Nevienu profesiju nevar novērtēt par zemu, un katram mums ir savs uzdevums kopīgā lietā, ko sauc par Latviju un tās nākotni. Tomēr šogad vīrusa dēļ mediķi ir, kā jau bieži izskan, frontes pirmajās līnijās. Sarunās ar speciālistiem un vienkārši cilvēkiem ielās bieži izskan vārds “karš”. Situāciju, kāda vīrusa dēļ izveidojusies Latvijā un visā pasaulē, patiešām var salīdzināt ar karu. Ir ienaidnieks, ir kritušie, un ārsti steidz glābt ievainotos jeb saslimušos. Pirmdien Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis informēja sabiedrību par situāciju viņa vadītajā slimnīcā — kapacitāte drīz būs izsmelta, bet pacientu skaits ar katru dienu pieaug. Turklāt saslimuši ir daļa ārstu un aizvietotājus viņiem atrast nav viegli. Pirmdien visās slimnīcās kopumā bija 700 Covid-19 slimnieku.
Neievērojot hronoloģisku notikumu secību, šajā vietā pārlēkšu uz sestdienas notikumiem Rīgā, Krastmalā, un vēlāk arī centrā, pie Brīvības pieminekļa. Skatījos tiešraides no tā sauktā protesta mītiņa un izjutu izmisumu. Iedomīgi, bezatbildīgi ļautiņi, daudzi no kuriem līdzi ņēmuši mazgadīgus bērnus, uz pasākumu ieradās demonstratīvi — bez sejas maskām. Ieņirdzot sejā visiem, kas nedomā tā kā viņi, tajā pašā laikā nespējot pienācīgi argumentēt savu piedalīšanos šajā balagānā. Pēc medijos rakstītā, vienkopus sapulcējās ap 500 cilvēku. Kara laikā to sauktu par diversiju — ļaunu pretdarbību. Visticamāk, šī pasākuma rezultāts būs vēl vairāk ar vīrusu inficēto. Tas savukārt draud līdz galam sagraut pašreizējo trauslo līdzsvaru veselības aprūpes sistēmā. Vai tad lūgsim palīgā igauņu kolēģus un smagi slimos vedīsim glābt uz kaimiņu valsti? Cik zināms, tur vīrusa izplatība ir zemāka.
To, ka sabiedrībā nav kopēju centienu ātri apkarot vīrusa izplatību, rāda arī ziņa, ka Latvijas Tirgotāju asociācija aicina atcelt aizliegumu rūpniecības preču tirdzniecībai svētku dienās un sestdienās. Saprotama ir uzņēmēju vēlme nodrošināt savus darbiniekus ar pienācīgu algu, jo, mazinoties preču apgrozījumam, mazinās arī peļņa. Turklāt tuvojas gada lielākie svētki, kas jau daudzus gadus saistās lielākoties ar iepirkšanos. Asociācijas prezidents Henriks Danusevičs saka, nesaskatot loģiku rūpniecības preču sortimenta ierobežošanai jeb aizliegumam tās pārdot brīvdienās. Katram lēmumam, lai cik tas sākumā šķistu absurds, ir kāda loģiskā sakne. Minimizēt preču apriti brīvdienās nozīmē neaicināt cilvēkus pulcēties veikalos. Ja tur nav, ko pirkt, nav jēgas iet. Te gan izdomas bagātie mūsu valsts iedzīvotāji jau atraduši pelēkā biznesa nišu un, piemēram, cigaretes, kuras arī nedrīkst iegādāties brīvdienās, varot nopirkt pie taksometru šoferiem, tiesa, par četras reizes augstāku cenu.
Līdzīgu vēlmi — aicinājumu valdībai un Saeimai ļaut iegādāties Ziemassvētku eglītes un dāvanas arī brīvdienās — izteikusi arī Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome un tās pārstāvis Gundars Jankovs. Kaut kādā mērā viņam var piekrist, jo tiešām ir redzams, ka piektdienās lielveikalos un tirgos notiek masveida drūzmēšanās. Tajā pašā laikā, nemitīgi pakļaujoties, piekrītot visu lūgumiem uz kādu neattiecināt ārkārtas situācijas prasības, nozīmētu piekrist “kovid” pretinieku viedoklim — tā ir tikai parasta gripa, un bailēm no vīrusa nav pamata.
Domājot par pagājušās nedēļas notikumiem, nevaru paiet garām tēmai, kuru šogad, tuvojoties Ziemassvētkiem, akcentējis Latvijas Radio labdarības maratons “Dod pieci!” — vardarbība ģimenē. Esmu diezgan pārliecināts, ka Latvijā katra otrā sieviete vecumā no 35 gadiem un vairāk savā dzīvē pieredzējusi gan emocionālu, gan fizisku vardarbību. Ja jautāsiet, visticamāk, viņa to neteiks. Slēps, kaunēsies stāstīt, jo nevēlas atmiņās atgriezties pagātnē, nevēlas atkal izjust pretīgās sajūtas. Tikai iepazīstot cilvēku dziļāk, nopietnāk, kādā brīdī apjēdz, ko viņa savulaik pārcietusi. Ja man jautātu — ko var darīt, lai turpmāk tādu sāpīgu pieredžu būtu mazāk? —, nezinu, ko atbildēt. Sabiedrība Latvijā ir kā apstājusies savā attīstībā. Tās vairums, tajā skaitā jauni cilvēki, stagnē — ieņem tādu kā aizsargpozu pret visu un visiem, aizmirstas alkoholā, savu draugu kompānijās, izkrīt no sabiedrības. Vardarbībai gan nav tieša sakara ar cilvēka izglītības līmeni, materiālo situāciju, jo daži no pēdējiem uzklausītajiem stāstiem kārtējo reizi man atgādināja — sabiedrībā cilvēku acīs viņš var būt lielisks, labi situēts, ar labu amatu un attiecīgiem ienākumiem. Privātajā dzīvē — indivīds ar noslieci uz šizofrēniju, kurš savos izdomājumos var aiziet tik tālu, ka greizsirdības lēkmē gatavs nogalināt.
Kā sava veida apstiprinājums iepriekš teiktajam ir ziņa, ka divu dienu laikā ledū ielūzuši un noslīkuši seši cilvēki. Viens no viņiem Jaunjelgavas novadā. Cilvēka smadzenes ir tiešām unikāls orgāns, kas spēj apmānīt pats savu saimnieku un šajā gadījumā piespiež rīkoties pretēji jebkādai loģikai, pat ja skaidri zināms, ka rīcības rezultāts ir nāve.
Manā pārdomu topā, pagājušo nedēļu noslēdzot, nepārprotami bija jau iepriekš pieminētā tumšo ļautiņu pulcēšanās Rīgā, Krastmalā. Klausījos, lasīju uz plakātiem rakstīto un, jo vairāk iedziļinos neapmierināto tekstos, jo izteiktāk saprotu, ka viņu saukļi ir tukša skaņa. Tajos nav loģikas. Vēlēšanās atlaist kādu ministru, atcelt ierobežojumus, nelietot maskas — vai tiešām šiem cilvēkiem šķiet, ka Latvija ir kaut kur uz Marsa, ka lielā liksta, kas skārusi pasauli, uz šo Dieva zemīti neattiecas? Kurš vēl pirms pāris mēnešiem tā runāja? Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko.
Ja salīdzina saslimušo un mirušo skaitu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, tas ir apgriezti proporcionāls valsts labklājības līmenim. Proti, jo bagātāka, daudzpusīgi attīstītāka ir valsts, kas ir nekas cits kā sabiedrība, katrs indivīds atsevišķi, jo saslimšana ar Covid-19 vīrusu zemāka. Igaunijā neviens neiedomājas rīkot protestus pret masku lietošanu. Latvijā nez kāpēc to uzskata par cilvēktiesību ierobežošanu. Lietuva ar Covid nokļuvusi dziļā bedrē, un tur no vakardienas atsevišķos reģionos aizliegta iedzīvotāju pārvietošanās ārpus savas pašvaldības.
