Katru piektdienu publicējam Laines Pērses un Artura Driņina ceļojuma aprakstu “Cauri Krievijai uz Ķīnu”. Pagājušajā reizē ielūkojāmies ceļojuma 539. — 540. dienā. Tajā ceļotāji stāstīja par iespaidiem Vjetnamā, kur bija šī gada 19. februārī (pandēmija nedaudz pamainīja viņu plānus, un vasaras vidū viņi jau atgriezās mājās, par ko arī informējām).
Taču šoreiz mēs ceļojuma apraksta vietā piedāvājam pavisam nesen saņemto vēstuli no mūsu ceļotājiem. Viņi ir Ķīnā! Lai nezaudētu aktualitāti, to publicējam tagad. Vēl pagājušajā piektdienā saņēmām šādu ziņu: “Mums jautrība tikai sākas — iespējams, tiekam ārā no karantīnas, un citā iekšā.” Ceļojuma apraksta “Cauri Krievijai uz Ķīnu” turpinājums — nākamajā piektdienā.
Esot pasaules ceļos, mēs mācāmies ik dienu, ik mirkli. Un arī tad, kad liekas — nu ir bezizeja —,
izrādās, ka tāda ir tikai prātā.
“Iekāpuši” sešos kontinentos
Savus lielos piedzīvojumus sākām pirms pieciem gadiem un līdz šim esam pabijuši vairāk nekā 80 pasaules valstīs un “iekāpuši” sešos kontinentos! Ik pa laiciņam apstājamies, lai iekrātu nākamajam ceļojumam, un pēdējo reizi gadu nostrādājām Jaunzēlandē — pasakainā zemē, kas apbur gan ar dabas skaistumu, gan cilvēku jaukumu. Bet tad notika tas, ko neviens droši vien nenojauta. Tālajā Ķīnā bija “izmucis” kāds vīruss. No laboratorijas, no zvēru tirgus — kas to lai zina. Tad arī mums tas īpaši neinteresēja. Bet, redz, kā pasauli tas aizveda pilnīgi citādās sliedēs. Paši bijām Pakistānā, kad visu sāka vērt ciet. Bijām ceļā uz mājām.
Līdz Latvijai gan netikām, nemiera mēnešus — martu, aprīli un maiju — nācās pavadīt Taizemē. Tur bija forši, silti, saulaini! Taizemē ielidojām ar pēdējo reisu, pirms sāka pieprasīt vīrusa testa rezultātus, līdz beidzot arī lidojumus atcēla. Bijām solījuši vasaru pavadīt Latvijā. Lai arī cik neiespējami likās, mūsu pieredze rādīja, ka viss ir iespējams. Uz Latviju tikām bez repatriācijas reisiem. Tas bija pārsteigums mums, un mēs paši bijām pārsteigums mūsu mīļajiem.
Gaida Ķīnā
Vasara Latvijā bija burvīga, kā jau vienmēr! Beidzot atkal apskāvām mūsu vecākus, radus, draugus! Dalījāmies savos piedzīvojumos stāstu vakaros vairākās bibliotēkās un izdevām jau piekto ceļojumu grāmatu! Bet mūsu plānā jau sen nākamā pietura bija Ķīna. Jā, pati pasaule mūs kaut kā saveda kopā ar “pareizajiem” cilvēkiem, kas sniedza “pareizo” informāciju. Protams, ceļot un pat pārvietoties tagad nav viegli, bet veiksmīgā darba intervija septembrī mums deva jaunu enerģiju. Jādodas uz Ķīnu, mūs tur gaida!
Darba atļaujas kārtošanai bija nepieciešams daudz dokumentu, turklāt neskaitāmi medicīniskie izmeklējumi. Sagatavotie dokumenti angliski bija jāiesniedz Ķīnas darba devējam, kas tos pārtulkoja savā valodā. Mums atlika parakstīt lapas, uzticoties tulkotajam. Gan jau mūs nesagaidīs orgānu tīkotāji. Pēc darba atļauju saņemšanas aizpildījām anketu darba vīzai. Ar to pasē šķita, ka suns nu ir pārkāpts. Izrādījās pavisam citādi.
Tests pēc testa
Ķīna pieprasīja veikt “kovida” testu 72 stundas pirms izlidošanas. Ne tikai vizītes pieteikšana uz konkrēto laiku prasa piepūli, bet arī lidojuma atrašana nav no vienkāršākajām, jo tagad aviokompānijas pārdod pat neapstiprinātus reisus, cerot, ka atļaus lidot pēdējā brīdī. Tā ļoti daudzi palikuši “aiz borta” ar visiem saviem testiem un plāniem. Arī mēs nopirkto lidojumu ar laiku pārplānojām, autobusu braucienu mainījām četras reizes, pirms to atceļ, un pirkām atkal. Tas tikai tāpēc, ka četras dienas pirms izlidošanas Ķīna nāk klajā ar jauniem noteikumiem — tiem, kas lido no Polijas (tie esam mēs!), nepieciešams Covid tests arī no šīs valsts 48 stundas pirms izlidošanas. Ne tikai tas, bet arī antivielu tests, lai tiešām pārliecinātos, ka ķermenī vīrusa nav!
Varam lidot!
Mēs, protams, vairs nesaprotam, kā saskaņot mūsu Latvijas testu ar vēl diviem testiem Polijā, autobusa braucienu un vēl vēstniecībām, kam testa rezultāti obligāti jāapstiprina, lai pārliecinātos, ka tie nav viltoti! Kamēr ar šo trakumu vēl neesam apraduši, parādās jaunas ziņas — 48 stundu laikā pirms lidojuma divus testus nu vajag visām valstīm. Kā Ķīna saka, tā noteikumi stājas spēkā. Nu jau visam atmetām ar roku, jo to vienkārši nav iespējams izdarīt. Bet tad, kad cerība jau zudusi, ienāca prātā vēl un vēlreiz izstudēt noteikumus. Beigās, konsultējoties ar vēstnieku, sapratām — testus mums vajag tikai Polijā, jo uz turieni nedodamies ar lidmašīnu, bet ar autobusu! Četri testi būtu nepieciešami savienotajā reisā, kāda mums nav!
Ar nelielu cerību drīz sēdāmies busā, joprojām saprotot, cik gan mazas izredzes laikā saņemt rezultātus, ko vēl Ķīnas vēstniecība Polijā varētu nemaz neapstiprināt. Tik daudz zvanu, e-pastu, sarunu un pārpratumu, tomēr mēs bijām ceļā pie viena no mūsu poļu draugiem — Džegoša. Vīrs, kas apceļojis Āfriku ar autostopiem un iepazinis vairāk nekā pusi no pasaules zemēm, māk sarunāt jebko. Dienu pirms lidojuma mēs paspējām nodot abus testus un jau vakarā uzzinājām, ka visi ir negatīvi. Tas nepavisam nav tik vienkārši, bet uz visu satraukumu un organizēšanas fona šīs bija vislaimīgākās ziņas — mēs reāli varam lidot! Arī Ķīnas vēstniecība Polijā krietni “jāpabaksta”, lai saņemtu rezultātu apstiprinājumu, un jau piektdienas vakarā bijām lidostā.
Koncentrējas uz vīrusu
Lidot uz Ķīnu ir interesanti. Mūs sagaida kombinezonos tērpti ķīnieši, kas liek aizpildīt visādas veidlapas. Jautā, vai esam veikuši testu Latvijā. Tas mūs satrauc, bet galvenais ir Polijas vēstniecības atzinums. Temperatūru mēra trīs reizes. Netiek pievērsta uzmanība tam, ka nododamās somas ir par smagu, vai tam, ka tajās varētu būt par daudz šķidruma iekšā. Visi koncentrējas uz vīrusu. Tie paši vīri kombinezonos nosaka: jūs esat laimīgi; šis lidojums droši vien ir pēdējais. Ķīna izdod arvien jaunus noteikumus. Vīrusu viņi savā zemē vairs neielaidīs iekšā. Tikt uz Ķīnu kļūst arvien grūtāk.
Tualetes podā peld gumijas cimdi, ķīniešu dāmas nemāk ieslēgt ūdens krānu, jo tas šeit, redz, automātiski nereaģē. Pirms iekāpšanas lidmašīnā ķīnieši steidz uzrādīt kādu lietotni, kamēr mēs iztiekam ar zīmogotu veselības deklarāciju. Lidmašīna nav pilna, jo noteikti ne visi spējuši Polijā noorientēties un saņemt nepieciešamos testus. Esam četri ārzemnieki. Viens indietis, mēs un vēl viens latviešu puisis. Smejam, ka nu ķīniešiem būs izaicinājums — četri apmulsuši, ar nesaprotamiem dokumentiem un vēl lielākā daļa no valstiņas, ko neviens īsti kartē pat nemāk atrast.
Cilvēciņi
kombinezonos
Lidojam astoņas stundas, pa lidmašīnu staigā stjuarti, saģērbušies tā, ka tik acis var redzēt caur vīrusu necaurlaidīgajām brillēm. Pie nolaišanās visiem tiek iedotas lapeles ar ķīniešu simboliem. Ej nu izzīlē, kas tur rakstīts, bet saprotam, ka jāatzīmē otrais stabiņš. Mums palīdz ar švaku tulkojumu — vai esi bijis slims ar Covid-19? Vai esi saskāries ar kādu slimnieku utt. Tad no lidmašīnas pa grupām sauc ārā pasažierus. Tiekam atdalīti no latviešu puiša, esam pēdējā grupā. Pēc kādas stundas pienāk mūsu kārta. Tur sēž vesela rinda cilvēciņu kombinezonos, bet pie tiem var tikt tikai pēc tam, kad noskenēts pie sienas esošais kods un ķīniešu īpašajā lietotnē “WeChat” aizpildīta veselības deklarācija. Nez ko mēs darītu, ja mums Taizemē mūsu ķīniešu draugs šo lietotni nebūtu uzstādījis?
Tiekam pie pratinātājiem, kas sliktā angļu valodā prasa visus dokumentus, visus nepieciešamos apliecinājumus, ka tiešām esam veseli. Un vispār — ko mēs Ķīnā gribam darīt? Strādāt!
Policijas konvojā
Nākamās pārbaudes ir vēl striktākas. Cik labi, ka pirms mums iet latviešu puisis. Viņš ir īsts celmlauzis, un mēs stājamies rindās aiz viņa, lai ķīnieši jau saprot, ar ko būs darīšana. Mums visiem tās ir visilgāk. Tiek sazvanīts arī mūsu darba devējs, un tad jau viss aiziet. Vismaz līdz nākamajai pārbaudei.
Protams, daudz neskaidrību, tiekam stumdīti no vienas puses uz otru. Pārjautājam un izjautājam, bet beigās tiekam iestumti autobusā, un tad visa četru busu rinda policijas konvojā dodas cauri pilsētai uz karantīnas viesnīcu. Te karantīnā jāsēž 14 dienas, un jāveic vēl trīs Covid testi.
Stingri noteikumi
Autobusi pa vienam piebrauc pie viesnīcas, cilvēki grupās tiek laisti ārā. No sākuma somas burtiski aplietas ar dezinfekcijas šķidrumu, un tad lūgts piesegt seju — dezinfekcijas šķidruma pietiks visam un visiem! Viesnīcas vestibilā mēra temperatūru, un tad visi sadalīti pa istabiņām. Protams, katrs atsevišķā istabā. Kā istabas durvis aizveras, tā viss — ārā vairs nedrīkst. Par viesnīcu jāmaksā pašiem, trīs ēdienreizes ir iekļautas cenā. Lēti nav, bet, strādājot Ķīnā, ātri vien atgūsimies. Istabiņā katrs attopamies ar simtiem lapiņu ķīniešu simboliem, ko, par laimi, izdodas pārtulkot ar savām telefona aplikācijām. Sākums ir grūts, bet beigās pierodam pie dienas ritma. Divas reizes dienā jāmēra temperatūra, tā jānosūta noteiktajam cilvēkam “WeChat” čatā. Un tikai caur “WeChat” ar kādu var sazināties, jo, zvanot pieņemšanai pa norādīto tālruni (no telefona, kas ir istabiņā), neviens ar mums nerunā, vien nomet klausuli. Angļu valodu viņiem tiešām vajag iemācīt. Trīs reizes dienā aiz istabiņas durvīm tiek nolikta maltīte. Tikai piecas minūtes vēlāk drīkst atvērt durvis un to paņemt — tā, lai ēdiena piegādātājs no mums, “spitālīgajiem”, būtu paspējis aizbēgt. Ja arī roka par tālu no istabiņas pabāzta ārā, sāk gaudot signalizācija.
Protams, testi. Jau ierašanās dienā visi pa vienam tiek izvesti gaitenī, apsēdināti un testēti — paņemts siekalu paraugs no dziļākās rīkles daļas, no vēnas nolaistas asinis, un degunā iebāzts ļoti garš koks, ar ko, šķiet, sabakstītas pašas smadzenes — nu tā, lai tiešām to vīrusu atrastu. Tad atliek gaidīt. Gaidīt un cerēt, ka nevienam no pasažieriem neko neatradīs, jo tad atkārtotas pārbaudes te vai slimnīcā ir visiem.
Visvairāk priecājamies par to, ka tomēr esam tikuši šeit. Šī neiespējamā misija ir kļuvusi par realitāti. Tas 1% kļuvis par visiem 100%, un šajā loterijā esam izvilkuši laimīgo lozi! Pateicoties visiem mūsu mīļajiem, kas mums vēlēja to labāko, kas pacēla mūs spārnos ar savu mīlestības enerģiju! Dzīve ir skaista! Un piedzīvojumi tikai sāksies! ◆
