonu, viņa zina — darbs būs. Leldes specifika ir dažādi krāsojumi, kas no vienkārši krāsotām šķipsnām attīstījusies līdz mākslai, lai rezultāts būtu bauda acīm. Tas nereti ir process vairāku stundu garumā. Daudz ir arī vīriešu griezumu. Tendences mainās ik sezonu, bet plašāk mode nomainās ik pēc pieciem gadiem. Lelde ir pārliecināta, ka ikvienam cilvēkam piestāv jebkura krāsa, bet jāatrod pareizā nianse. Pati viņa vairs neeksperimentē ar saviem matiem, un tagad tie ir dabīgajā gaiši brūnajā tonī.
Savu darba dienu Lelde nosaka pati. Ja kādam pastāvīgam klientam ļoti nepieciešams, strādās arī brīvdienās, bet vairs necenšas to darīt.
— Dienas pieraksti ir zināmi, sagaidu klientu, uzvāru viņam kafiju, ja vēlas, parunājamies, un sāku savu darbu. Noteikti var teikt, ka ar baudu eju uz darbu, jo zinu, ka tas ir mans īstais, — saka Lelde Paļčevska.
Lielākais ieguvums — prakse
Pļaviņietei Samantai Pusplatai šobrīd ir pēdējais mācību gads Rīgas Stila un modes tehnikumā, kur viņa mācās par frizieri un vizāžisti. Tagad viņai ir prakse frizētavā, un jauniete atzīst, ka tieši tā deva pārliecību par šo darbu un iedrošināja strādāt par frizieri.
Par skaistumkopšanas jomas izvēli Samanta bija pārliecināta jau pēc 9. klases beigšanas. Mācoties domājusi, ka vairāk pievērsīsies vizāžai, jo šķēres īsti nesaistīja. Tad bija prakse, un Samanta ar mammas atbalstu pati meklēja iespējas, kur to veikt. Tāda iespēja viņai ir Jēkabpilī pie frizieres Daigas Poļumickas.
— Mācības ir viens, tomēr tā ir teorija, ko var gūt skolā. Esmu pārliecinājusies, ka šīs profesijas apguvei vajadzīgs labs prakses vadītājs, un man tāds ir. Sākot strādāt, bija liels satraukums, bet Daiga mani iedrošināja, ka jādara un izdosies. Arī Jēkabpils ir labs variants, jo tuvāk mājām, un klienti labprāt uzticas praktikantiem, tāpēc man ir vairāk darba. Līdzās, protams, ir pieredzējis meistars. Izvēloties prakses vadītāju, gribēju arī tādu, kura pati mācās un apgūst ko jaunu, nevis gadiem dara vienu un to pašu. Tas svarīgi ir pašam frizierim un arī klientiem, — stāsta Samanta.
Viņa atceras, ka pirmā matu griešana bijis pārdzīvojumiem pilns notikums. Satraukusies tik ļoti, ka gluži vai trīcējušas rokas, bet ar pieredzējušās frizieres atbalstu viss izdevies. Viņa Samantu allaž mudinājusi — nešaubīties, nesēdēt malā, bet darīt, jo spēs ar darbu tikt galā. Lai arī bažas dažkārt bijušas lielas, paveicot ko jaunu, ir gandarījums. Arī apgriezt matu galus jaunākajām māsām sākumā šķitis sarežģīts uzdevums un aizņēmis krietni laiku. Tagad viņām top sarežģītas frizūras, un arī mamma uztic meitai savu matu rotu, lai gan pirmajā mācību laikā nepiekrita. Vairāk darot, arī iemaņas pilnveidojās.
Sākumā Samantai patika vairāk veidot frizūras, bet tas bija līdz brīdim, kad tas pamatīgāk apgūts. Tagad ir tā — kad kaut ko iemācies, patīk viss un gribas darīt vairāk. Samanta uzskata, ka noteikti noderēs abas profesionālās iemaņas — gan kā vizāžistei, gan frizierei, jo klientam var piedāvāt abas. Tomēr ar praktiskām iemaņām vien ir par maz, jo skaistumkopšanas speciālists strādā ne tikai ar frizūru vai meikapu, bet galvenokārt ar konkrētu cilvēku. Tāpēc jābūt arī savā ziņā psihologam, lai klients justos labi un rezultāts apmierinātu abus.
Pēc tehnikuma beigšanas Samanta plāno studēt, kas, visticamāk, būs cita joma, bet nākotnē varētu būt arī pašai savs skaistumkopšanas salons.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
