Enerģisko Iršu pagasta pārvaldes vadītāju Lāsmu Ružu-Riekstiņu ievērojuši daudzi. Tāds iespaids par viņu ir ikvienam, kurš jauno sievieti satiek pirmo reizi. Sarunā ar Lāsmu vienmēr strāvo optimisms — par dzīvi kopumā un ikdienišķām lietām, Iršiem, ko viņa pārliecinoši sauc par savējiem.
Grieķija tikai sapņos
Lāsmas saknes ir zilo ezeru zemē Latgalē — Krāslavā. Kad viņai bija nedaudz vairāk kā gads, ģimene iegādājās māju un pārcēlās dzīvot uz Bebru pagastu. Kopš tā laika tā puse ir viņas vieta, kas saistās ar visu līdzšinējo dzīvi un nākotni.
— Savu vārdu ieguvu, pateicoties tolaik zināmai sportistei Lāsmai Kaunistei, jo tēvs savulaik bija saistīts ar sporta jomu un gribēja, lai arī meita ir sportiska. Par slēpotāju vai slidotāju nekļuvu, bet labu soļotāju gan. Savulaik rajona sacensībās bieži gūtas pirmās vietas. Patīk man arī volejbols un citas sportiskās aktivitātes, — stāsta Lāsma.
Pirmie mācību gadi pagāja turpat Pērses pamatskolā, bet vidusskolas — Koknesē. Lāsma atzīst, ka pēc pamatskolas daudzi plānoja apgūt tādas praktiskas profesijas kā pavārs vai sekretāre, bet viņu noteikti tas nesaistīja. Domājusi, ka vidusskolas gados būs laiks izlemt, ko dzīvē gribētu darīt, tomēr arī pēc tās lielāka apjausma nav bijusi.
— Gāju studēt. Saistīja it kā vēsture, gribējās arī tikt plašajā pasaulē, un pamanīju informāciju, ka klasiskās filoloģijas studentiem ir iespēja doties praksē uz Grieķiju un citām valstīm. Tas “aizķērās”, un sāku studēt klasisko filoloģiju, tiekot budžeta grupā. No Grieķijas gan tur bija tikai sengrieķu un latīņu valoda… Tā kā iztikas līdzekļi nebija lieli, dienā strādāju divos darbos — no rīta par auklīti un pēcpusdienās par pārdevēju veikalā, bet vakaros līdz vēlai naktij sēdēju ar sengrieķu tekstiem, kamēr pārējās meitenes saldi gulēja. Pēc gada sapratu, ka tas tomēr nav domāts man, un gribēju mācīties par pirmsskolas skolotāju, bet grupa jau bija nokomplektēta. Tad mani pierunāja studēt latviešu valodu un literatūru, jo skolotāju trūka, — stāsta Lāsma.
Svarīgākais —
saglabāt skolu
Lāsma jau agri apguva, ko nozīmē patstāvība, jo, kad meitenei bija desmit gadu, nomira tētis un mamma palika viena ar trijiem bērniem. Tāpēc arī nebija iespēju baudīt bezrūpīgu studentes dzīvi. Ar nelieliem pārtraukumiem studijas pabeigtas un skolā nostrādāts neilgs laiks. Paralēli Lāsma bija sākusi strādāt arī par audzinātāju ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte” Iršos, kur pārgājusi pastāvīgā darbā, vēlāk pildot direktores vietnieces pienākumus. Kad tā brīža vadītāja aizgāja no darba, Lāsmai piedāvāja vadīt šo iestādi.
— Pirmā doma bija, ka nē, jo sevi uzskatīju par labu komandas cilvēku un nekad netiecos pēc vadošiem amatiem. Tomēr pieņēmu šo izaicinājumu, jo, iespējams, kaut kas tāds man dzīvē bija paredzēts. Tā bija ļoti būtiska un reizē skarba pieredze, jo visi lēmumi bija jāpieņem ātri un daudz domāt laika nebija. Krīzes situācijas bija viena pēc otras, un saskārāmies ar dažādiem gadījumiem, šķiet, visu veidu atkarībām un citiem pārkāpumiem. Kad manā ģimenē ienāca trešais bērniņš, nolēmu, ka vairs negribu tādu darba režīmu, kas dažkārt bija 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, — stāsta Lāsma.
Būtiska un skarba pieredze
Ar vīra atbalstu viņa pieņēma jaunu izaicinājumu — pieteikties Iršu pagasta pārvaldes vadītāja amatam. Ne tikai darba iespēju dēļ, bet arī tāpēc, ka Irši, kur pavadīti skolas gadi, vienmēr rūpējuši. Ne pa jokam, bet nopietni darba gaitas šajā amatā viņa sāka 1. aprīlī. Tagad šis pagasts ir arī viņas dzīvesvieta, kur ir sava māja un saimniecība ar gaļas liellopiem, kurā galvenokārt darbojas vīrs Mārtiņš, bet, protams, iesaistās visa ģimene.
— Pagasta pārvaldes darbā ir tikai sākums, un vēl daudz darba jāiegulda, bet šķiet, ka ar cilvēkiem esmu atradusi kontaktu un saprotamies. Kolektīvs man labs. Pati dažkārt visu daru ātri, un varbūt citi ne vienmēr tiek līdzi vai arī skatījums ir cits, tomēr kompromisu atrodam. Par savu galveno uzdevumu uzskatu pagastā saglabāt skolu, jo tai ir jābūt pēc iespējas tuvāk ģimenes dzīvesvietai. Tas ir svarīgi, ka, aizvedot bērnu uz skolu, vecāki var mierīgi doties savās gaitās, zinot, ka viss būs kārtībā, — saka Lāsma.
Viņa atzīst, ka pagastam un skolai ir liels novada domes atbalsts. Arī vietējie iedzīvotāji ir par saviem Iršiem un grib tur ne tikai dzīvot, bet arī saņemt pakalpojumus un baudīt kultūras dzīvi. Lāsma ir pārliecināta — Iršiem ir nākotne arī jaunajā novadā. Pagasta centrs ir krustcelēs, bet uz visām pusēm ved ceļi ar grants segumu. Ja tos sakārtotu, attīstītos arī tūrisms. Iršos ir daudz skaistu vietu, kas tikai jāuzlabo, centrālā vieta pagastā ir vēsturiskā magazīnas ēka. Ar kolēģiem un domubiedriem viņi cenšas radīt pievilcīgu vidi pagasta centrā, lai cilvēkiem ir, par ko priecāties. Arī pasākumus rīko, lai iesaistītu visus.
Par sevi Lāsma teic, ka ir cilvēks, kurš mēģina visur rast risinājumu, neraisot konfliktus, un “uzvelkas” vien tad, kad redz netaisnību. Viņa ir gados jauna vadītāja, vai tas netraucē? Pirms kāda laika, iespējams, tā būtu, bet tagad vairs nē. Katrs izaicinājums atkarīgs no paša mērķiem, un viņai tie ir pietiekami lieli. Par gaidāmajām novadu pārmaiņām Lāsma teic, ka neļaujas spriedelējumiem vai panikai, kā būs, jo laiks visu saliks savās vietās.
Ģimene — vissvarīgākā
Ar vīru Mārtiņu Lāsma ir skolasbiedri, un abu ceļi atkal krustojās pēc vairākiem gadiem, kad viņa jau strādājusi Iršos par audzinātāju. Lāsma nāk no plašās Riekstiņu saimes, kas, šķiet, ir kā šī pagasta atpazīstamības zīme.
— Mūsu patiešām ir daudz! Ja tagad ierobežojumu dēļ privātā pasākumā var pulcēties līdz 30 cilvēkiem, tad esam krietni pāri šim skaitlim. Kopā sanākam visos svētkos, un mums ir ģimenes kalendārs ar katra vārda un dzimšanas dienu, ko īpaši pasūtām katru gadu. Kad atver kārtējo mēnesi, saproti — jā, būs ko turēt! Turklāt vienmēr katru sveicam īstajā dienā, neko neatliekot, un to mācām arī bērniem — ne tikai ņemt, bet arī dot un cienīt ģimeni, brāļu un māsu attiecības. Mums tas ir ļoti svarīgi, — saka Lāsma.
Dzimusi 13. datumā, tas ir viņai mīļš skaitlis, kas vairāk nes laimi nekā piesauc likstas. Turklāt šajā datumā dažādos mēnešos dzimis tētis, vīrs un vīramāte. Labs skaitlis!
Viņu pašu ģimenē aug trīs bērni — divi dēli un meita. Mamma priecājas, ka vecākais dēls spēlē volejbolu, meitai ļoti patīk mācības Pļaviņu Mākslas skolā, un mazais trīsgadnieks jau veiksmīgi sācis bērnudārznieka gaitas.
Abiem ar vīru kopīgs vaļasprieks
Lāsma teic, ka ģimenes un darba virpuļa dēļ brīvā laika atliek maz, tomēr viņa atrod iespēju dziedāt pagasta sieviešu vokālajā ansamblī un prieku dod dejošana. Tās ir čigānu dejas, ko Iršos aizsāka Ineta Seile, un pēc viņas aiziešanas mūžībā turpina Lāsma.
— Kur mūs aicina, tur uzstājamies un darām to bez maksas, jo tas ir mūsu vaļasprieks. Par saviem līdzekļiem esam uzšuvušas skaistus tērpus un stabili darbojamies astoņas dāmas. Eksperimentējam ar dažādām dejām, un tas mūs aizrauj. Tas ir veids, kā atslēgties no ikdienas domām. Agrāk tas man bija volejbols, tagad dejas, — saka iršēniete.
Viņai ir vēl kāds ar vīru kopīgs vaļasprieks, kura sezona ik gadu sākas tieši viņas vārdadienā — 1. oktobrī. Tās ir medības. Viņa gan neņem rokā ieroci, bet iet dzinējos. Tā esot ļoti laba relaksācija — visu dienu pavadīt mežā, noiet lielus attālumus un izvingrināt balsi. Tālākā pasākuma daļa viņu vairs nesaista, un arī par mednieci nedomā kļūt. Pietiek, ka ģimenē tāds ir vīrs. Savulaik nereti vīram teikusi, vai nav žēl šaut dzīvniekam, bet, kad paskatoties uz zvēru nodarītā posta laukiem, domas mainās. Dabā visam jāsaglabā līdzsvars.
Lēciens pēc emocijām
Vai tā izsapņotā Grieķija tomēr apmeklēta? Lāsma smej, ka vēl nav iznācis, bet gan jau viņa tiks līdz tai un citām valstīm, ko gribētu apskatīt. Iepriekš nebija iespēju, tagad laika. Viņa nevar iedomāties, ka var atstāt darbus nepadarītus un kaut kur traukties vai vienkārši atpūsties pie televizora, kad dārzā āboli jānolasa. Gan jau pasaule viņu pagaidīs.
Par izaicinājumiem runājot, pirms šīs dzimšanas dienas Lāsma piepildīja vēl kādu ieceri — izmēģināja lēcienu ar gumiju Siguldā. Dāvanu karti šai aktivitātei pērn dzimšanas dienā uzdāvināja radu un draugu saime. Visi atbalstītāji arī klātienē vēroja Lāsmas brīvo kritienu un uzmundrināja ar saucieniem lejā pie tilta. Kādas bija izjūtas?
— Īsas, jo kritiens nav ilgs, un tad ir neizpratne, vai viss jau beidzies?! Lielākais satraukums ir pirms lēciena, bet noskaitīju līdz trīs un lēcu. Tad prātā nāk domas, vai esi labi piesprādzējies un par dzīves jēgu, bet ir labi, — saka Lāsma, atzīstot, ka ko tādu darītu atkal. ◆
