Šonedēļ 25. dzimšanas dienu atzīmēja Amanda Medusone no Aizkraukles. Viņas dzīves ceļu karti veidojuši augstāki spēki. Tik lielas sakritības dzīvē reti gadās. Amandai paveicies, jo viņa ir atradusi sirdsdarbu, strādājot par vecmāti. Īpašu uzmanību viņa pievērš jaunajām ģimenēm un māmiņām, kurām ir redzes un dzirdes traucējumi.
Viss uz labu
Amanda, kā pati saka, nāk no latviešu standarta — divu bērnu — ģimenes. Viņai ir sešus gadus jaunāka māsa. Atminoties bērnību, jubilāre sevi raksturo kā klusu vērotāju. “Mamma stāstīja, kad ņēma mani līdzi uz pasākumiem, es sēdēju stūrītī ar krāsojamo grāmatu, zīmēju un nelikos traucēta. Biju maza, klusa vērotāja. Raksturs parādījās pusaudzes gados,” stāsta Amanda. Pirmos skolas gadus jauniete aizvadīja Aizkraukles pilsētas, tad pagasta sākumskolā, bet no 5. līdz 12. klasei mācījās A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Amanda jau bērnībā juta, ka atšķiras no citiem vienaudžiem. “Man zināšanas nāca grūtāk, lēnāk nekā citiem. Pārgāju no vienas skolas uz citu, meklējot personīgāku, individuālāku pieeju. Skolā tolaik dominēja izglītības sistēmas princips, ka visiem bērniem jābūt vienādiem. Man ar to bija grūtības. Skrīveros man veicās lieliski, sekmes uzlabojās. Ne mirkli neesmu nožēlojusi noieto ceļu, tas viss bija uz labu,” stāsta Amanda.
Aizkraukliete ir vecmāte, krūts zīdīšanas konsultante, pamatzināšanu līmenī pārzina latviešu zīmju valodu, šobrīd viņa ir brīvprātīgā vecmāte Latvijas Neredzīgo biedrībā.
Mediķa darbs nebija jaunietes plānos. Par vecmātes profesiju viņa uzzināja vien 18 gadu vecumā. “Mani vienmēr fascinēja grūtnieces un viss, kas saistīts par un ap grūtniecību. Kā tas ir — cilvēks cilvēkā. Man ļoti patīk bērni, kādu laiku strādāju par auklīti. Viss sākās ar to, ka draudzene, kura mācījās Latvijas Universitātes Rīgas 1. medicīnas koledžā par farmaceiti, gaidīja bērniņu. Apsveicu, sākām runāt par studijām. Tās viņai bija bez maksas, kas mani ļoti izbrīnīja. Latvijā un bez maksas? Pētīju skolas piedāvājumu un uzzināju par vecmātes profesiju. Tā sasaucās ar manām interesēm. Vecmātes profesija ietvēra visu, par ko sirds dziļumos biju vienmēr sajūsminājusies,” stāsta Amanda. Gadu strādāja, domāja un izlēma sekot aicinājumam, kļūstot par vecmāti. Pirms tam jubilāre studēja psiholoģiju, bet šis ceļš, viņas vārdiem sakot, nebija lemts.
Likteņa pirksts
Jubilāri kaitināja, ka viss grozās par un ap normāli veselīgo. Sabiedrībā novārtā palikuši cilvēki ar redzes un dzirdes traucējumiem. Nav pielāgotu informatīvo materiālu, rakstu, grāmatu vai video, kas šiem cilvēkiem palīdzētu iegūt zināšanas par bērna aprūpi. “Aprūpes īpatnības ir citādākas. Nav neviena speciālista, īpaši vecmātes, kas mācētu sadarboties ar cilvēkiem, kuriem ir redzes vai dzirdes traucējumi. Šie cilvēki arī vēlas ģimenes, viņi mūsu sabiedrībā ir vienkārši aizmirsti,” stāsta Amanda. Sarunā atklājas, ka daudzi dzīves notikumi, sakritības jubilāres dzīvē ir skaidrojami kā likteņa pirksts. Kāda Amandas draudzene ir surdotulce, viņa motivēja jubilāri apgūt šo saziņas veidu. Aizkraukliete pieteicās, zīmju valodas apguve padevās. “Skolotāja mani ļoti slavēja, tajā pašā laikā valodas nekad nav bijušas mana stiprā puse. Šis ir kas cits, man patīk būt citādākai. Vienmēr esmu jutusi, ka atšķiros, protu ko tādu, ko nemāk citi. Vēlos būt kompetenta speciāliste, komunicējot ar jebkuru cilvēku. Medicīna cilvēkus nešķiro, ikviens ir pelnījis kvalitatīvu aprūpi un komunikāciju. Spēja saprasties ir visa balsts, tā ir uzticība. Ja sievietei ir redzes problēmas, tad visbiežāk dzemdībās veic ķeizargriezienu. Mūsdienās sievietes sevi par to vaino, ka nespēj pašas dzemdēt. Jāspēj sniegt psiholoģisko atbalstu, skaidrot, ka tā nav viņas vaina. Tas sievieti nepadara sliktāku. Pēcdzemdību periodā ir komunikācijas īpatnības. Jāspēj pastāstīt, kas kur ir, kā ģērbt un vannot bērniņu. Mēs redzam un dzirdam, mums šīs darbības ir vieglāk veikt. Cilvēkiem ar redzes un dzirdes problēmām ir attīstīta taktilā sajūta, viņi spēcīgāk uztver tekstūru, balss toni, manieri, kādā runā. Rakstu bakalaura darbu par to, ka sievietēm ar redzes vai dzirdes invaliditāti nav veselības aprūpes sniedzēju ar apgūtu īpašu apmācību sadarbībā ar šīm sievietēm dzemdību un pēcdzemdību periodā. Mana misija ir pieņemt dzemdības, lai jaunā māmiņa un bērniņš būtu priecīgi un veseli. Svarīgi ir sabiedrību nedalīt. Cilvēkiem ar invaliditāti ir grūti integrēties, būtu lieliski, ja būtu vairāk kompetentu speciālistu.”
Saņem roku un skaita lūgšanu
Būt līdzās brīdī, kad pasaulē nāk jauna dzīvība, ir saviļņojoši. Pirmo dzemdību pieredzi Amanda guva, esot pirmā kursa studente. Zīmīgi, ka tā bija viņas dzimšanas diena — 3. novembris. Tās bija priekšlaicīgas dzemdības, kurās nokrita rozā brilles, ar kurām tika sāktas mācības. “Zālē bija daudz cilvēku, speciālistu. Biju jauniņā, man nemācīja, ko darīt un kā rīkoties šādā situācijā, nezināju, kā palīdzēt. Stāvēju, vēroju un klusēju. Dzemdētājai bija histērija, tobrīd nebija skaidras bērna izdzīvošanas spējas. Valdīja haoss, māte raudāja, bērnu reanimēja. Intuitīvi vēlējos saņemt sievietes roku, lai viņa saprot, ka nav viena. Varbūt tas bija nepareizi, bet tajā brīdī viņai neviens neko neskaidroja. Devu viņai roku, un viņa to pieņēma. Viņa krieviete, es tīra latviete. Tam vai kam citam nebija nekādas nozīmes, dominēja cilvēcīgums. Saņemot manu roku, viņa sāka skaitīt lūgšanu. Mana pirmā pieredze mani nesalauza, es pārliecinājos par cilvēcīguma un atbalsta nozīmīgumu,” atmiņās dalās Amanda. Šī pieredze stiprinājusi pārliecību par izvēlēto profesiju. Jubilāre stāsta, ka tieši dzem-
dību procesā var saņemt vispatiesāko paldies. “Tā ir privilēģija piedalīties tik intīmā pasākumā kopā ar ģimeni. Ikreiz skatos un domāju, ka, lai gan dzemdības bijušas grūtas, bijis baisi, tomēr ir vērts dzīvot šādu maģisku mirkļu dēļ. Varu būt pārgurusi, noskrējusies pa dzemdību nodaļu, bet tāpat atskatoties secināšu, ka tas bija lieliski. Jā, bailes ir līdzās. Dzemdību laikā uztraucos par jauno māmiņu, par bērnu, par to, kas notiks. Dzemdības ir neparedzamas, es nevaru paredzēt visu, kas varētu notikt. Bet beigās ir prieks skatīties uz laimīgu ģimeni. Tās ir patiesas un atklātas emocijas, atvērtība un kailums, ko citur nesastapt. Notikušais ir stiprinājis manu pārliecību, ka esmu īstajā vietā.” Pirmās dzemdības Amanda pieņēma pirms gada — savā 24. dzimšanas dienā.
Zina, ko spēj dot
Mūsdienās mediķa profesija ir izaicinājumu pilna. Cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgu uztveri un prasmi komunicēt. Jāprot pielāgoties, jo ne visiem šī prasme ielikta šūpulī. Jubilārei paveicies, un līdz šim katra saskare ar jaunajām ģimenēm bijusi pozitīva, mīļuma pilna.
Agrākos laikos par vecmāti varēja kļūt sieviete, kurai pašai bija vismaz divi bērni. Pieņēmums, ka darbā nepieciešama personīgā pieredze, liek par sevi manīt joprojām. Amandai vēl nav bērnu, un dažām jaunajām māmiņām sākotnēji tas vieš šaubas, vai viņa tiešām spēs palīdzēt. “Šis stereotips lēnām tiek izskausts, tas nav noteicošs faktors, taču jautājumu, vai man ir bērni, uzdod regulāri. Tiem, kam nav savu bērnu, spēj būt iejūtīgāki, jo mēs nezinām, kā tas ir,” saka jubilāre.
Koronavīruss ietekmējis arī dzemdību procesu. Grūtnieces uztraucas, vai vīrus ielaidīs palātā. “Vecmātes un citi šīs jomas speciālisti iestājas, lai tēti būtu līdzās brīdī, kad bērniņš dzimst. Zinātniski pierādīts, ka ģimenes dzemdības ir vērstas uz pozitīvāku iznākumu. Svarīgi sievieti psiholoģiski sagatavot, ka epidemioloģiskie ierobežojumi var šādu iespēju arī liegt. Lielākā daļa manis pieņemto dzemdību bijušas ģimenes dzemdības. Jaunie tēti paši gribēja būt klāt. Es to atbalstu, kā saka, rada divi, gaida divi — jādzemdē kopā. Ir cilvēki, kuriem kļūst slikti no bioloģiskajiem šķidrumiem, piemēram, asinīm. Tas, vai tētim piedalīties dzemdībās, jāizlemj ģimenei. Ja tētis plāno piedalīties, tad aicinu apmeklēt dzemdību kursus. Tā ir iespēja kaut nedaudz saprast, kas ir dzemdības. Mums ir vīzija, ka piedzims skaists bērns, uzreiz ietīts mežģīnēs. Tēta acis ieplešas, redzot sapampušu, bioloģiska-
jiem šķidrumiem pārklātu bērniņu. Es ļauju jaunajam tētim maksimāli iesaistīties. Vīrieši ir tikko redzējuši, kā sieviete uzvedas dzemdībās, un tas viņus šokē. Nav labas vai sliktas uzvedības, tās ir sievietes izjūtas tajā brīdī. Viņai sāp, viņa var bļaut vai lamāties, un tas ir normāli, bet vīrietim tā ir neierasta pieredze. Vīrietis grib noņemt sāpes mīļotajai, bet nezina, kā. Tas mazina pašvērtējumu. Iesaistot procesā, pašapziņa ceļas. Vīrietis var uzlikt atvēsinošu kompresi sievai, palīdzēt ieiet dušā, pamasēt muguru un daudz ko citu.
Pirmajam aicinājumam apģērbt jaundzimušo bieži saņemu atteikumu, ir taču bail. Bet viņi nāk drebošām rokām, dara un cenšas. Svarīgi viņus motivēt, parādīt, kā jādara, un paslavēt. Pēc mirkļa acīs parādās lepnums un pārliecība par sevi.” Amanda stāsta, ka vecmātei jābūt vienkāršai un vienlīdzīgai. Iezīmējas arī problēma, ka cilvēki neprot komunicēt un baidās spe-
ciālistam uzdod sev interesējošu jautājumu. “Par mammu nepiedzimst. Mātišķās jūtas un saikne ar jaundzimušo piedzimst, nemirstīga mīlestība pret savu bērnu, bet mammas nepiedzimst ar zināšanām, kā jārūpējas par jaundzimušo. Saka, dzemdībās piedzimst mamma un tētis, bet zināšanas ir jāiegūst no ārpasaules. Zināšanas par mazuļa kopšanu ir jāiemācās. Dažiem vieglāk šķiet jautājumu uzdot kādā sociālo tīklu forumā, nevis speciālistam. Sev apkārtējos piekodinu, ka man ir laba atmiņa uz uzvārdiem, lai nemaz nemēģina jautāt forumā, bet vēršas pie manis.” Amanda teic, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka viņas sajūsma ir pārspīlēta, viņi netic jaunietes priekam par darbu. Vecmātes darbs ir jubilāres sirdslieta. Tie, kas viņu pazīst kā cilvēku, ne mirkli neapšaubīs sajūsmu un nodošanos. Nākotnē Amanda sevi redz kā vecmāti stacionārā, nākamgad viņa plāno mācīties par surdotulci, kļūstot par Latvijā pirmo vecmāti, kas strādās ar nedzirdīgajiem. “Man ļoti paveicies, ka zvaigznes tā sastājās un es atradu savu dzīves aicinājumu. Mans dzīves moto ir — lai kur tu būtu, izliec sevi visu. Es jūtu atgriezenisko saiti, esmu tieši tur, kur man jābūt. Piedzimu šajā pasaulē ar kādu mērķi, sūtību un zinu, ko spēju dot pasaulei un ko ņemt no tās.”
Pravietiskie mātes vārdi
Pēdējā laikā visos svētkos — dzimšanas dienā, Ziemassvētkos un citos — Amanda bijusi dzemdībās. Tas svētkiem piešķir lielāku vērtību un prieku.
Ik gadu dzimšanas dienas priekšvakarā Amandu pārņem pārdomas. Jauniete izvērtē sasniegumus un atzīst, ka reizēm prasības pret sevi ir augstas. Atskatoties šķiet, ka nekas nav paveikts. “Esmu ļoti pedantiska un prasīga pret sevi, tas reizēm “iegriež”. Ar mammu esmu runājusi par dienu, kad nācu pasaulē. Dzemdības nebija vieglas, taču piedzimu skaista un vesela! 3,200 kilogramus smaga, 52 centimetru gara pulksten 22.05. Tas bija piektdienas vakars. Vēl nesen ar mammu runājām, kā dzīves ceļi mani noveduši līdz vecmātes darbam. Mamma atcerējās, ka dzemdību nodaļā, dzemdējot mani, nodomāja: “Cik skaista vieta, kur strādāt!” Varbūt tajā brīdī liktenis man to ielika šūpulī?” domā aizkraukliete.
Dzimšanas dienas Amandai ir ļoti svarīgas, ar to sākas viņas jaunais gads. “Man gads nesākas 1. janvārī, bet dienu pēc manas dzimšanas dienas. Ar piedzimšanu sākas jauna pasaule, bet jaunu pasauli mēs varam atklāt katru gadu šajā dzimšanas datumā — tas ir jaunais gads! Nekad neesmu gribējusi lielas svinības. Rīt svinēšu tikai tuvāko lokā, sapulcēsimies pie manas vecmāmiņas Aizkrauklē.”
Brīvajā laikā jubilāre daudz lasa. Lielākoties profesionālo literatūru. Amandai patīk mūzika, un viņa smej, ka Dievs nav aplaimojis ar spēcīgu vokālu, taču tas viņu neattur no dziedāšanas mājās. Daudz laika aiziet, pilnveidojoties, piedaloties dažādos kursos un semināros. Ik pa laikam apmeklē muzejus. Pēdējais bija Latvijas Nacionāla mākslas muzeja tēlniecības izstāde “Laktācija”. Izstādē bija apskatāmi atšķirīgi, pat kontrastaini darbi, atainojot bērna piedzimšanas skaistumu un izaicinājumus. ◆
