Covid-19 otrais vilnis Latvijā sācies tik strauji, ka grūti pat izsekot tā gaitai. Tas viss atkal tik ļoti negatīvi ietekmē katru no mums, kad jau pamazām sākām atgūties pēc sarežģītās situācijas pavasarī. Turklāt bez prognozēm nākotnei.
Patiesību par šo slimību, visticamāk, uzzināsim pēc gadiem, bet ar to jāsadzīvo šodien. Tāpēc vissliktākais šajā situācijā ir tas, ka tik ļoti ierobežo iespēju strādāt. Nedēļas nogalē Latvijā atcēla četrus lielus gadatirgus, kam ražotāji bija iepriekš gatavojušies. Katrā plānoja piedalīties vismaz 300 tirgotāju, kuri bija saražojuši preci, kas nav vienas dienas darbs, un ieguldīti līdzekļi, bet rezultātā pasaka, ka nevarēsim to realizēt. Šobrīd vairs nevar tā vienkārši aizbraukt uz tirgu, samaksāt par vietu un tirgoties. Viss jākārto jau iepriekš — jāpiesakās, jāsaņem atļauja un jāsamaksā par vietu, kas vidēji ir 30 eiro, un iepriekšējā vakarā paziņo, ka tirgus nebūs. Mūs mierina, ka iemaksāto naudu varēs izmantot nākamajā reizē, bet, kad tā būs, neviens nezina. Gaļas produktus nevar vienkārši nolikt plauktā līdz citai reizei, kad situācija būs labvēlīgāka.
Grūti saprast, kāpēc ārā nevar rīkot tirgu, tāpat kā nesaprotama ir prasība lietot tajos aizsargmaskas. Prasība attiecas uz tirdzniecības vietām, bet netiek nodalīts, kur tā ir — ārā vai telpās. Absurdi, ko redzēju Jēkabpils tirgū — pa visu teritoriju divi pircēji un visi pārdevēji maskās. Kaut kā tos lēmumus pieņem nepārdomāti un nepiemērojot konkrētām situācijām. Līdzīgs absurds ir ar sportu un dejām. Krogā pie galda var sēdēt četri cilvēki, nevis viens, bet sportot un dejot lielā zālē nedrīkst. Tādējādi daudziem atņemts vienīgais relaksācijas veids.
Visas šīs situācijas rezultātā mazie ražotāji nonākuši strupceļā, jo jānorēķinās ar piegādātājiem un darbiniekiem jāsamaksā alga. Tas rada izmisumu un neziņu, ko darīt tālāk. Sociālajos tīklos redzēju aicinājumu cilvēkiem braukt tieši pie ražotājiem un iegādāties produkciju. Laba iniciatīva, bet tajā pašā laikā no Pārtikas un veterinārā dienesta paziņots — ja uzņēmumā ir vairāk nekā desmit darbinieku, nevienu svešu teritorijā ielaist nevar. Līdz ar to ierobežotas iespējas doties tirgoties, kā arī realizēt savu produkciju uz vietas. Tas ir koks ar diviem galiem, un visgrūtākais ir neziņa, kā būs turpmāk. Darbinieki arī uzdod šo jautājumu, bet atbildes man nav, jo valdība neko skaidri nepasaka. Jau vienreiz pavasarī mūs “izsvieda” no ierastā ritma, tad kaut kā jau sākām atgūties, un tagad tas notiek atkal. Situācija ir ļoti bēdīga, jo nākas samazināt darbinieku skaitu un slodzes. Dažādie ierobežojumi vasarā gan bija pat labvēlīgi mazajiem mājražotājiem, jo tirgū neienāca Lietuvas produkcija un vairāk pirka mūsējo. Tas bija liels atspēriens, bet tagad arī mums atņem iespēju.
Vēl jau var iztikt, ja nekavē maksājumus, bet, ja līdzekļu nepietiek, esi parādnieks ar visām saistībām. Citādāk būtu, ja valdība izsludinātu krīzes situāciju, kas dotu kādus atvieglojumus, bet tagad tā nav. Tā vietā apgrūtina darbu un gūt ieņēmumus. Ļaujiet to darīt vienalga kā — maskās, gāzmaskās, aizsargtērpos vai skafandros, bet ļaujiet, un paši izķepurosimies no šīs situācijas, negaidot palīdzību no malas!
Pretēji skeptiķiem es tomēr ticu, ka slimība ir īsta. Mani gan nepārliecina tāds vienas slimnieces stāsts internetā, kas šķiet pēc aktrises snieguma. Tas viss rada cilvēkiem šaubas, tāpat kā man, turklāt vairo bailes un nedrošību. Piekrītu arī viedoklim, ka vīruss ir mākslīgi radīts. Attīstās medicīna un zinātne, un pēkšņi kaut kas no kaut kurienes nevar rasties. Turklāt tāds, ar ko nevar tikt galā.
Nedomāju, ka sejas aizsargmaskas apturēs saslimstību. Arī vakcinēšanās nedos efektu, un ceru, ka tā nebūs obligāta. Cilvēks, kurš grib sevi pasargāt, to tāpat paveiks, uzliekot pat trīskāršu masku, un tai ir jābūt katra paša izvēlei. Vairāk jāierobežo saslimušo kustība. Manuprāt, apturēt slimības izplatību patiešām varēja pašā sākumā, bet nevajadzēja atvērt robežas un pakļauties to spiedienam, kuri baidījās zaudēt lielo peļņu ierobežotās uzņēmējdarbības dēļ. Vajadzēja ziedot mazāko daļu, lai izglābtu visus. Bagātnieki arī tagad var iesēsties savās privātajās lidmašīnās un aizbraukt, kur vēlas, bet cieš vienkāršā tauta.
Šajā situācijā, kas jau tā ir gana smaga, valdība vēl lemj par nodokļu palielināšanu. Tie būtiski ietekmēs darba slodzes, kas faktiski izskaudīs nepilnas slodzes darbu, jo no jaunā gada bija paredzēta tikai puse vai pilna slodze. Pie mums pavāriem ir apmēram pa vidu, jo viņi strādā trīs dienas nedēļā, kad ražo produkciju. Pārējās dienās ir tās realizācija. Vai man pavāriem vajadzēs dot papildu darbus, lai “salasītu” tās 40 stundas nedēļā? Absurdi! Cilvēkiem vairs nebūs iespējas kaut kur piestrādāt pāris stundu nedēļā, piemēram, mazgāt telpas. Iespējams, šīs izmaiņas atliks uz kādu laiku, bet gan jau ieviesīs, un tas nav pareizi. Jau tā ir grūti šajā Covid krīzē, un vēl kaut ko pieliek klāt. Tas pats auto ekspluatācijas nodoklis. Saprotu, ka to paaugstina vecākām automašīnām, ņemot vērā kaitīgos izmešus un citus rādītājus, bet to dara arī jaunām, kas tāpat ir ap 50 eiro gadā. Tad kāda tam visam loģika?
Tas viss rada diezgan lielu pesimismu, bet turēties palīdz mani darbinieki, jo aiz katra no viņiem ir ģimene ar savām saistībām un vajadzībām. Mēs esam gatavi strādāt, ja vien ir, kur realizēt produkciju. Ja valdība to ierobežo, tad faktiski atbalsta ārvalstu lielveikalus. Līdzīgi ir arī citiem uzņēmējiem, kaut vai palasot, kā Linda Mūrniece stāsta par savas viesnīcas slēgšanu. Neviens nepanāca pretī, un tas ir drausmīgi. Tādu piemēru nav mazums. Ir viegli visu izpostīt, bet atjaunot grūti.
Ja tagad visa dzīve jāpavada maskās, bez koncertiem, teātra izrādēm, komunikācijas ar citiem un ceļojumiem, tad rodas pārdomas — kam dzīvot? Labi, ka bērni vēl var doties uz skolu, un arī viņi priecājas par to. Ir, kur iet un ko darīt, un jācer, ka arī mazajiem viss nenotiks attālināti. Grūti iztikt bez klātienes komunikācijas, un tā ir jāmācās, jo citādāk cilvēki degradējas.
Nelieku sevi vaimanātāju pirmajās rindās, jo vēl neesmu nevienam parādā, bet ir liels nemiers par nākotni, jo lielākais jautājums joprojām ir — cik ilgi?
