Rudens klāt, kļūst arvien vēsāks, un ir tik ļoti svarīgi sasildīt sirsniņas viens otram. Tāpēc Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta senioru biedrības “Ābeļziedi” valde nolēma Senioru dienu atzīmēt ar ekskursiju. Senioriem ļoti nozīmīga ir kopā sanākšana, kas ik reizes ir kā svētku diena. Tā bija ļoti vērtīga un skaista diena — laimējās paspēt izbraukāt īsajā starplaikā starp diviem Covid viļņiem
Agras, dzestras rīta saules apgaismoti, devāmies ceļā. Saulīte spīdēja visu dienu. Noskaņojums ļoti labs. Daudzi bijuši dažādās ekskursijās, bet pašu Latvija joprojām neiepazīta. Tāpēc šoreiz 36 cienījama vecuma dalībnieki devās iepazīt Ziemeļvidzemi — Smiltenes un Raunas novadu. Maršrutā bija iekļautas trīs apskates vietas.
Raunas vēstures
elpa
Raunā mūs sagaidīja laipna gide, kura apskatu sāka ar pilsētas vēsturisko centru, kur ik uz soļa jutām vēstures elpu. Varenā Raunas evaņģēliski luteriskā baznīca būvēta vienlaikus ar pili. Laika gaitā baznīca postīta, pārbūvēta, atkal postīta un atjaunota. Jau kopš 16. gs. tajā darbojas evaņģēliski luteriskā draudze, kura arī mūsdienās ir gan liela, gan aktīva. Baznīca lepojas ar E. F. Valkera 1908. gadā darinātajām ērģelēm.
Tālāk gājām pa skaisti iekoptu parku. Apstājāmies pie arheoloģiskajos izrakumos atrastā un veiksmīgi saglabātā koka caurules fragmenta. Pa tādām caurulēm piegādāja no parkā esošā avota ūdeni Raunas pienotavai. No 20. gs. 20. līdz 60. gadiem, līdz radās centrālais ūdensvads. Tā Raunā vēsturiskajā vidē oriģināli eksponēta neliela apdzīvotās vietas vēstures daļa. Izkāpelējām viduslaiku pilsdrupas. Šeit 13. — 16. gs. bija Rīgas bīskapa ziemas rezidence. Tās pamatakmeni licis pirmais Rīgas arhibīskaps Alberts II. Laika gaitā pils paplašināta. Tā bijusi stiprākā Vidzemes pils. Deviņas reizes to postījuši krievu, poļu, zviedru un vāciešu karapulki. Šobrīd notiek pils konservācijas darbi, izbūvēts skatu tornis, no kura paveras lielisks skats. Aizgājām arī līdz Kārļa Zemdegas veidotajam Brīvības piemineklim. Tajā iekalti un visu pārmaiņu gados tikuši nemainīgi saglabāti vārdi no Baumaņu Kārļa himnas — “Dievs, svētī Latviju!”.
Vidzemē Staburags dzīvs
Aizbraucām līdz slavenajam Raunas Staburagam. Bez grūtībām pārvarējām augstās kāpnes. Kopš 1966. gada, kad tika appludināts Daugavas Staburags, tas ir vienīgais šāda veida dabas piemineklis. Tā vecums ir ap 8000 gadiem. Šis unikālais pēcledus laikmeta dabas objekts — iezis — ir avotu veidots saldūdens kaļķiežu atsegums un raksturīgākais šūnakmens veidojums Latvijā. Tas izveidojies, izgulsnējoties un sacementējoties avotkaļķiem. Raunas Staburags ir aptuveni 3,5 m augsts un 17 m garš. Avots, kas plūst pāri Staburagam, turpina to audzēt arī mūsdienās. Uz tā kāpt stingri aizliegts, noteikumu pārkāpēji tiek sodīti. Klausījāmies ūdens čalās, fotografējāmies, drosmīgākās, arī Ausma, pat pabradāja.
Ieskatījāmies slavenajā, pēc ķiplokiem smaržojošajā veikaliņā “Latvijas ķiploks”, kur iegādājāmies suvenīrus un vietējos ražojumus. Raunas ļaudis zina teikt, ka pēc izcilajiem pārtikas produktiem šurp reiz esot braukuši pat karaļi no vistālākajām zemēm.
Smiltene apbur
Bijām mazā, jaukā Vidzemes pilsētiņā ar sakoptu vidi un senu vēsturi — Smiltenē. Šovasar Smiltene svinēja 100. dzimšanas dienu. Tā neapšaubāmi ir viena no Latvijas skaistākajām un saimnieciski rosīgākajām mazpilsētām. Pilsēta četru ceļu krustcelēs. Pilsēta, kur izjust vietējo iedzīvotāju patiesi latvisko garu. Vienmēr atcerēšos, ar kādu lepnumu, ka nāk tieši no šīs pilsētiņas, allaž uzsvēra mans bijušais kolēģis ģimnāzijā — Māris. Mūs sagaidīja atraktīva gide, atbilstoši ģērbusies, — firsta madāma Lilī. Noklausījāmies interesantu stāstījumu. Šoreiz tas bija par šauru tematu — “Kalnamuiža”. Iepazinām Smiltenes muižas kompleksu, ko dēvē par Kalnamuižu. Tās ēkas celtas no 1767. līdz 1771. gadam. Tajā laikā muižas īpašnieks bija Vidzemes ģenerālgubernators G. Brauns. Vēlāk to pārdeva Rīgas tirgotājam Bandavam, kurš muižu pārvaldīja gandrīz 100 gadu. 1893. gadā muižu nopirka firsta Līvena māte, lai to uzdāvinātu savam dēlam Paulam. Ar šo laiku tad arī sākās firsta Paula Līvena valdīšanas gadi, kad tika likti pamati tagadējai Smiltenei. Tā sāka strauji attīstīties. Apstājāmies pie pieminekļa Paulam Līvenam — no pateicīgajiem smilteniešiem. Un ne velti, jo viņa laikā un par viņa naudu tika uzcelta slimnīca, kokzāģētava, elektrocentrāle, hidroelektrostacija, izbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija uz Valmieru. Dzīvots un saimniekots tika lielā mīlestībā ar madāmu Lilī. Ekskursijas laikā apskatījām vairākas saglabājušās ēkas — muižas pārvaldnieka māju, ledus pagrabu, mednieku māju, stalli, siera namiņu — sierūzi, arī Vācu ordeņa pilsdrupas.
Atmiņu varā
1922. gadā valsts pārņēma muižas īpašumu un šeit ierīkoja lauksaimniecības mācību iestādi. Līdz pat šai dienai muižas ēkās saimnieko Smiltenes tehnikums, kurā izglītību iegūst jaunieši no visas Latvijas, šobrīd gandrīz desmit specialitātēs. Dažus šeit uz katra soļa pavadīja atmiņas. Šeit mācījusies mūsu pavārīte Ginta, un šo skolu pabeidza arī viņas meita. Šajās atmiņu stundās viņa priecīga pēkšņi atpazina pienākušajā sirmgalvī savu skolotāju! Vēstures stāstus nobeidzot, vēl tikai ieejam degustēt audzēkņu gatavotos saldos gardumus, arī ozolzīļu trifeles rumā. Oriģināli, skaisti iesaiņotus gardumus un tējas varam arī iegādāties. Mājās vedu pirmo reizi mūžā, neticēsiet — garšīgo ceriņu ievārījumu.
Mūsu ekskursijas pēdējā pietura ir minizoo “Ezerlejas”. 240 kvadrātmetros ir vairāk nekā 50 dažādu eksotisku un vietējo sugu dzīvnieku un putnu. Patīkami, ka pie katra ir apraksts pirmajā personā. Šobrīd gan te ir pārmaiņu laiks — mainās saimnieki, jo iepriekšējais vairs nespēja savu lielo, šeit reiz ieguldīto darbu turpināt. Nav dzimtā neviena, kurš varētu to mantot, un saimnieks pārdevis īpašumu, gan ar vienu noteikumu — kopā ar dzīvniekiem, kuriem te jābūt arī turpmāk. Jaunā saimniece rāda Dienvidāfrikas strausus, pundurkaziņas, dambriežus, muflonus, murkšķus, lapsas, trušus, aitas, aitcūkas, fazānus, vistas, tītarus. Visi esam sajūsmā par skaistuli — pundurzirdziņu. Uzzinājām daudz interesantu faktu par zoodārza iemītniekiem, daudzus varējām paglāstīt. Beigās mums tiek atļauts atpūsties lapenītē, kur, kā parasti, visi kopā ieturam arī pusdienas un izvērtējam ekskursiju. Visi bijām vienisprātis — jauki pavadīta diena, gūtas jaunas un patīkamas emocijas. Iepazinām dabu, skaistumu, lepnumu, apceļojām interesantas, skaistas vietas.
Pateicamies par ieguldīto darbu ekskursijas organizēšanā un vadīšanā “Ābeļziedu” valdes priekšsēdētājai Annai Jukšai un tās loceklim Leonam Laizānam! Paldies par finansiālo atbalstu Pļaviņu novada domei, kura apmaksāja Jēkabpils autobusu parka autobusu, kaut vienā virzienā! Paldies visiem, ar ko kopā pavadījām šo brīnišķīgo, emocionāli piesātināto, enerģijas pārpilno, iedvesmojošo dienu! Lai visiem izdodas būt veseliem arī šajā rudenī un ziemā! ◆
