Iesaka Agita Grīnvalde-Iruka,laikraksta “Staburags” redaktore
Nu gluži kā filmā “Itāļu neparastie piedzīvojumi Krievijā” — tā gribas teikt par Gunta Eņģeļa pirmo romānu “Koncerts vectēva pagalmā”. Ja par sižetu — tad tas tiešām ir īsts koncerts, precīzāk būtu teikt — kokteilis vectēva mājas pagalmā, kurā sastopas vecs krievu čekists, itāļu izcelsmes amerikāņu mafijas darbonis ar savu pakalpiņu un naudaskāri latviešu vietējās varas pārstāvji. Un tam visam pa vidu rudais kaķis, kas brīžiem, liekas, ir romāna galvenais varonis, jo bez viņa klātbūtnes šajā pagalmā nenotiek nekas. Kas gan viņiem visiem meklējams kādā Latvijas ***pagastā, Pridānu mājas pagalmā? Vislabāk to zina no Amerikas atbraukušais Paolo, kurš tur cer atrast sava tēva reiz nozagtu miljonu vērtu gleznu ar nosaukumu “Koncerts”. Tikai īsti nevar saprast, kur to meklēt — siena šķūnī vai mājas sienā, jo pareizā atbilde reiz pirms daudziem gadiem pazudusi tulkojumā. Pēc tam, kad tiek sagrauta Pridānu mazmājiņa, izkūpējušas gaisā cerības par vērienīga atpūtas kompleksa celtniecību, milzu peļņas gūšanu un sapnis par novusa trenera amatu, norādes uz apslēpto mantu gan tiek atrastas. Bet vai atradīsies arī pati apslēptā manta un kas tā ir, autors sola atklāt nākamajā grāmatā “Cerības asfalta krāsā”, kas dienas gaismu gan vēl nav ieraudzījusi.
Šis darbs tiek iekļauts ironiskā kriminālromāna žanrā. No kriminālās drāmas gan tur maz, taču humora un zobgalīgas ironijas netrūkst, kā arī amizantu tipāžu, kas savlaik bijuši iesaistīti reālos romānā pieminētos notikumos, piemēram, kuģa “Admiral Nahimov” nogrimšanā vai leģendārās Zemenes skrējienā pa futbola laukumu. Un tas ir tas, kas piesaista. Arī sižets ir pietiekami interesants, lai neizlaistu grāmatu no rokām līdz vēlai vakara stundai.
Grāmatas autors intervijā televīzijas raidījumā “Grāmatu kods” atklāj, ka veidojis šo stāstu tādu, lai tas patiktu viņam pašam, lai būtu intriga, notikumu virpulis un daudz personāžu. Starp citu, grāmatas titullapā tie visi sarindoti garā sarakstā, lai nesajūk, kurš ir kurš. “Sanākusi tāda transatlantiska laikmeta drāma ar krietnu piedzīvojumu devu. Šī grāmata nemāca dzīvot, es vienkārši stāstīju savu stāstu. Te nebūs mīlas trīsstūra, pamācību grūtā dzīves situācijā. Taču, ja grāmata izvilinās lasītāju smaidu, tad tas ir tas, ko gribēju panākt. Taču grāmatu nevar lasīt sliktā omā, jo garastāvokli tā neuzlabos. Tā jālasa labā garastāvoklī,” saka Guntis Eņģelis. ◆
