Aizvadītā nedēļa pagājusi Covid-19, valsts budžeta un nodokļu reformas, kā arī politisko partiju kašķu ēnā.
Katra diena mūs pārsteidza ar jauniem saslimušo skaita rekordiem, tas uzkāpa līdz pat vairāk nekā 800 pozitīviem testiem dienā. Tie, kas bļauj, ka nekādas pandēmijas nav un kategoriski iebilst pret masku nēsāšanu, nebeidz arī atgādināt, ka pozitīvs tests vēl nenozīmē, ka cilvēks ir slims ar “kovidu”. Tā varbūt ir — cilvēkam nav nekādu simptomu, un viņš pat nezina, ka viņā iekšā sēž vīruss, taču tas neizslēdz iespēju, ka viņš var aplipināt citus. Neesmu no tiem, kas ceļ paniku katru reizi, kad kāds ieklepojas vai nošķaudās, tomēr prasību valkāt masku, ievērot distanci un mazgāt rokas es un mana ģimene ievērojam, jo negribam tikt pakļauti saslimšanas riskam.
Tagad, rudenī, satraukums par saslimšanu ir krietni lielāks, nekā tas bija pavasarī, jo nu šī slimība pienākusi pavisam tuvu. Ja gada sākumā tā bija “kaut kur tur ārā, kādam, ko es nepazīstu”, tad tagad zinu vairākus konkrētus cilvēkus, kuri to izslimojuši.
Ir skaidrs, ka ar šādiem saslimstības rādītājiem 6. decembrī ārkārtējā situācija valstī netiks atcelta. To savā uzrunā tautai svētdienas vakarā apliecināja arī premjers Krišjānis Kariņš, kurš atzina, ka šobrīd spēkā esošie ierobežojumi diemžēl nav devuši gaidīto rezultātu, tāpēc viņš šonedēļ prasīs noteikt stingrākus. Nepulcēties, neciemoties, divi cilvēki, divi metri, un uz veikalu tikai vajadzības spiesti, nevis izklaidēties — tāda ir Kariņa nostāja par ierobežojumiem.
Pētījumu centra “Kantar” veiktā aptauja liecina, ka 44% cilvēku to atbalsta, bet 48% iebilst pret vēl stingrākiem ierobežojumiem. Vērojumi liecina, ka vismaz pēdējā laikā Aizkrauklē cilvēki ir pietiekami apzinīgi un veikalos un sabiedriskās vietās tikai reti gadās redzēt kādu bez sejas maskas, arī konfliktus masku nevalkāšanas dēļ vismaz man nav gadījies redzēt. Ir veikali, kuri pēc 20. novembra sākuši pie ieejas kontrolēt cilvēku plūsmu. Tomēr valstī kopumā cilvēki pret drošības noteikumiem izturas diezgan vieglprātīgi. Piemēram, neraugoties uz pulcēšanās ierobežojumiem, Ventspilī aptuveni tūkstoš cilvēku kuplā pulkā ar Aivaru Lembergu priekšgalā iedegta lielā pilsētas egle.
Mana pārliecība, ka mums jāiztur līdz janvārim. Būs beigusies skraidīšana pa Ziemassvētku tirdziņiem, kas nupat sāks uzņemt apgriezienus, veikali, dāvanas gādājot, būs “izķemmēti”, nauda beigusies un svētki nosvinēti. Beidzot būs iestājies miers, un saslimstības līkne varēs lēnām slīdēt lejup. Savukārt Kariņš norāda, ka jāiztur līdz brīdim, kad parādīsies vakcīna, lai gan sabiedrībā veiktā aptauja liecina, ka vismaz puse aptaujāto nevakcinētos, ja vakcīna būtu pieejama jau šobrīd.
Patiesībā Kariņa uzrunu tautai svētdienas vakarā gaidīju ar nepacietību, visos elektroniskajos medijos tā tika pieteikta kā kaut kas ārkārtējs, tās dēļ pat tika pārtraukti raidījumi un koriģētas programmas. Taču neko jaunu vai īpašu tā arī nesagaidīju. Daudzi cerēja, ka premjers vismaz atvainosies par valdības pieļautajām kļūdām, haotisko darbu, pretrunīgajiem lēmumiem, nekonsekvento attieksmi, bet nekā. Jā, viņš nenoliedza, ka tā tas viss ir, bet neko vairāk.
Protestus pret masku valkāšanu un citiem ierobežojumiem tieši veicina neuzticība valdībai un citiem pie varas esošajiem, jo lēmumi tiek pieņemti haotiski, cilvēki saņem pretrunīgu informāciju, un to visu pavada politiskie kašķi. Sabiedriskās domas pētnieks Arnis Kaktiņš norādīja — lai cilvēki ievēro ierobežojumus, jāpanāk, lai sabiedrība uzticas pie varas esošajiem. Taču, kā var panākt uzticību, ja valdībā un parlamentā sēdošie tautai saka — būs jāsavelk jostas, jo tagad grūti laiki, bet tajā pašā laikā paši sev palielina algas?! Kariņš, kurš kopā ar veselības ministri Ilzi Viņķeli noteikti ir pēdējā laika tautas nīstākie politiķi, sacīja, ka šī ir lielākā krīze, kādu valsts piedzīvojusi kopš neatkarības atgūšanas. Ja jau tā — vai šis ir piemērots brīdis algu palielināšanai Ministru prezidentam un ministriem? Par kādu uzticību šeit varam runāt, kad šajā krīzes laikā tik daudziem aizliegts strādāt, cilvēki palikuši bez darba vai ar samazinātiem ienākumiem? Šajā laikā valdībai vajadzētu solidarizēties ar tautu, nevis plātīties ar nabaga grašiem, kas atvēlēti dīkstāves pabalstiem un kompensācijām krīzes radīto seku novēršanai.
Ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte, komentējot valstī notiekošo, intervijā Latvijai Radio bija skarba — valdības pašlaik realizētajā budžeta veidošanas stratēģijas galapunktā redzu pēckara situāciju ar pārtikas kartītēm, kas nav raksturīga tādai plaukstošai republikai, kādu esam iztēlojušies Latviju. Kaut ko tādu noteikti negribētu piedzīvot.
Jau trešo nedēļu dzīvojam bez vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra. Demisionējušā Jura Pūces pienākumus pagaidām pilda aizsardzības ministrs Artis Pabriks, savas vietas saglabājuši ministra biroja darbinieki, kas, kā ierasts, politiskajā vidē, līdz ar ministra krišanu parasti paliek bez darba. Šoreiz noticis citādāk. Pamatojums — jāturpina iesāktais darbs reformas jomā, un tam vajadzīgi zinoši speciālisti. Kā vienu no ministra amata kandidātiem min ministrijas parlamentāro sekretāru Artūru Tomu Plešu. Mana pieredze liecina, ka jaunajam cilvēkam vēl trūkst stingra mugurkaula, lai iesākto virzītu uz priekšu ar tādu tempu, kā to darīja Pūce, īpaši saistībā ar novadu reformu.
Daži Pūces atkāpšanos sauca par politiskās atbildības uzņemšanos un sūrojās, ka valdībai tas esot liels zaudējums. Man gan vairāk izskatās pēc bēgšanas no politiskās atbildības, jo demisija, kas pirmatnējā paziņojuma dēļ likās visai smieklīga, patiesībā atklājusi daudz nopietnākas problēmas. Pūces politiskais oponents Māris Mičerevskis cēlis gaismā aizdomīgus darījumus saistībā ar partijas finansēšanu, kas savukārt sašķēlusi partiju “Attīstībai/Par” apvienību. “Kustības Par” pārstāvji atzinuši — ja atklāsies, ka partija tiešām nelikumīgi finansēta, tad nekādas kopīgas turpmākās pastāvēšanas vairs nebūs, un gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās 2021. gadā partijas varētu startēt ar atsevišķiem sarakstiem.
Svētdienas pēcpusdienā izrotājām māju, iededzām pirmo sveci adventes vainagā, bērni atvēra pirmo adventes kalendāra lodziņu un apēda pa šokolādei. Pasēdējām kopā ar tuviniekiem pie svētku galda, jo nevar zināt, vai Ziemassvētkos varēsim pulcēties pat ģimenē. Naktī uzsnigušais sniegs apklājis zemi un vieš cerību, ka reizē ar balto sniega segu gaišāki un cerīgāki kļūsim arī mēs paši.
