Vai zāles komposts noder graudaugu mēslošanai, vai, palielinot minerālmēslu daudzumu, proporcionāli palielinās graudaugu ražība, vai sertificēta sēkla ir labāka par nesertificētu? Kā klimatiskie apstākļi ietekmē graudaugu ražību, komposta veidošanos? Uz šiem jautājumiem atbildes vairāku gadu garumā meklēja Skrīveru Zemkopības institūta zinātnieki un viņu sadarbības partneri. Par paveikto pagājušajā nedēļā zinātnieki informēja interesentus.
Veiksmīgi konkurē ar ārzemniekiem
Skrīveru Zemkopības institūta pamatdarbs ir daudzgadīgo zālaugu selekcija un jaunu šķirņu veidošana. Līdz šim skrīverieši izveidojuši 20 jaunu šķirņu. Institūta direktors Jānis Vigovskis teica, ka lepojas ar šīm zālaugu šķirnēm, jo tās veiksmīgi konkurē ar ārzemēs radītajām. Tās ir sala un slimību izturīgas, un šo īpašību dēļ zinātnieki saņēmuši daudz labu atsauksmju no zemniekiem. Ik gadu institūts saražo līdz 20 tonnu augstas kvalitātes sēklu. Tās nonāk pie sadarbības partneriem. Jaunākie aprēķini rāda, ka ik gadu ar šīm sēklām apsēj līdz 1000 ha lauku. No tiem sēklas nonāk pie ikdienas patērētāja — galvenokārt lopkopjiem daudzgadīgo zālāju ierīkošanai un atjaunošanai.
Ja zinātniskā puse sēklaudzēšanā ir augstā līmenī, to pašu diemžēl nevar attiecināt uz tehniku, kas nepieciešama sēklu audzēšanā un apstrādē. “Strādājam ar aizvēsturiskām iekārtām, kolhozu laikā celtās ēkās, darba procesā daudz izmanto roku darbu,” stāsta Jānis Vigovskis. Beidzamo gadu laikā notikušas pozitīvas pārmaiņas — iegādātas vairākas tehnikas vienības. Šogad zinātnieki saņēmuši jaunas laboratorijas iekārtas — mitruma mērītāju graudiem un sēklām. Zināms, ka drīzumā piegādās sēklu skaitītāju. Noslēdzies iepirkums par kultivatora iegādi. Pagaidām iepirkums notiek piekabes iegādei.
Plāno atsākt apmācības zemniekiem
Jau ceturto gadu Skrīveru institūts nav atsevišķa juridiska persona, bet ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) sastāvā. Institūta direktors šādu simbiozi sauc par stiprās aizmugures iegūšanu, jo, paliekot mazam, neatkarīgam, nozīmētu liegt sev piedalīšanos dažādos Eiropas Savienības finansētajos projektos.
Skrīveru Zemkopības institūtam bija jāatrod arī sava specifiskā niša, un par tādu kļuva jauno laukaugu šķirņu pārbaude. Skrīverieši ir iekļauti Vidzemes reģionā un ir vieni no trim, kas Latvijā veic šādas pārbaudes. Pārējie divi: Pēterlauki Zemgalē — mācību un pētījumu saimniecība Jelgavas novadā — un Latgalē, Višķos. Ik gadu pārbaudei pakļauj ap simt šķirņu, no kurām labā-
kās nonāk audzēt ieteikto sarakstā.
Otrs specifiskais darbības virziens ir dažādu lauksaimniecības tehnoloģiju demonstrējumi. Skrīveros pašlaik notiek četri demonstrējumi un par trim no tiem pagājušajā nedēļā seminārā interesentiem pārskatu sniedza Skrīveru zinātnieki. Semināra tēmas bija —
komposta sagatavošana, mēslošanas līdzekļi un graudaugu sējumu ierīkošana dažādos Latvijas reģionos. Demonstrējumi principā nozīmē ražotāja un patērētāja tiešu tikšanos, kurā viens rāda un stāsta, otrs uzklausa un jautā. Nākotnē institūts plāno atgriezties pie teorētisko un praktisko apmācību organizēšanas zemniekiem.
Ļoti maz nokrišņu
Skrīveru institūta zinātniece Agrita Švarta dalījās ar trīs gadu laikā uzkrāto pieredzi par mēslošanas plānu ietekmi uz vasaras kviešu audzēšanu. Statistika rāda, ka Latvijā no visiem vasarāju sējumiem ap 22% ir kviešu. Ražība mainīga, atkarīga no augsnes auglības, agrotehnikas un klimatiskajiem apstākļiem. Pēdējos trīs gados vidējā ražība ir vien ap 3,4 t/ha. Lai ražību palielinātu, balstoties uz konkrētā lauka agroķīmisko izpēti, skrīverieši izmēģināja dažus minerālmēslu daudzumus jeb plānus. Lai rezultātu būtu vairāk, secinājumi ticamāki, eksperimentu veica vienlaikus vēl divās vietās Latvijā — Ikšķiles novada zemnieku saimniecībā “Lauciņi” un izmēģinājumu vietā Višķos. Izmēģinājuma lauka lielums — 0,5 ha, un katrā no novērojuma vietām ierīkoja divus šādus laukus. Mēslošanas plāna izveidošanai izmantoja 2013. gadā izdotos laukaugu mēslošanas normatīvus, un plānotā ražība bija 5 t/ha. Normatīvi paredz, ka vienā hektārā iestrādā 125 kg slāpekļa, 70 — 80 kg fosfora un 80 — 90 kg kālija. Tā kā sākotnējā augsnes analīze uzrādīja mazu fosfora saturu, nolēma lietot lielāko devu. Papildus augsnē iestrādāja pamatmēslojumu — fosforu un kāliju, papildmēslojumā — amonija nitrātu. Vienā no variantiem pamatmēslojuma katrs elements bija 60, otrā — 90 kg hektāram. Demonstrējuma laukos sēja Vācijā selekcionētu elites klases kviešu šķirni ‘Taifun’. Sēklas materiāls tika ņemts no vienas vietas un katru gadu no vienas partijas, izaudzētas Pēterlaukos. Izsējas daudzums — 600 dīgstošas sēklas uz kvadrātmetru. No augu aizsardzības līdzekļiem lietoja arī augšanas regulatoru “Cycocel”. Labības augšanas laikā gaisa temperatūra visās trīs novērojumu vietās bija līdzīga, bet būtiski atšķīrās nokrišņu daudzums. Pirmajos divos izmēģinājuma gados vismazāk lija Višķos. 2019. gadā jūnija beigās un jūlija sākumā nokrišņu nebija, rezultātā augi savā attīstībā bija ļoti sasteigti. Rezultāti — visstabilākā raža bija Ikšķilē, bet pirmajos divos gados Višķos tā bija neraksturīgi zema. Salīdzinoši zema raža šogad ir Skrīveros. Agrita Švarta to skaidro ar nokrišņiem nabadzīgo laiku maijā — cerošanas periodā. Rezultātā vārpu bija maz, sējums rets. Zinātnieki savu mērķi — vidējo ražību 5 t/ha — sasniedza. Loģiski, ka ražība Višķos pirmajos divos gados bija vairāk nekā uz pusi zemāka. Vērtējot ražas kvalitāti, piemēram, 2020. gadā proteīna daudzumu, arī tas augstāks bija Ikšķilē un Skrīveros. Višķos proteīna daudzums bija uz pusi zemāks. Toties Višķos šogad bija rekordaugsta raža daudzuma ziņā — 7,34 — 8,27 t/ha attiecībā pret 3,2 — 5,7 t/ha Ikšķilē un Skrīveros.
Sertificētas sēklas nekompensē nokrišņu trūkumu
LLU zinātniece Ieva Plūduma-Pauniņa informēja par novērojumiem saistībā ar graudaugu sējumu ierīkošanas pamatnosacījumiem un to ievērošanu dažādos Latvijas reģionos. Tāpat novēroja sertificētas un nesertificētas sēklas materiāla izmantošanu. Abu veidu sēklas — vasaras kviešu šķirnes ‘Taifun’ un ‘Scirocco’ — sēja gan Pēterlaukos, gan Višķos.
Demonstrējumus veica tajā pašā laikā (2018. — 2020. gadā), kad realizēja novērojumus ar vasaras kviešu mēslošanas plāniem, tāpēc arī sertificēto un nesertificēto sēklu augšanu ietekmēja netipiskie laikapstākļi, galvenokārt sausums. Ieva Plūduma-Pauniņa teic, ka ražības ziņā starpības starp vienu un otru sēklas materiālu pirmajos divos gados nebija. Šogad vien pierādījās, ka, lietojot sertificētu sēklu, var iegūt agronomiski augstāku ražu. Arī šajā novērojumā pierādījās, ka pie lielākas ražības samazinās proteīna saturs graudos. Salīdzinot šķirnes, augstvērtīgāki bija ‘Scirocco’ šķirnes graudi, bet lielāka raža no ‘Taifun’ šķirnes. Sertificētām un nesertificētām sēklām neatšķīrās graudu tilpummasa, un būtiskas atšķirības deva laikapstākļi audzēšanas vietās. Diskusijās par šo tēmu zinātnieki pievērsās sēklas materiāla paaudzei, ko apzīmē ar burtu C. Piemēram, C4 nozīmē, ka sēkla tiek izmantota jau ceturto gadu, kopš novākta pirmo reizi.
Daudz darba — maz jēgas
Skrīveru Zemkopības institūta zinātnieka Jāņa Vigovska izpētes darbs saistīts ar komposta gatavošanu un izmantošanu. Kāds komposta sastāvs ir noderīgs iestrādei augsnē, un no kāda nav jēgas? Jautājums, ar kuru Jānis Vigovskis nodarbojas trīs gadus. Komposta tēma viņam šķita aktuāla tādēļ, ka senāk, likvidējot kolhozus, kā arī mūsdienās joprojām ir zālāju platības, kuras izmanto nelietderīgi — nenogana vai nopļauto zāli neizbaro lopiem. Pļaušana šādos gadījumos notiek tikai tāpēc, lai saņemtu platību maksājumus.
Pirmajā novērojumu veikšanas gadā skrīverieši Jāņa Vigovska vadībā sagatavoja kompostu, otrajā gadā to iestrādāja laukā, kurā audzēja vasaras kviešus. Trešajā gadā turpināja veidot jaunas komposta kaudzes un novērot to pēcietekmi uz vasaras miežu sējumu. Novērojumus turpinās arī nākamajā gadā. Lai pētījuma amplitūda būtu plašāka, veidoja sešu dažādu kompostu variantus. Vienā kaudzē lika agri pļautu, svaigu, sulīgu zāli. Otrais variants bija kaudze ar pāraugušu zāli, kāda lopbarībai vairs īsti neder. Atvasinātie varianti — svaigā zāle, vēlu pļautā zāle ar kūtsmēsliem, un tāpat divi varianti ar digestāta cieto frakciju — masu, kas rodas biogāzes stacijās.
Kompostēšanas būtība ir organiskās masas, šajā gadījumā zāles pārvēršana jeb sadalīšanās mēslojumam vajadzīgajā formā. Lai sadalīšanās notiktu, nepieciešama pareiza slāpekļa un oglekļa attiecība. Ja slāpekļa par daudz, brīvais nonāk apkārtējā vidē. Ja oglekļa par daudz kā gadījumā ar pāraugušo zāli, komposts neveidojas, jo nav mikroorganismiem vajadzīgās barības. Tikpat būtisks ir mitruma daudzums komposta masā — 60% — 70%. Pietiekams slāpekļa saturs veidojās kompostos, kuros sajaukta svaiga zāle, digestāts vai kūtsmēsli. Kaudzē tikai ar pāraugušu zāli mēslojums neveidojās, jo tajā slāpekļa klātbūtne bija zema. Komposta veidošanos ietekmē arī laikapstākļi. Sausajās, karstajās vasarās kaudzes izžuva, un visos sešos variantos organisko vielu sadalīšanās bija nepietiekama. Neraugoties uz kompostēšanai ne pārāk labvēlīgiem apstākļiem, izveidojušos masu samērā sekli iediskoja augsnē — ar normu 40 t/ha. Par rezultātu Jānis saka — pārliecinājāmies, ka tā darīt nevajag. Graudaugu sēklām pietrūka mitruma, dīga vāji, nevienmērīgi. Vasaras kviešu sējumos, kuros iestrādāja labi veidojušos kompostu, ražība bija līdz 3 t/ha, bet platībās ar kompostu no sausās zāles — 2,5 t/ha. Pretējs efekts gaidītajam bija arī nākamajā gadā, kad izmēģinājuma laukā ražība bija zemāka nekā kontroles laukā, kur kompostu nelietoja. Secinājums pēc šiem novērojumiem: zāle jāizmanto tam mērķim, kādam tā paredzēta — lopbarībai. Tikai caur kūti izlaista zāle jeb liellopu pārstrādāta ir pilnvērtīgs organiskais mēslojums.
Kompostēšana ir ļoti darbietilpīgs process, bez vajadzīgās atdeves. Ja tomēr to izvēlas iestrādāt augsnē, tas jāveic rudenī kopā ar augsnes pamatapstrādi, turklāt jāiestrādā dziļāk, labāk sajaucot. ◆
