Ar šādiem vārdiem pasta centra “Aizkraukle” pastniece Māra Grāvere ik darbdienas rītu uz-
runā “Staburaga” redakcijas un citu iestāžu darbiniekus, ja gadās
satikt, arī māju iedzīvotājus.
Tā kā šodien, 9. oktobrī, ir Pasaules pasta diena, arī “Staburags” sveic pasta darbiniekus svētkos!
Priecīga par darbu
Mums katram no bērnības pasts vispirms saistās ar pastnieku, kas nepaguris pastkastītēs nogādā laikrakstus, žurnālus, dažādu iestāžu vēstules, pēdējā laikā arī sūtījumus, kurus var ievietot pastkastītēs. Caur pastnieka rokām vēstulēs atceļo mīles-
tība, prieks, dažkārt arī skumjas. Laukos pastnieku gaida, jo kādam viņš ir vienīgā saikne ar ārpasauli, taču arī pilsētās pastnieks nav mazākā vērtē.
Kad iepazīstos ar Māru Grāveri, ieminos, ka viņai ir Latvijā populārs uzvārds, uz ko viņa piebilst, ka tā tikai sakritība, jo ar dziedātāju Aigaru Grāveru viņa nav rados. Satiekamies, kad daļu savas teritorijas viņa jau izstaigājusi.
Māra dzimusi Balvos. Arī skolas gaitas tur sākusi. Tad mācījās Līgatnē un Rīgā. Tur pabeidza 55. vidusskolu. Ilgus gadus strādāja Lauksaimniecības ministrijas autobāzē par dispečeri, bet ar laiku uzņēmumam vairs nebija vajadzīga. Darbā aicināja gados jaunas darbinieces. Par aizkrauklieti Māra sevi sauc jau 13 gadus. Kā tad nokļuva mūsu pusē? “Dzīvojām saimnieka mājā, tajā nebija apkures. Aizkrauklē dzīvoja mans brālēns, un 2007. gadā pārcēlāmies uz šejieni. Palaimējās, ka atradu darbu pastā. Toreiz vēl bija sadales centrs. Pēc optimizācijas struktūrvienību likvidēja. No 2011. gada esmu pastniece. Esmu priecīga, ka man ir darbs,” stāsta Māra.
Pamana pirmos
ceriņus
Pastnieces darba diena sākas ar celšanos piecos rītā. “Tad eju uz darbu, sagaidu pasta mašīnu. Sašķirojam sūtījumus un dodamies ceļā. Sāku ar māju Lāčplēša ielā 9,” saka pastniece. Dienā iznāk mērot vidēji 10 kilometru, tos Māra veic kājām, un viņas pārziņā ir viss “vecais rajons”. Vai ar velosipēdu nebūtu vieglāk? Nē, māja mājai tik tuvu klāt, pat kārtīgi ieskrieties nevarētu, tūliņ jākāpj nost. Atceros, ka savulaik pastniecēm bija smagas somas, kas svētku laikā vai plīsa, jo bija pārpildītas ar apsveikumiem. Mūsdienās apsveikumus sūta ļoti reti, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, jaunāki izmanto modernās tehnoloģijas. Arī laikrakstu un žurnālu ir mazāk, un tos ved riteņsomā, kas atvieglo pastnieka darbu. Ja gadījumā somā nepietiek vietas, iespējams pievest ar mašīnu. No avīzēm pastnieces somā pārsvarā ir “Staburags”, no žurnāliem “Ieva” un “Ievas Stāsti”.
Lai arī diena nedaudz samākusies, tik un tā prieks par silto rudeni. Pastniekam darbs jāpaveic neatkarīgi no laikapstākļiem. Pat ja līst stiprs lietus, putina, piegādi nedrīkst atlikt uz citu dienu. “Pie visa pierod. Uzvelc piemērotu apģērbu un ej, pat nejūti neko,” teic Māra. Dienu aizvadot kabinetā, neievēro norises dabā un visu pārējo. “Šogad Gaismas ielā pamanīju, ka uzplaukuši ceriņi. Redzu, ko pilsētā remontē un ko no jauna ceļ,” saka Māra, kad ejam garām topošajai skolas piebūvei Draudzības krastmalā.
Jūt, ka cilvēkiem
ir vajadzīga
Apbrīnoju pastnieci, kad pie katras mājas kāpņu telpas durvīm viņa perfekti atceras durvju kodu. “Nav problēmu,” viņa noteic, un dodamies tālāk.
Ja laukos pastniekam bieži raizes sagādā suņi, kas mēdz arī uzbrukt, tad pilsētā šādu problēmu nav. Toties kaķi, kas uzturas daudzdzīvokļu mājas pagalmos, teju visi ir Māras draugi. Arī todien liels ruds kaķis, ieraugot Māru, teciņus skrēja pretī. “Viņš jau gatavs somā ielīst,” nosaka pastniece un, paņēmusi sūtījumu kaudzīti, ieiet kāpņu telpā un saliek tos pastkastītēs. Viņa jūt arī to, ka ir cilvēku gaidīta. Īpaši gaida pensionāri, kad pastniece atnesīs avīzīti, lai ātrāk uzzinātu jaunumus. Tas arī Mārai sagādā vislielāko prieku šajā darbā, jo jūt, ka cilvēkiem ir vajadzīga, saskarsme ir ļoti svarīga.
Vai gadās arī kādi pārpratumi, nesaprašanās ar klientiem? Māra atzīstas, ka ļoti reti. Ir bijis, ka presi no pastkastītes izņem cits no ģimenes, tas, kurš iet pakaļ, vairs neatrod un zvana uz pastu, ka nav piegādāts. Tikai vēlāk atklājas, ka paņēmis cits, kaut jau sagādāts vietā. Taču lielākoties Māra par klientiem var teikt tikai labu. Arī pastniece savā darbā izjūt tendenci, kas raksturīga visās jomās, — pamazām sarūk klientu skaits. Kad sāka strādāt, viņu bija vairāk. Atzinīgi vārdi tiek arī “Latvijas pasta” vadībai. Vīrusa izplatības laikā darbinieki nodrošināti ar sejas aizsargmaskām, cimdiem, roku dezinfekcijas līdzekļiem, veselības stiprināšanai tiek arī augļi un citi vitamīni.
Darbu Māra pabeidz ap vieniem dienā. Ko gan pastniece dara pēc tam? “Atpūšos. Uzkrāju spēkus nākamajai dienai. Man patīk lasīt. Agrāk daudz pirku grāmatas, tagad vairs nevaru atļauties un eju uz bibliotēku. Bija laiks, kad lasīju Remarka darbus, tad patika Hemingvejs, tagad emu pievērsusies detektīviem,” saka Māra. Lai arī Mārai jau 70 gadu un varētu teikt ardievas darbam, par atpūtu viņa nedomā: “Kamēr kustos, esmu vēl cilvēkiem vajadzīga!” ◆
