Šī nedēļa man aizritēja masku zīmē. Ja pagājušo reizi, kad bija ieteikums sabiedriskajā transportā valkāt maskas, izlīdzējos ar šalli, tad šoreiz sapratu — joki mazi. Kas neizpildīs pavēli, proti, nevalkās maskas, to sodīs, sēdinās ārā no autobusa. Acīmredzot iepirkts vai saražots tik daudz masku, ka mutes aizsegšana ar šalli vairs nelīdzēs.
Trešdien bija mana izgājiena ar masku pirmizrāde. Atklāti sakot, izgāzos. Uz autobusu aizgāju piecas minūtes agrāk kā parasti. Protams, masku uzreiz neliku, to darīju, kad pie apvāršņa parādījās braucamais. Man aiz uztraukuma sāka trīcēt rokas, nevarēju atrast somā masku. Kaut gan iepriekšējā vakarā maskas uzlikšanā biju trenējusies, tas man neveicās, it kā galva pa nakti lielāka kļuvusi. Kad to ar pūlēm uzliku, tā man aizklāja arī acis, neredzēju, kur autobuss. Rāvu masku nost, jo visi jau bija sakāpuši, es tik paspēju masku uzkarināt uz vienas auss. Autobusā beidzot to uzliku, kā pienākas, bet sāka kņudēt deguns. Nāca šķavas. Rāvu masku nost, neiešu jau piešķaudīt tik jaunu masku.
Atklāti sakot, vispār man iepatikās valkāt masku, jo nevar redzēt grumbas, un es pati jūtos kā ārste. Arī lūpas no rīta vairs nav jākrāso. Dakteris Apinis gan teica, ka auduma maskas pret Covid-19 ir kā drāšu žogs pret mušām. Varbūt jāpāriet uz plastmasas vairogiem? Bet caur tiem taču grumbas redzēs!
Izabella
