Sveicināta, Izabella!
Esam bēdīgi, jo nevaram Tev palīdzēt salabot ledusskapja durtiņas. Georgs gan mani mierina, sakot, ka tas uz labu, mazāk virināšot, un, kad atbrauks Indriķis, būšot Tev standartizmēri.
Mēs arī nolēmām pārziemot laukos. Tikai ķibele ar malkas sagādi. Nebijām sagādājuši pietiekamā daudzumā. Izlasīju “Staburagā” visus piedāvājumus un piezvanīju visiem malkas tirgotājiem. Cena jau visiem vienāda, bet daudzumu piedāvā dažādu. Nospriedām, ka jāņem 8 kubi. Nākamajā dienā atveda arī, mēs nepaguvām ne apskatīt, kā malka jau bija izgāzta. Izrādās, pilnīgi zaļa, un kurināt pašreiz tādu nevar. Sanesām šķūnītī un pasūtījām citam piegādātājam. Šoreiz noprasījām, vai malka ir sausa. Jā, esot ziemā zāģēta. Šoreiz atveda 5 kubus un tiešām sausu. Bet, izrādās, ka malkas ir gandrīz divreiz vairāk. Jā, Aizkraukles malkas piegādātājiem 5 ir lielāks nekā 8! Citreiz būsim gudrāki.
Tu daudz pa to Aizkraukli nestaigā! Mēs ar Georgu uz to pusi pat neskatāmies.
Turamies!
Ar sveicienu — Berta
Sveika, Bertiņ!
Prieks Tevi sadzirdēt kaut vēstules rindiņās. Vai, mīļā, tu brīnies par to jocīgo rēķināšanu, ka pieci ir vairāk nekā astoņi! Nav jau vairs mūsu jaunība, kad divi reiz divi bija četri. Tagad matemātika arī spērusi strauju soli uz priekšu, un viss ir tik, cik katram vajag.
Mani gan tagad vairāk nodarbina premjera runa. Indriķis staigā kā septītajās debesīs, jo, viņaprāt, valdības galva pateicis īstos vārdus, proti, ka draugi nav labi. Es vispār nesaprotu, kas Indriķim ir pret manām draudzenēm?! Nu ir man viņu tā pavairāk, bet visas noderīgas. Viena strādā frizētavā, otra ir kosmetoloģe, vēl viena ir dārzniece… Ar visām taču man jāuztur kontakts. Varbūt Kariņš pēc savas personiskās pieredzes teica, ka draugi nav labi, bet manējie ir super.
Tu zini, man laikam būs arī jauns īrnieks. Kolēģe, kura ļoti strikti ievēro visus valdības ierobežojumus saistībā ar vīrusu, ir neizpratnē, kā lai ievēro noteikumu, ka ikvienam ikdienas gaitās jāievēro divi metri. Viņi četratā dzīvo divistabu dzīvoklī, un grūti noteikumus izpildīt. Es piedāvāju viņas vīru izmitināt pie mums, bet Indriķis pagaidām pretojas šai iniciatīvai.
Taču pats galvenais — mēs nešķaudām, neklepojam, un temperatūras mums nav. Ēdu dzērvenes, ķiplokus, medu, citronus, ingveru un vairāk skatos seriālus nekā ziņas. Un galu galā mierinām sevi ar domu: viss taču reiz beidzas, arī vīrusi. Tā ka turieties, mīļie, un tad vasarā gan lustēsim!
Ar mīļiem sveicieniem — Izabella
Nogurušo mediķu stāsti iz dzīves
Ginekologa stāsts
— Tas bija tāds kauns, kad es pēc darba iegāju veikalā un jautāju pārdevējai, kad viņai bija pēdējās mēnešreizes? Bet viņa ātri un skaidri atbildēja: 29. maijā. Bet tad viņa tomēr bikli pajautāja: “Kādēļ jūs man to jautājat?”
Neirologa stāsts
— Es pēc iepirkšanās lielveikalā parakstījos uz čeka un pēc tam uzliku savu zīmogu.
Kasiere paskatījās uz mani ar tādu izbrīnītu grimasi, ka es pēkšņi sapratu — es taču neesmu darbā!
Vispārējās prakses ārsts:
— Es, atgriežoties mājās pēc izsaukumu kaudzes, klauvēju pie savas mājas durvīm, aizmirstot, ka kabatā ir durvju atslēga. Automātiski uz sievas jautājumu — kas? — atbildēju: jūs izsaucāt ārstu?
Ārsts kardioradiologs:
— Vakarā, esot mājās, atskan zvans mobilajā. Es tik tikko kā no darba un atbildu: “Kardioloģija.” Un mamma man atbild: “Pediatrija jūs izsauc .” (Mana mamma ir pediatre.)
Psihiatrs:
— Es, nostrādādams divas maiņas pēc kārtas, tik ilgi mēģināju atvērt svešu mašīnu, ka galu galā iznāca saimnieks un priecīgi piedāvāja mainīt auto — viņš jau sen tīkojis tādu auto kā man…
Ortodonts:
— Pēc trim dienām pēc kārtas 12 stundu darba sāku zvanīt pa televīzijas pulti. Turklāt ar pilnu numura sastādīšanu, pielikšanu pie auss un nepacietīgu izsaukuma skaņas gaidīšanu…
Psihoterapeits (kad pieņem pacientus no plkst. 8 līdz 22):
— Iekāpjot taksometrā, ielas nosaukuma vietā teicu: uz dīvāna, lūdzu…
(No Anželikas Jurševicas “Facebook” lapas)
