Septītās dienas adventistu draudze izdevusi grāmatu “Kurš liek ziedēt ābelēm?”. Tajā 38 sievietes, kuras ir šīs draudzes locekles, atklājušas savu stāstu — kāda bijusi viņu pieredze par Dieva klātbūtni dzīvē, kā ticība palīdzējusi dažādās situācijās. Savā stāstā dalījās arī pļaviņiete Antra Galiņa. Turklāt grāmatai izvēlēts tāds pats nosaukums kā viņas darbam.
Dievam bija citi plāni
Antras stāsts ir par to, kā viņa pievērsusies ticībai.
— Tāpat kā citi manas paaudzes cilvēki augu vidē, kur par Dievu nerunāja vai Viņu noliedza. Par ticību nemācīja arī skolā, un dzīvē kļuvu par pārliecinātu ateisti. Jaunībā pārliecināti uzsvēru, ka neticu, neticēšu un uz baznīcu neiešu. Nereti vienaudži pat aizrādīja, ka nevajag būt tik striktai šajā jautājumā, jo tas varētu aizskart kādu ticīgu cilvēku, kas man pat nebija ienācis prātā. Reiz arī mana pasniedzēja augstskolā zīmīgi par to pasmaidīja, it kā teikdama — runā, runā, meitenīt, bet nezini, kā dzīvē vēl būs. Izrādījās, ka Dievam attiecībā uz mani patiešām bija cits plāns, nekā sākotnēji domāju, — stāsta Antra.
Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad šajā jomā viss mainījās. Antra nemeklēja Dievu kādā konkrētā draudzē. Mācoties Kultūras koledžā, bija lekcijas zinātniskajā ateismā, un radās priekšstats par daudzām draudzēm un konfesijām Latvijā. Dažas nešķita tuvas, bet sastapšanās ar Septītās dienas adventistiem bija sava veida sūtība. Sagadījās tā, ka draudze piedāvāja mācības Bībeles izzināšanai laikā, kad Antra bija jau to sākusi apgūt. Mācības šķita loģiskas un ar jēgu, kas pļaviņietei bija svarīgi, tāpēc palika šajā draudzē. Svarīgākais, ka mācības viņai deva atklāsmi par Kristu.
— Līdz tam biju uzskatījusi Viņu par cilvēku, kurš kaut kad dzīvojis un veicis savus darbus. Pēc šīm mācībām sapratu, ka tas ir kaut kas vairāk. Ja Dievs ir nācis uz zemes, tam noteikti ir kāda nozīme. Nekad iepriekš nebiju daudz domājusi par dzīves jēgu, un tas viss lika par to aizdomāties. Tagad saprotu, ka tā ir tikai Kristū, — saka Antra.
Stāsti uzrunā
Zīmīgs ir viņas stāsta un grāmatas nosaukums. Antra atzīst, ka tas nāk no tēva, kas mēdzis tā teikt, kad runājuši par dzīvi.
— Kā bērns mēdzu viņam jautāt, vai Dievs eksistē. Viņš atbildēja, ka jā, jo kurš tad tās ābeles pavasarī uzziedina! Tētis bija gudrs cilvēks, kurš daudzos jautājumos nestrīdējās ar mani, pierādot savu taisnību. Viņš ļāva man pašai atrast atbildes. Kad sāku tās meklēt, tas varbūt arī bija tas pamudinājums, kas aizveda mani pie Dieva, — stāsta Antra.
Viņa atzīst, ka viņu pašu visvairāk uzrunājis bijušās aizkrauklietes Sarmītes Ivetas Laubertes stāstījums par cīņu ar smagu slimību. Tas tik ļoti aizkustinājis, ka neko citu kādu brīdi negribējies lasīt.
Grāmatā ietvertie stāsti ir ļoti personīgi un arī skar konkrētu lasītāju loku. Tāpēc publiskajās bibliotēkās vai tirdzniecības vietās šī izdevuma nav, bet, ja ir interese, draudzes locekļi labprāt ar to dalās lasīšanai. ◆
