Vieni ir sajūsmā par viņu, citi dusmās noliedz. Kādam nepatīk viņa tiešums, raupjā valoda. Citi par to iesmej un pieņem viņu par savējo. Pēdējo divu gadu laikā liepājnieks Žigis jeb Žigimants Krēsliņš (43) sociālajos tīklos kļuvis arvien populārāks. Trīs lielākajās interneta platformās —
Youtube, Facebook un Instagramm — kopā sekotāju skaits ir 120 tūkstoši. Ar šādu auditoriju arī Latvijas apstākļos var diezgan labi nopelnīt. Žigis saka, viņš nealkst vieglas, ātras naudas, un atsakās no piedāvājumiem kaut ko reklamēt. Tā vietā viņš apceļo pasauli un par pieredzēto raksta grāmatas. Tās pārdod, un saņemtā nauda ir kapitāls nākamajam ceļojumam. Šajā nedēļā Žigis bija Aizkrauklē. Interešu izglītības centrā šaurā lokā (“kovida” dēļ) viņš stāstīja par piedzīvoto Dienvidamerikā — Kolumbijā.
Kretīna tēls ir maska
Žigis ir vēstures skolotājs, bērnu nometņu vadītājs, profesionāls gids, bet lielāko dzīves daļu pavada, apceļojot pasauli. “Pēc ilgāka laika mani tā normāli palūdza pusslodzi strādāt par vēstures skolotāju. Viņiem nebija iebildumu, ka es tāds rupeklis, un piekritu. Pieļauju, ka 95% skolu pateiktu — lai tas čalis iet d****,” saka Žigis.
Kādā intervijā viņš teic, ka pabijis 64 valstīs. Viens no pēdējiem lielajiem ceļojumiem neilgi pirms “kovida” bija uz Kolumbiju. Par to viņš dalījās ar aizkraukliešiem. Atpazīstamību internetā viņš panācis gan video un bildēm no apceļotajām valstīm, kā arī ar bieži lietotajiem lamuvārdiem, no kuriem maigākie ir pakaļa, idiots, pofig u. c. Iespējams, ka intelekta un vienkāršības kokteilis arī ir panākumu atslēga. Vienmēr it kā reibumā esoša, izspūruša kretīna tēls ir maska, joks, kas mūsdienu stīvi korektajā vienmulībā līdzinās bērna lēkāšanai peļķē, kamēr nopietni onkuļi un tantes dusmīgi viņā noraugās. Viņš varētu aptraipīt viņu perfekti tīrās drēbes.
Pārsaldināta kafija un rozā figņa
Domāju, ka intervija nebūs pilnīga, ja tajā neiepīšu mazu ceļojuma aprakstu. Tāpēc pārceļamies uz nesenu pagātni — pasākumu Aizkraukles Interešu izglītības centrā. “Rubījam gaismu ārā, lai ir ķomka,” saka Žigis. Zālē dziest gaisma, un ir daudz bilžu un par katru no tām garšīgs stāsts — par klejojumiem caur Ipjales, Popajanu, Kali, Sankipriano un daudzām citām Kolumbijas pilsētām un ciemiem. “Jebkurš var aizbraukt, Latvijas pilsoņiem vīza nav vajadzīga un 90 dienas tur var uzturēties,” stāstījumu iesāk Žigis. “Kas Kolumbijā ir forši — dabas daudzveidība. Karību jūras piekraste, Amazones džungļi, kalni (galvaspilsēta Bogota ir trešā augstākā pasaulē — 2,5 km virs jūras līmeņa) un ielejas. Dabas daudzveidības ziņā 10% no visas pasaules augiem, dzīvniekiem un citi floras un faunas pārstāvji ir sastopami Kolumbijā. Iespējams, ka šur tur sastopamas ciltis, kas dzīvoja vēl kā pirms 600 gadiem, ar vienīgo atšķirību — tagad staigā džinsos. Visā valstī sešos no rīta un sešos vakarā radio un televīzija atskaņo himnu. Tā nav, ka visi tad lēktu kājās, liktu roku pie sirds un dziedātu līdzi. Sākumā domāju, kaut kā stulba dziesma visu laiku skan vienā laikā, izrādās, tā ir himna. Vietējie stāstīja, ka vēlēšanu dienā valstī aizliegts pārdot alkoholu. Acīmredzot kādreiz pa pālim kaut kādu gobzemu savēlējuši. Ja mīli brīvdienas — mīlēsi arī Kolumbiju, jo valstī ir 18 katolicisma un sešas parastās svētku dienas. Rozā mērcīte ir tas, ar ko lepojas kolumbieši — kečups sajaukts ar majonēzi. Kādā kafejnīcā man prasa — jums tāda ir? Nē, nekad mūžā neko tādu nebūtu iedomājušies, es atbildu. Mērcīti dod pilnīgi pie visa — atnes zupu un obligāti klāt arī to. Patīk viņiem nenormāli saldas lietas. Ja ņem kafiju bez cukura, tad tā jau ir ar cukuru, tikai cukuru nedod piedevā.”
Nemirstīgie autobusa šoferīši
Lai ieskicētu Kolumbijas kolorītu, noderēs stāsts par braukšanu ar autobusu. “Braukt ar to nozīmē pārvietoties nereāli lēni. Ja iedomājieties, ka braucat lēni Latvijā, tad izdaliet to ar pieci. Īpaši to var attiecināt uz kalnu ceļiem, pa kuriem brauc visi — kravas auto, privātie, autobusi. Ja sešās stundās nobrauktu kā no Aizkraukles līdz Rīgai, tad varētu teikt, ka autobuss lidojis. Autobuss mana garuma (ap 2 m) cilvēkam nereāli neērts, jo kolumbieši augumā ir ap 1,3 — 1,5 m. Saliecies, atspiedis galvu pret logu, aiz gara laika sāku rēķināt, kāds ir autobusa vidējais ātrums — 28 km/h. Autobusu šoferi nemitīgi cenšas kādu apdzīt, laikam izgājuši speciālo nemirstīgo vadītāju skolu. Ja ietriektos kalnā, tas vēl būtu ok, bet, kad paskatās uz otru — kraujas — pusi, tas nemaz nav ok. Rezultātā ceļu, kuru plānoju nobraukt divās stundās, braucu septiņas. Pilsētiņā Popajanā, kas ir ļoti maziņa, viesnīca centrā ar gaisa kondicionieri diennakti maksā 7 eiro. Ar to gribu teikt, ka Kolumbijā viss ir ļoti lēti. Nav jēgas viesnīcu pieteikt iepriekš, jo katrā vietā var sarunāt, uz vietas esot. Atliek vien pāris cilvēkiem pajautāt, kur var pārlaist nakti.
Seksa viesnīca ar
ginekoloģisko krēslu
Lai arī Kolumbija neskaitās droša valsts, ja man jautātu — vai brauktu ar ģimeni? —, teiktu jā. Vienīgā vieta, kur visa ceļojuma laikā nejutos droši, bija Kali, kuru sauc arī par salsas dejas galvaspilsētu. Meklējot viesnīcu pēc norādēm, telefonā atradu to kādā piecstāvu mājā. Pie tās kāds džeks skrūvē mašīnai nost riteni. Izskatījās, ka drīzāk to “aizņemas”, nevis no sava auto. Jautāju viņam, kur ir viesnīca, viņš man norāda uz tumšu pazemes autostāvvietu zem mājas. Nodomāju — ko tu mani te biedē, esmu arī pa Rīgas Purvciemu naktī gājis. Aizeju līdz stāvvietas galam, priekšā betona siena. Eju atpakaļ, prasu vēlreiz, un viņš norāda uz mazu spoguļstikla būdiņu un sauc to par recepciju. Tur man atbild — jā, viesnīca, un jautā, uz cik stundām vēlos. Saku, ka uz visu nakti. Vīrs nobrīnījās, bet nosauc cenu, atkal kādi 7 eiro, un saka, ka jākāpj pa tām dzelzs kāpnēm, kas līdzinās ēkas rezerves izejai. Istabiņa tīra, normāla, tikai ar ginekoloģisko krēslu tajā. Sapratu, ka tā ir seksa viesnīca. Tādas Kolumbijā ir ļoti populāras, un tāpēc man kopā ar numuriņa atslēgām iedeva divus prezervatīvus. Bija divi dienā, atstāju mantas un devos apskatīt pilsētu. Visa ceļojuma laikā tā bija vienīgā vieta, kur nemitīgi sajutu skatienus sev mugurā. Nevienu brīdi negribējās izvilkt fočiku, lai kaut ko nobildētu. Man liekas, ka viņi to tikai gaidīja, jo tāpat var redzēt, ka lohs nāk. Pat telefonu negribēju vilkt laukā uz ielas, iegāju veikalā, kur nedaudz drošāk. Cerēju, ka tuvāk pilsētas centram kļūs labāk. Taisni otrādi — kaut kur dedzina riepas, kaut kāds geto rajons un sajūta tāda, ka man te točna nevajag būt. Paņēmu taksīti, aizbraucu līdz viesnīcai un saku šoferītim — jauka pilsēta, bet es tomēr tinos prom. Aizbraucu līdz autoostai. Tur pajau-
tāju, kas interesants redzams tuvākajā apkārtnē, un kāds nosauca vietu ar skaistu vārdu — Sankipriano. Tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem, ceļojot cauri Kolumbijai. Slavena šī vieta ar “Raganu dzelzceļu”. Par pieciem eiro var nopirkt biļeti. Džeki uz vēl koloniālajā laikā celtā dzelzceļa, ne pārāk taisnām sliedēm uzstutē kaut kādu mēslu — koka platformu ar četriem riteņiem un uz tās uzmontētu motociklu. Mūsu braucamais bija VIP personām, parastākie apgādāti ar ķēžu zāģa dzinēju. Seko 40 minūšu brauciens cauri džungļiem uz kādu mazu ciematiņu. Ja kāds tāds pats brauc pretī, tas, kurš brauc viens, novāc savu platformu malā, palaiž otru, jo vienam pa seju dabūt ir daudz reālāk nekā otrādi. Uz tiltiem braucējs uzgāzē, jo tilts neizskatās pārāk drošs, tāpēc tam labāk ātrāk tikt pāri. Kādā vietā braucām caur tuneli, un tajā vietā dzīvo pārsvarā melnādainie. Droši vien koloniālo laiku pēcteči. Kad mazie bērni tunelī skrēja pretī, spīdēja tikai zobi, un tad točna likās, ka janvārī sācies helovīns.”
Daļa cilvēces būtu mēma
— Šo stāstu un vēl daudzus citus varēs izlasīt nākamajā — trešajā — grāmatā. Vai pirms šādiem eksotiskiem ceļojumiem nav baiļu, pārdomu?
— Pārdomas bija pirms pirmā ceļojuma uz Austrāliju. Sveša zeme, valodu īsti nezināju. Domāju toreiz un citās reizēs — izkruķīšos. Jo vairāk ceļo, jo vairāk iekšējā komfortā nonāc. Ja man tagad nakts laikā pēkšņi jāpaliek uz ielas, man tas nesagādā nekādas problēmas. Tās risinātu, nevis ierautos kaut kur stūrī un raudātu, domātu, ka tik man kaut kas nenotiek.
— Varbūt ir kāds amulets, kas vienmēr līdzi ceļojumā?
— Smadzenes ir mans amulets, tās man arī palīdz. Katram ir sava iekšējā fiška, zemapziņa, priekšnojauta, kas saka priekšā — to vajag un to nevajag darīt. Pārsvarā iekšējai balsij jāklausa. Ir bijuši uzmetieni ar naudu, piemēram, tirgū. Banknotes ir līdzīgas, naudas vērtība maza, un, izdodot atlikumu, protams, kāds kaut ko nošmauc. Bet tas var notikt arī Latvijā.
— Ko tev dod ceļošana? Gandarījumu?
— Ceļojot es atslābstu. Patīk stāvēt nezināmā priekšā. Kaut kāds atklājēja gēns ir manī. Domāju, ka man vajadzēja piedzimt vismaz pirms 500 gadiem, kad pasaulē notika lielie atklājumi. Manā gadījumā tas pats Kolumbs vien esmu, tikai pasauli atklāju sev.
Aptuveni zinu, kur braucu, zinu, kad un kur atgriezīšos, un pa vidu ir atklāšanas moments. Ceļojumiem ļoti negatavojos. Pierakstu pamata vietas, kuras gribu apskatīt, bet pārējais ir pārsteigums, kas rodas ejot, redzot, kad kāds pasaka — aizej tur, paskaties to un nonāc pasakainā vietā, kas nav aprakstīta nevienā tūrisma ceļvedī. Protams, ka ir pieradums, salīdzināšana. Piemēram, Jaunzēlandē, kad vienam ūdenskritumam seko nākamais, sev saki — tas nav nekas īpašs, tomēr apzinos, ka lielākā daļa cilvēces, to redzot, būtu mēma. Man patīk satikt vietējos cilvēkus. Tas ceļojumam dod šarmu.
Ceļošana arī pa Latviju liek paskatīties citām acīm, redzēt mazās, bet ļoti smukās vietiņas. Kad aizbrauc uz kaut kādu ģerevņu, cilvēku tur tikpat kā vairs nav, bet ir četras lieliskas baznīcas. Arī te darbojas mans atklājēja gēns. Latvija man vienmēr patikusi, un ārkārtas situācijas laikā ar ģimeni 17 dienas ceļojām tikai pa Latgali. Citur pat nepaspējām aizbraukt.
Pirmajās dienās
skatās šķībi
— Pēc ceļojumiem sēdies pie grāmatas rakstīšanas.
— Ir laiks, kad vienkārši gribas rakstīt. Ceļojuma laikā neko nepierakstu, un grāmata top no atmiņām. Kad paskatos bildes, viss ataust atmiņā — pat ko konkrētā dienā ēdu. Varu aizmirst par rīt norunātu tikšanos, bet to, kas noticis ceļojuma laikā, atceros ļoti spilgti. Trešā grāmata arī jau ir gatava, bet šogad tā neiznāks. Vajag vēl laiku. Zinu, ka manas grāmatas iedrošina, iedvesmo ceļot, to man teikuši vismaz 10 cilvēki, kuri pēc izlasīšanas arī paši devušies atklāt pasauli.
— Ceļošana arī prātu padara plašāku, atvērtāku, bet to diemžēl nevar attiecināt uz sabiedrību Latvijā?
— Daudzos vēl velkas līdzi padomju mantojums. Man regulāri vasarā ir darbs ar ārzemju jauniešiem. Labākā uzņemšana, ko esmu pieredzējis, bija musulmaņu zemē Indonēzijā. Latviešiem, tajā skaitā arī man, joki dažreiz ir ļoti rasistiski. Ceru, ka ar tiem neaizvainoju. Jaunieši no ārzemēm, kas pie manis atbraukuši, pirmās dienas uz mani šķībi skatās, bet vēlāk jokus sāk saprast. Man nav tabu kāda tēma, un varu laist vaļā tādus melnos jociņus. Tajā pašā laikā, redzot, ja kādu “melno” aiztiek uz ielas, viennozīmīgi viņu aizstāvētu.
Mēģināja
aizklauvēties
— Parunāsim par taviem video Youtube! Pirmos sāki likt pirms trim gadiem?
— Sākumā liku, pat īsti nesaprotot, kāpēc. Vienā brīdī saņēmu ziņu, ka esmu sasniedzis skatījumu skaitu, kas ļauj pieteikties reklāmām, sāku saņemt maksājumus. Joprojām neesmu sapratis, par ko konkrēti maksā. Latvijas mērogā apmeklējumu skaits ir mazs, attiecīgi arī samaksa ir maza.
— Tomēr — kāda ir ideja šiem video? Pēdējā laikā aizskar politiskas tēmas.
— Man tā ir tīrākā izklaide. Principā daru to tāpēc, ka patīk. Ja kāds manus video komentē, man ir dubultprieks. Ja kādu ar savu teikto sadusmoju, man ir maziņš gandarījums. Politikā gan neesmu un labprāt no tās muktu. Komentāri par valdības lēmumiem sākās ar “kovidu”. Bija man video arī pirms Saeimas vēlēšanām, kad redzēju, ka KPV LV ir tukšdirsēju partija, likās, ka varu aizklauvēties līdz skatītāju prātiem. Tomēr sapratu, ka ir cilvēku bars, līdz kuram aizklauvēties nav iespējams. Ar “kovidu” man ir personīga darīšana, un tāpēc ieguldīšu visu, lai šito figņu pasniegtu no savas puses. Līdz ar to sanāk komentēt arī politiskos lēmumus. Kad sākās lokdavns (ārkārtas stāvoklis), taisīju savus, alternatīvo pasaules ziņu raidījumus, kuros nebija pieminēts “kovids”.
— Nevar apgalvot pretējo, ka “kovids” ir blēņas, izdomājums.
— Es to arī nesaku, pārsvarā kritizēju debilus lēmumus. Piemēram, kāpēc 1. — 6. klases var iet skolā, bet pārējās vismaz nedēļu mēģinās mācīties neklātienē? Kāda tur vairs starpība? Ja visi, tad visi. Tas pats par ierobežoto personu skaitu pasākumos. Nez ko darīs Ziemassvētkos, kad uz lielveikaliem dosies tūkstošiem cilvēku?!
Mani tas neinteresē
— Apzinoties lielo sekotāju skaitu sociālajās platformās, vai jūti atbildību viņu priekšā?
— Varbūt. Katrā ziņā nesaku neko tādu, kam pats neticu. Ir bijušas divas garākas pauzes, kad izdomāju mēnesi nelikt jaunus video. Kādā no ceļojumiem biju mēnesi un tā laikā nepublicēju nevienu ierakstu. Nekādas vainas.
— Ir bijuši piedāvājumi nopirkt kontu?
— Tādi nav bijuši, bet ir reklāmas piedāvājumi. Domāju, ka kontu nepārdotu. Ja kāds raud par to, ka viņam paliek mazāk sekotāju, es par to iesmeju. Vai var dzīvi būvēt ap principā neko? Ja tev pēkšņi pazūd internets, tu esi nekas. Bija piedāvājums reklamēt alkoholu — kaut kādu jaunu rumu. Tā tomēr ir atbildība, jo, lai arī tēloju alkašu, jābūt dumjam, lai nesaprastu, ka es to tikai tēloju. Teorētiski alkohola reklāma būtu viegla nauda. Nederētu man arī variants, kad kāds zemnieks iedotu olas un palūgtu viņa fermu reklamēt. Atšuvu kādu lielu kompāniju, kas man piedāvāja iegādāties vēl vairāk sekotāju. Cilvēks man stāsta ieguvumus — ka varēšu pelnīt vairāk naudas, bet atduras kā pret sienu uz manu “mani tas neinteresē”. Apzinos, ka varu būt labs reklāmas kadrs, jo kurš gan vēl var notirgot 1200 grāmatu, neieliekot tās nevienā grāmatnīcā. Pārdotu vēl vairāk, tikai tās beidzās.
Nauda dzīvē
nav galvenā
— Žigis un viņa kanāls būtu gards kumoss pirms pašvaldību vēlēšanām.
— Gan jau, un, ja pieslietos kādam politiskajam spēkam, varbūt mani par deputātu ievēlētu. Ja mans mērķis būtu politika, no nulles visu darītu citādāk.
— Ikdienā tikai skolotājs?
— Ir diezgan brīvs darba grafiks. Piekrītu vadīt pasākumus, teorētiski arī ekskursijas, par kurām gan naudu neesmu saņēmis, bet tās man patīk. Nauda tiešām man dzīvē nav galvenais. Ir piedāvājumi, bet, kamēr tās pietiek, pūt man p****.
— Tu saņem daudz komentāru internetā, tajā skaitā naidīgus, aizskarošus. Kā uz to reaģē?
— Cilvēks, kad ko tādu raksta, viņa mērķis ir aizvainot. Sākumā kaut kā ņēmu pie sirds, mana sieva joprojām ņem, bet tagad man reāli nāk ņirga. Izdomāju komentārus kādu laiku pakrāt un tad uztaisīt video, kurā visus šos rakstītājus smuki nodi***. Lai viņam ir tā sajūta, ka nevar netraucēti kapāt virsū. Grūti saprast šos cilvēkus, negribu arī iedziļināties, bet esmu pārliecināts, ka viņi cītīgi skatās manus video. Tie, kas saka, ka garāmejot kaut ko redzējuši, muld, jo skatās mani jau divus gadus. ◆
