(59. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
405. — 411. diena
Lai arī tikai nākamajā pirmdienā, 14. oktobrī, svinam kopābūšanas 10 gadus, īstās svinības, tādas kārtīgi izplānotas, rīkojam jau šonedēļ. Mana ir piektdiena, Arčas diena ir sestdiena. Katrā no šīm dienām viens otram gatavojam pārsteigumu. Tāpēc pirmdiena sākas ar pamatīgāku gatavošanos un iepirkšanos, lai arī viss jau izdomāts.
Dodos pie bijušajiem kolēģiem uz UNICEF. Jauki atkal būt mazajā, mājīgajā birojā. Tur gan atkal darbinieku sastāvs mainījies — daži aizgājuši, jo darbs par grūtu. Viens no darbiniekiem tiek apsūdzēts par mutisku uzmākšanos birojā, tāpēc visi, arī es, tiek izprašņāti individuāli — vai tiešām tā ir patiesība? Man tas liekas kas absurds — tās attīstītās valstis pat mazākos jociņus pārprot! Nav iedomājams, ka smaidīgais vīrietis, kas var lepoties ar labu humora izjūtu, ko tādu varētu darīt! Labā ziņa ir tāda, ka beidzot saņemts ikmēneša kvalitātes rādītājs katram darbiniekam. Tāds tiek piešķirts katram darbiniekam katru mēnesi, lai redzētu, cik labs ir viņa darbs. Respektīvi, cik katra atrastie ziedotāji patiesībā ziedo un cik atsakās, tiklīdz esi pagriezis viņiem muguru. Ziņa ir brīnišķīga — no visas komandas man ir vislabākais rādītājs: no visiem manis parakstītajiem atteikušies vien trīs. Protams, interesanti, kuri gan tie ir, bet prieks par to, ka procentuāli esmu veiksmīgākā pagājušo mēnešu darbiniece.
Ārā +20 grādi. Nāk vasara, Jaunzēlandes valdība pasludina jaunus likumus. Redz, ir tā, ka tie profesionāļi no ārzemēm, kas nokārtojuši darba vīzu vai pat uzturēšanās atļauju Jaunzēlandē, ved šurp arī savus vecākus. Valstij tas ir slogs, jo kļūst vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuru uzturēšanai nepieciešams lielāks jauno darbaspēks. Kādu laiciņu bija pārtraukta vecāku ievešanas politika, bet nu tā atkal atjaunota ar noteikumu, ka te strādājošajiem jāpelna 106 tūkstoši dolāru gadā, iepriekš — 65 tūkstoši dolāru gadā. Jāpelna 159 tūkstoši gadā, ja uz Jaunzēlandi vēlas pārcelt abus vecākus. Tādas algas nemaz visiem nav, bet arī likumu var saprast.
Mēs vairs nedomājam par Jaunzēlandi, vismaz par Dienvidu salu ne, jo drīz dosimies uz ziemeļiem! Saiņojam mantas, lai nedēļu paliktu tikai ar pašu nepieciešamāko — to, kas ietilpst rokas bagāžā. Protams, ir nedaudz vairāk mantu nekā pirms gada, kad sākām ceļot. Nebūtu žēl no tām atvadīties kādā nabagākā valstī, dāvinot vecās kurpes un drēbes bezpajumtniekiem. Tomēr Jaunzēlandē viss nonāk miskastē.
Piektdienas rītā sēžamies auto — Arča par manis iecerēto neko nezina. Pirmā pietura ir parks, kur baudām pikniku ar vienu no Arčas mīļākajiem ēdieniem — rasolu. Tad dodamies pusotru stundu garajā ceļā, kur Arčam ik pa laikam jāaiztaisa acis — tā, lai neredzētu ceļa zīmes, jo Hamnerspringsā ir ļoti populāri termālie avoti. Ceļš ir pasakains — mākoņi uzsēdušies kalnu virsotnēs, un saule apmirdz bezgalīgos vīnogu laukus. Diena jau ir izdevusies!
Ik pa laiciņam apstājamies, lai ieelpotu saulaino dienu un tad jau pārsteigums — esam avotos! Hamnerspringsā ir dabīgie termālie avoti, kur to karstais ūdens satur dažādus minerālus, kas ādai ir ļoti veselīgi. Ir arī parastie baseini, kur var iegrimt burbuļos, esmu rezervējusi arī privāto pirts telpu, kur varam kārtīgi sasilt — ārā temperatūra no 20 grādiem nokritusies uz 10. Pavasaris ir neparedzams, galvenais, ka saulains!
Diena ir nesteidzīga, visas maltītes jau sagatavotas. Vien vakarpusē, kad jāatdod kolēģei auto, 14 kilometru nākas braukt mājās ar velosipēdiem. Bet tas, tāpat kā visa diena, paskrien nemanot, un klāt ir vakars, ko pavadām pie vīna glāzēm un nelielām dāvanām.
Sestdiena ir Arčas diena, un viņš mani sagaida ar ziediem, kas rīta agrumā plūkti kaimiņu dārzā. Tad Arča sagatavojis video ar sveicieniem no mūsu vecākiem — tik jauki! Diena turpinās ar dāvanām, un katrai no tām ir savs interesantais stāsts. Arča parūpējies par to, lai mums būtu arī jaunas mugursomas! Paņēmis nopirkto mugursomu uz kazino, lai palūgtu tur strādājošajām dāmām nostiprināt pāris šuvju. Viena ierunājusies, ka viņas vīrs strādā sporta preču veikalā un var piešķirt lielas atlaides. Tomēr, tā kā Arča jau somu iegādājies, atteicies no laipnā piedāvājuma. Bet pēdējā dienā kolēģi viņu pārsteiguši — uzdāvinājuši somu arī Arčam, un klāt vēl kazino piekariņu un kāršu kavas. Neviens darbinieks nekad līdz šim neesot bijis apdāvināts, bet tādu kā Arču neviens vēl neesot saticis, tāpēc visi nevar vien beigt pateikties viņam par lielisko darbu. Tik jauki!
Tikpat jauki paiet mūsu skaistās pārsteigumu dienas, un pienāk svētdiena, kad laiks krāmēt somas, atdot velosipēdus un lēnām gatavoties lidojumam. Mūsu lielās somas jau ir Velingtonā, kur tās aizveduši mani kolēģi, un nu uz turieni jātiek pašiem.
Vēl kāds dīvains fakts. Jaunzēlandē ir ieviesti arī daži dīvaini likumi. Piemēram, pasaulē ir tikai divas valstis, kurās zāļu ražotājiem atļauts reklamēt savus produktus — viena ir ASV, otra Jaunzēlande. Arī prostitūcija un bordeļa uzturēšana šeit ir pilnīgi likumīga! Ir pat organizācija “NZPC seksa darbinieku kolektīvs”, kuru vada “seksa pakalpojumu sniedzēji seksa pakalpojumu sniedzējiem”, kā tie paši to deklarē. Tajā pašā laikā Jaunzēlandes valdība ir aizliegusi visas televīzijas reklāmas Lielajā piektdienā, Lieldienu svētdienā, ANZAC dienā un Ziemassvētkos. Arī alkohols netiek pārdots vai piegādāts tajās pašās dienās. Tomēr, ja kādā no šīm dienām vajag kādu spēcīgāku dziru, vienkārši ieraksti to sociālajos tīklos un pārdevējs tevi noteikti atradīs!
412. — 415. diena
Grūti pat aptvert, ka kopā pavadīti jau desmit gadi un pieci no tiem ceļā — tik dažādās pasaules malās! Kopā esam pārvarējuši daudz, saucam sevi par komandu — par vienu veselu! Jāturpina ceļš tālāk!
Pirmdien atvadāmies no kolēģiem UNICEF, nopērkam šo to pēdējām vakariņām Kristčērčā un gatavojamies. Kur paliksim savus pēdējos trīs darba mēnešus? Vēl nezinām, bet tas noteikti būs Ziemeļu salā.
Otrdienas pēcpusdienā pēc mums ierodas Arčas kolēģi — savā vienīgajā brīvdienā viņi ar prieku mūs aizved līdz lidostai un vēl pastāsta, kā no Čīles ceļš atvedis uz šejieni.
Mēs atkal esam ceļā. Sēžamies lidmašīnā, kas nedaudz kavējas, un paceļamies virs garajām mākoņu strēlēm debesīs. Vai nav traki — viens šāds metāla putns mūs pusstundā nogādā līdz pašai Jaunzēlandes galvaspilsētai.
Kristčērčā mūs pavadīja saulīte, Velingtonā līst. Ir nedaudz siltāks, un arī 6 km ilgais ceļš no lidostas līdz mūsu rezervētajai viesnīcai paiet ātri. Smejam, ka lidostā uzrunātie apsargi pārsteigti, jo esam nolēmuši ietaupīt 20 dolārus un iet kājām. Tas nav garākais ceļš, kādu esam veikuši no lidostas uz pilsētu! Pie tam šis ir interesants gājiens.
Kādi ir pirmie iespaidi par Jaunzēlandes galvaspilsētu? Kalnaina un ļoti skaista! Jau ceļā pie kolēģes pēc somas nākas kārtīgi pasportot — kalnā, lejā, tad atkal augšā. Viņai, kas uz Velingtonu pārcēlusies vien pirms pāris dienām, arī esot grūti pierast — visu laiku nenormāls vējš un tie pakalni! Bet ir interesanti!
Nākamajā dienā to arī pieredzam. Velingtona ir ne tikai vējaina, bet arī lietaina. Ceļamies agri, jo vienā dienā jāpaspēj redzēt daudz, lai ilgi pilsētā nebūtu jāuzturas. Telti celt te nevar, bet viesnīcā dārgi, un mūsu kaučsērfers dzīvo 40 minūšu braucienā no Velingtonas centra. Esam augšā jau sešos, sakārtojam somas un dodamies. Ārā ir mitrs, un vējš ir šaušalīgs — tas izpūš ikvienu stūrīti, mitrums izsūcas uzreiz cauri apaviem un zeķēm.
Velingtona atrodas pakalnos, tāpēc nesalstam, bet gan svīstam — augšup vien! Dodamies uz botāniskajiem dārziem, kuri ir tik lieli, ka tajos pat apmaldāmies. Botāniskais dārzs aptver 26 hektārus ar dažādiem dārziem, dīķiem un puķu mājām. Foršākie ir putni — gan tas pats slavenais tui putniņš ar balto bārdu, gan lielie Jaunzēlandes dziedātājbaloži. Lai arī meklējam skulptūru taku, attopamies vien mazās džungļu ejās, bet viss ir jauki, par spīti lietavām. Šis ir viens no vecākajiem Jaunzēlandes botāniskajiem dārziem un noteikti ir apskates vērts.
Tālāk ejam uz parlamenta ēku, kurā iespējams pievienoties arī stundu ilgai bezmaksas tūrei. Tomēr nospriežam, ka tas nav mūsu vēlmju sarakstā. Īpaša ir bišu stropa ēka, kas arī ir daļa no parlamenta — desmit stāvu ēka 72 metru augstumā. Iespaidīga.
Sasniedzam Velingtonas krastmalu. Te vējš mūs sapurina. Šis apgabals reiz bija Velingtonas osta, bet nu tā ir vieta, kur atpūsties — baudīt skatus uz salām un jahtām, lēni slīdošām garām, no restorāniem un atpūtas laukumiem. Ir dažādi mākslas darbi, skulptūras un veikaliņi. Bet šajā vētrā īsti nekas nav piesaistošs. Spriežam, vai Velingtona tāda ir visu laiku? Ziņās tika rādīts, ka Ziemeļu salas ziemeļos koki ar visām saknēm izrauti un samesti uz ceļa. Nevar saprast, vai mums vienkārši nepaveicies ar laiku vai tāds tas visu laiku te ir.
Sasildāmies interesantā muzejā. Te sešos stāvos ir dažādas izstādes un apmeklētāju netrūkst. Ir maoru māksla, izstādīti dažādi Jaunzēlandes zvēri un daba. Ir nepārspējamas cilvēku replikas un zemestrīces simulators.
Šonakt viesnīcā vairs nepaliekam, bet dodamies pie kaučsērfera. Tā kā tas ir blakus pilsētiņā jeb Velingtonas pierobežā, domājam, ka jāapskata visa Velingtona — vismaz tas, kas te ievērojams, un tas jāizdara šodien.
Nokļūstam jau vakardien apskatītajā Kara memoriālā, kas uzcelts par godu Pirmajā pasaules karā cietušajiem. Vairāk nekā 18 tūkstošu jaunzēlandiešu gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, un lielākā daļa no viņiem apglabāti ārzemēs. Te tiek pieminēti arī tie jaunzēlandieši, kas zaudēja dzīvību Dienvidāfrikas karā, Otrajā pasaules karā un cīņās Korejā, Malaizijā un Vjetnamā. Memoriāls tiešām ir iespaidīgs. Tumsā tas ir izgaismots, bet dienas laikā skan mūzika. Tas atzīmē Velingtonas centrālo daļu — no šejienes sākas dažādas takas, interesantas skulptūras un tā pati Kubas iela, kas arī pilsētā esot jāredz. Kāpēc? Tā pat nav gājēju iela, bet gan tāda, kur ir visvairāk dzirkstošu bāru un glaunu restorānu — tas, kas piesaista ikvienu atpūtnieku. Dīvaini gan, ka viss tiešām ir latīņamerikāņu stilā — meksikāņu ēstuves, kubiešu bāri, argentīniešu veikaliņi. Liekas, ka te nedaudz Velingtonas identitāte pazūd. Bet ballītes ir košas! (Turpmāk vēl.)
Uzrakstām kaučsērferam, viņš pēc naktsmaiņas vēl atpūšas. Saprotam — palicis vēl krasts un pats Velingtonas Viktorijas kalns, un tad būsim apskrējuši visu pilsētu! Raitā solī dodamies uz pludmali, kura ir tukša, un rāpjamies kalnā, no kura vajadzētu redzēt pašu Dienvidu salu. Ja vasarā pludmale ir pilna peldētājiem un atpūtniekiem, nu viss pieklusis. 196 metrus augstais Viktorijas kalns, kas pabijis arī “Gredzenu pavēlnieka” filmas ainās, nu sagaida vien ašos skatu baudītājus, kas tūliņ steidz atpakaļ siltā busiņā.
Jau 20 kilometri noieti, tomēr diena nav galā. Slidināmies lejā no kalna un aptaustām visas lielās, izmirkušās papardes. Atceramies stāstu, ka maori tās izmantoja, lai atrastu ceļu atpakaļ no medībām un uzbrukumiem, kad gāja naktī pa nezināmu apkārtni. Apgrieza paparžu lapas otrādi — apakšā tās taču gaišas un parādīja ceļu mājup.
Drīz hostelī saņemam lielās somas, atrodam busu un tiekamies ar kaučsērferu Juliānu jau 15 kilometrus no Velingtonas centra. 39 gadus vecais vīrietis strādājis gan kā gids ledājos Dienvidu salas rietumu krastā, gan kā helikoptera pilots, bet nu naktsmaiņas pavada, nosūtīdams glābšanas lidaparātus un kuģus cietušajiem. Mums viņš ierāda savu istabiņu, kas ir simtiem reižu skaistāka par lēto hosteli. Juliāns ir vienreizīgs cilvēks, un, lai arī plānota viena nakts, viņš aicina mūs palikt vēl nākamo.
Kad Juliāns nākamajā dienā atgriežas, mēs atļaujam viņam pagulēt un dodamies rajona izpētē. Atrodamies pāris soļu no krastmalas, kur kāpjam uz mola un baudām dienu — kā gan laikapstākļi tik krasi var mainīties? Šodien ārā spīd saulīte un viss tieši tā, kā vajag! Izpētām arī vietējo muzeju, kur parādīts, kā iebraucējiem nācās pierast pie mežonīgās dabas — šie uzcēluši mājas pie upes, tā pārplūdusi. Uzcēluši mājas uz kalna, tur sākušies mežu ugunsgrēki, tad namus nopostījusi zemestrīce un vēlreiz applūdusi upe. Nebija viegli te ienākt. Uzzinām to, ka briti diezgan civilizētā veidā ieņēma Velingtonu un tieši apgabalu, kur paliekam mēs — viņi parakstīja līgumu ar vietējiem maoru virsaišiem par māju celtniecību. Tā kā noteiktajai maoru ciltij šajā reģionā bija citi spēcīgi ienaidnieki no dienvidiem, viņi domāja, ka “baltie” palīdzēs aizstāvēties. Ar kuģiem trīs—četru mēnešu ilgā braucienā mežonīgajā salā ieradās eiropieši, kuri te arī palika.
Divos tiekamies ar Juliānu un vienkārši atpūšamies pludmalē, runājot par visu ko. Jaunzēlande joprojām šķiet tik mežonīga — te ir tik daudz vietu, kur cilvēks kāju nemaz nav spēris! Tāda dažādība ne tik lielā teritorijā! Tāpēc Juliāns savu valsti negribētu pamest. Runājam arī par to, kā laika gaitā ir mainījušās vērtības. Ja senāk stabils darbs, māja, mašīna un bērni skaitījās “laimīga dzīve”, nu pasaule palikusi tik pieejama, ka cilvēks vairs negrib aprobežoties ar šo klasisko laimes formulu, bet grib sevi izpaust, grib pagaršot dzīvi visā tās daudzveidībā. Ja jau mums viena tāda dota— jāņem viss, ko tā sniedz!
Vakarā mums pievienojas ungārs Renato. Kad mācījos bakalaura programmā, izmantoju iespēju piedalīties apmaiņas programmā “ERASMUS”, viena pati devos uz Ungāriju un tur valodu skolā pusaudžiem mācīju angļu valodu. Vairāk jau tās bija sarunas angliski, kas piespieda vietējos izmantot svešvalodu, jo citādi mums saprasties neizdotos. Tur bija Renato — trīs gadus vecāks ungārs, ar kuru pavadīju ik vienu nodarbību. Jau pāris gadus Renato cītīgi seko līdzi mūsu piedzīvojumiem, un nu puisis uzraksta — viņš jau pusotru gadu dzīvo Velingtonā un ļoti vēlas mūs satikt! Tā tiešām ir interesanta tikšanās! Pasaule ir tik maziņa, un tajā pašā laikā mēs par to tik maz zinām.
Velingtona bieži tiek dēvēta par foršāko galvaspilsētu pasaulē un arī pasaules vējaināko pilsētu. Tā ir arī visvairāk dienvidos esošā galvaspilsēta. Velingtonā ir vairāk nekā 400 kafejnīcu un restorānu, kas attiecībā uz vienu personu konkurē ar Ņujorku. Ar stāvajām ielām visā pilsētā ir zināms, ka Velingtonas iedzīvotāji ir vieni no izturīgākajiem jaunzēlandiešiem, pie tam 11% vietējo iedzīvotāju uz darbu dodas kājām. Gandrīz visi Velingtonas iedzīvotāji dzīvo ne vairāk kā trīs kilometru attālumā no krasta līnijas. Velingtonā ir 50 000 hektāru mežu un reģionālo parku! Šī ir zaļa pilsēta, bet ne vienmēr tā bijusi Jaunzēlandes galvaspilsēta. 1865. gadā Velingtona pārņēma Jaunzēlandes galvaspilsētas statusu no Oklendas. 1893. gadā Velingtonas parlaments pieņēma “Vēlēšanu aktu 1893”, kas Jaunzēlandi padarīja par pirmo valsti pasaulē, kas sievietēm piešķīra tiesības balsot. Velingtonas reģionā dzīvo apmēram 496 000 cilvēku, kas ir 10,6% no Jaunzēlandes iedzīvotāju skaita. Te sajaukušās dažādas kultūras — aptuveni 25% Velingtonas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs. Nav brīnums, ka visi vēlas dzīvot šeit — 2018. gadā “Deutsche Bank” nosauca Velingtonu par pilsētu ar vislabāko dzīves kvalitāti, pārspējot 50 citas pasaules lielpilsētas. Lai noteiktu klasifikāciju, vērā tika ņemts piesārņojums, satiksme un pārvietošanās, īpašuma cenas un ienākumu attiecības un pirktspēja.
(Turpmāk vēl.)
