(61. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
433. — 439. diena
Pirmdienas un otrdienas ir manas brīvās dienas SPA. Vismaz līdz šim, jo jau nedēļas sākumā eju uz interviju veselības aprūpes kompānijā. Jau pirmajā mirklī dāma saka, parasti nenotiek tā, ka sākumā potenciālais darbinieks iet pie aprūpējamā, bet gan ir intervija, vien šoreiz tā ačgārni sanācis. Tā kā atbalstāmās meitenes māte ļoti vēlējās mani redzēt kā nākamo darbinieci, jau automātiski tieku pieņemta darbā. Pat nepaspēju apdomāt, vai tiešām to vēlos. Jautāju, vai tie trīs mēneši nebūs pārāk īss laika posms, jo, kad ar Arču strādājām šādu darbu Anglijā, bija nepieciešams palikt vismaz gadu — līgumu lauzām, bija jāmaksā sods. Te visi ir ļoti saprotoši, jo mana vīza jau tāpat neļauj strādāt vienā darbavietā ilgāk par trim mēnešiem. Bet tiek piemetināts, ka jau tagad uzņēmums man gatavs dot darba vīzu. Tas nozīmē — ja pasaku “jā”, varam palikt Jaunzēlandē. Vieta ir atrasta.
Kā menedžere stāsta, Jaunzēlandē vēl viss nav tik saspīlēti, nav lielās dokumentācijas un nav tik saspringtas atmosfēras — vien nenāc uz darbu piedzēries un uzvedies kārtīgi. Saku, ka pagaidām no darba SPA kompleksā gan neatteikšos, jo tas tomēr ir mazāk atbildīgs darbs, kura laikā varu klāt gultas un pelnīt naudu, kamēr te ir liela atbildība, līdz ar to pamatīgs psiholoģiskais slogs.
Nedēļas nogale sākusies ar burvīgu laiku, bet nedēļas beigās tiek solītas lietavas un tikai plus 14 grādi. Bet līdz tam vēl tālu, tagad viss tikai sākas! Otrdien man ir pēdējā brīvā diena, Arčam arī jāstrādā tikai četras stundas. Jaunie kolēģi kā nāk, tā arī iet, bet Arča paliek. Tā kā diena ir lieliska, dodamies uz pilsētu. Šoreiz vistuvāk mums ir Taupo muzejs, kas rezidentiem ir bez maksas. Mēs gan nevaram pierādīt, ka te dzīvojam, jo alga nav vēl samaksāta, bet tantes mums tic uz vārda. Muzejā ir skaisti maoru mākslas darbi, kurus fotografēt aizliegts, un ir arī Taupo vēsture. Sapērkam pāris suvenīru, vakaru pavadām pie upes, skatoties lejup no augstajām klintīm. Vietējie vienmēr laipni, nāk aprunāties. Jaunzēlande tiešām ir burvīga vieta — ja vien tā nebūtu tik izolēta, bet tad arī varbūt tā nebūtu tik īpaša.
Trešdiena ir īstākā darba diena. Arča ar komandu dodas uz ezera otru pusi, kur kāds pasūtījis izolāciju. Trakums gan, ka jumti tik mazi un šauri, kamēr laiks tik karsts, ka viens puisis gandrīz noģībst, otrs pārkarst līdz nespēkam. Arča joprojām mēģina sevi salocīt desmit līkumos, bet spēka pietiek. Puiši arī izbraukuši apkārt visam ezeram — skati esot vienreizīgi. 200 km ir ne tikai populārs auto ceļš, bet arī velosipēdu ceļš, bet to diez vai veiksim.
Es savukārt eju uz SPA kompleksu klāt gultas istabiņās. Smieklīgi tas, ka esam viena liela sieviešu darba grupa. Kur tikai sievietes, tur daudz baumu un aprunāšanas. Katrai par katru ir kaut kas, ko teikt. Labi, ka darbs ir ļoti vienkāršs un samaksu var iegūt, vien klājot gultas pāris stundu dienā. Vēlāk gan jādodas uz atbalsta darbinieka darbavietu. Cilvēks, kam nepieciešama palīdzība, ir meitene, kuru maziņu notrieca auto. Viņas pieskatīšana notiek mājās, tāpēc arī vecāki, māsas un brālis bieži ir blakus. Ģimene ir jauka. Līdz pat pusastoņiem vakarā palīdzu meitenēm, kas strādā, bet vienā dienā visu neizprast. Daudz vairāk iepazīstu atbalstāmās ģimeni. Tēvs pat aizdod savu tūkstoti vērto velosipēdu, kas tad nu būs mans darba transports, lai Taupo vieglāk pārvietoties. Arī vācu kolēģe ir ļoti atsaucīga. Sieviete ilgus gadus strādājusi Vācijā un Austrijā par medmāsu, tad Austrālijā kādu laiku pavadījusi fermā, līdz nonākusi Jaunzēlandē. Te sieviete strādā jau gandrīz gadu — sākumā ar tādu pašu vīzu kā mēs, bet tad ģimene palīdzējusi dabūt darba vīzu, par ko visi vēlas pārliecināt arī mani. Tomēr pats galvenais mērķis Stefānijai ir Austrālija. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzas pasaules valstis izbrauktas, bet Austrālijā pirmoreiz bijusi sajūta, ka tur patiešām varētu palikt. Tas pats notika arī ar mums. Nez kāpēc tā zeme tik ļoti pievelk? Lai arī Jaunzēlande tiešām ir burvīga, ja mēs te paliktu, nākamais solis tāpat būtu Austrālija.
Nedēļa turpinās. Arča darbos, es darbos. Atbalsta darbinieku komanda vēlas, lai palieku un ņemu darba vīzu. Tad mums Jaunzēlandē būtu jāpaliek vēl vismaz trīs gadus. Kad sapratīsim tālākos plānus, šo iespēju vairāk apdomāsim. Ar atbalstāmo meiteni strādāt ir pavisam citādi nekā ar pusaudžiem Anglijā. Nav uzvedības traucējumu, bet cilvēks ratiņkrēslā.
Piektdien atkal esmu abos darbos. SPA parkā mani pamāca: ja pilsētai vistuvākajam kalnam virsū uzsēdies mākonis — būs lietus. Ja tāda nav, tad nelīs. Laika ziņas te ir ļoti neprecīzas, mainās ik pēc minūtes, tad nu jāvēro mākonis. Savukārt ģimene, kuras meitu pieskatu, ir ļoti jauka — Džordžs joprojām pārliecina mani paturēt velosipēdu, kamēr visi apkārtējie skaidro, ka tas taču ļoti dārgs, jāuzmanās, lai nekas ar to nenotiek. Tieku arī pie maisa kartupeļu un sīpoliem. Redz, ģimenei daudzi fermeri dāvina izaudzēto, tāpēc izdala meitenes aprūpētājiem un arī labdarībai. Ir arī gaļa — jēra, vistas, cūkas, bet mēs no tās atsakāmies.
Nedēļas nogalē es strādāju, un arī Arča paņēmis papildu darbiņus. Laikam brīvdienas pārcelsim par kādu nedēļu vai divām. Sestdien beidzam laikus, tomēr tad jāmazgā drēbes, jāaizpilda visi dokumenti, kas darbā iedoti, tā nekur aiziet nesanāk.
Svētdien līst. Tad ar velosipēdu pārvietoties grūtāk, bet noder Kvīnstaunas treilerīša saimnieku dāvinātā jaka, kas nelaiž cauri ūdeni. Svētdiena SPA kompleksā ir jauka, jo menedžere vienmēr uzsauc gardumus — šoreiz zemenes un kivi. Dažas dāmas piestrādā fermā, un tad uz darbu atnes kaudzi ar sīpoliem un tomātiem, tā ka mājās vienmēr var pārrasties pilniem maisiem. Laikapstākļi gan krasi mainījušies, kļuvis vēsāk. Lai arī pirms pāris dienām netālu no Taupo dzēsa mežu ugunsgrēkus, nu viss ir izmircis.
Labi, ka svētdien sanāk pamērcēties SPA, kur strādāju, jo tā ir vienīgā atpūta šonedēļ. Joprojām dzīvojam ar domu — pavisam drīz Vjetnama, pavisam drīz būs ceļojums.
Taupo ezerā atrodami dažādi vietējie augi, mīt vismaz 31 ūdensputnu suga, vairākas vietējās un ieviestās zivis, arī sams manīts. Zvejošana, tāpat kā medniecība, Taupo apkārtnē ir populāra. Nemaz nerunājot par ūdens sporta veidiem un to pašu izaicinājumu — apiet apkārt ezeram. 200 km gan laikam tik ātri nenoiet, tāpēc mēs arvien meklējam citus variantus, kā vēl iepazīt šo burvīgo vietu.
461. — 467. diena
Ārā dzied putni, pēc četriem rītā jau lec saulīte.
Nemaz neticas, ka tuvojas Ziemassvētki! Apkārt tiek rotātas Ziemassvētku eglītes, un izpārdošanā parādās peldriņķi un saulesbrilles. Ziemassvētki pašā vasaras brīvlaikā! Nedēļu gan sākam ar ziņām par gada lielāko vētru, kas sākas Dienvidu salā, un ceram, ka līdz mums tā neatnāks. Taupo arvien vairāk organizēti pasākumi, katru nedēļas nogali slēdz ielu braucamo daļu, lai dalībnieki varētu braukt ar velosipēdu, tad skriet vai piedalīties citās sacensībās.
Pirmdien beidzot izdodas apskatīt Taupo bibliotēku, kur ieviestas jaunākās tehnoloģijas grāmatu paņemšanai un nodošanai — vien ieliec plauktā, un tas uzreiz uzrāda, kādas grāmatas esi paņēmis. Vai nav gudri? Dienu noslēdzu vēlu, bet tiek jau meklēti darbinieki manai pieskatāmajai meitenei, lai nav tā, ka beigās palieku viena pati.
Otrdien arī Taupo sasniedz milzīgā vētra, bet viesulis pāriet četru stundu laikā. Kamēr ziņās rāda, ka Velingtona, tāpat kā liela daļa Dienvidu salas, vienkārši pludo. Mēs esam diezgan drošā vietā, kalni aiztur visas nelaimes. Trešdien vētra pārgājusi. SPA kompleksā sāku veidot grafikus, daudzas kolēģes aiziet, jaunas nāk vietā. Visi gaida Ziemassvētku ballīti, kas ir jau ceturtdien. Agri, bet tāpēc, ka skolēnu brīvdienās, kas pavisam drīz, laika ballēties nebūs.
SPA “Debretta” balle ir jauka. Tā organizēta visiem darbiniekiem meksikāņu restorānā pilsētiņas centrā. Kolēģe ar vīru mūs tur nogādā, lai arī kājām būtu tikai divi kilometri šajā saulainajā laikā. Tiekamies ar visiem, kas ieradušies. Bārā gan alus, vīns, gan citi alkoholiskie dzērieni bez maksas, daži dzer ko īpašu un ir gatavi arī maksāt 10 un vairāk dolāru par savu glāzi. Bufetē nelielas meksikāņu uzkodas, bet īsti par vakariņām tās nenosaukt. Interesanti vairāk aprunāties un iepazīties ar kolēģiem un to otrajām pusītēm, daudzi mūs uzaicina vakariņās, tā ka nākamie divi mēneši būs vienos ciemos. Interesants ir fidžietis, kurš Taupo strādā jau piecus gadus. Viņš saka, te ārzemniekam diezgan viegli atrast darbu, jo paši vietējie ir slinki.
Vakara gaitā tiek izlozētas dāvaniņas visiem sanākušajiem, mēs katrs tiekam pie pudeles vīna. Ap desmitiem beidzas bezmaksas dzērieni un tiek novākta bufete, jo bārā nu var nākt arī no ielas. Taupo nav liela pilsētiņa, un te nāk tikai daži dzēruši jaunieši. Kolēģi bariņos iet pa citiem bāriem, kādu te gan nav daudz, bet mēs ar Arču dodamies mājās. Nākamajā dienā taču jāstrādā.
Arčam piektdien Ziemassvētku ballīte. Puiši strādā tikai līdz pusdienlaikam, tad kopā dodas spēlēt golfu un dzert alu. Arčas nelielā kompānija otrās pusītes neaicina pievienoties. Tikmēr strādāju. Darbā daudz jaunu kolēģu, un vietējās meitenes saka, ka darbs SPA tomēr nav no tiem vieglākajiem. “Vieglums” un “grūtums” ir ļoti relatīvi jēdzieni, un katrs tos lieto, tikai vadoties pēc savas pieredzes.
Arča savu ballīti pavada, spēlējot golfu un tad izbraucot ar laivu līdz maoru klinšu gravējumiem. Patiesībā turp gribējām doties abi, bet tikai tagad uzzinām, ka nemaz tik sens nav tas stāsts. Maoru 14 metrus augstie klinšu gravējumi izrādās pavisam neseni — šis mākslas darbs pabeigts vien 1980. gadā, prasot četru gadu darbu. Tas taisīts īpaši tūrismam, jo šo klinti var redzēt tikai no ūdens, kas nozīmē, ka jāņem vai nu jahta, vai jāīrē kanoe. Apraksti ir daudz iespaidīgāki kā tas, kas reāli redzams, lai arī ir tiešām skaisti. Tāpat kā es redzēju Aratitatias dambi, Arča redz maoru gravējumu, un tā nu padalāmies iespaidos un kopīgai apskatei atstājam citas vietas.
Piektdiena lutina ar saulainu laiku, lai arī laika ziņās solīts lietus. Sestdien nedaudz salīstam. Arčam brīvdiena, bet man abi darbiņi. Taupo notiek Dzelzsvīra sacensības, kur dalībnieki sacenšas triatlonā — skrien, peld un brauc ar velosipēdu. Daudzas ielas slēgtas, un cilvēku arī diezgan daudz, bet galvenais ir vakars pēc sacensībām, kad pilsētā visi dodas ballēties. Dienu noslēdzam ar vienkāršu atpūtu, jo man svētdien jābūt darbā.
Jaunzēlandē ļoti populāri ir skūteri jeb elektriskie skrejriteņi, ko uz ielas var viegli paņemt jebkurā vietā, norēķināties ar telefona lietotni un braukt uz noskatīto vietu. Tomēr nu tiek teikts, ka vairāku šo elektrisko skūteru kompāniju braucamos no Oklendas ielām jāņem nost tieši drošības apsvērumu dēļ. Tas tāpēc, ka ar noteiktām skūteru kompānijām notiek vairāk negadījumu bremzējot un manevrējot. Jaunzēlandē ir tā, ka negadījumā iegūtie ievainojumi vienmēr tiek apmaksāti — gan vietējam, gan ārzemniekam (tāpēc nav jāsatraucas, ja apdrošināšanas nav). Tā valdība zaudē ļoti daudz naudas. Tie, kas ir vājredzīgi, satraucas par skūteru mētāšanos ielās — tie bieži traucē.
(Turpmāk vēl.)
