Aizvadītā nedēļa pagāja pandēmijas draudu ēnā. Strauji pieauga ar koronavīrusu saslimušo skaits. Daugavpilī un Kuldīgā spēkā stājušies stingrāki ierobežojumi, iekonservējot iedzīvotāju ierasto ikdienu. Sejas maskas, attālinātā mācīšanās, atcelti amatiermākslas kolektīvu mēģinājumi, interešu un profesionālās ievirzes programmu apguve klātienē — soli pa solim piepildās pareģu teiktais par pandēmijas otro vilni. Šobrīd lielākais jautājums ir — vai ar lokāliem ierobežojumiem pietiks? Vērojot cilvēku attieksmi, ir skaidrs, ka vairums nešaubās, bet ar nolemtības sajūtu gaida, kad, tāpat kā pavasarī, dzīves ritms tiks iesaldēts.
Arvien vairāk ir to, kas saslimšanu ar koronavīrusu dēvē par šarlatānismu, piesaucot viltus statistiku. Pirms dažām dienām sociālajos tīklos populārs bija kāda jaunieša ieraksts. Viņš, būdams Norvēģijā, zvanīja uz Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC). Stāstīja, ka ieradies Latvijā, saķēris iesnas un grib zināt, kad un kā nodot analīzes. Vīrietim vaicāja, kādēļ vēlas nodot analīzes, kādi ir simptomi un citus standartjautājumus. Viss tā arī būtu beidzies, ja vien viņš nesaņemtu īsziņu ar paziņojumu, ka testa rezultāti ir pozitīvi. Testa, kuru nenodeva, rezultāti ir pozitīvi! Viņš sazinājās ar SPKC, skaidrojums — īsziņa kļūdas dēļ nosūtīta nepareizam adresātam. Stāsta galvenā doma — parādīt, kā tiek viltota saslimušo statistika. Atļāvos aizrakstīt stāsta varonim, uzdodot jautājumu, vai notikušajam ir kādas liecības? Viņš atsūtīja īsziņas ekrānuzņēmumu. Pro-
tams, to iespējams viltot, uzticamību vieš līdzīgi pieredzes stāsti no citiem cilvēkiem. Attiecīgās instances pašas ir vainīgas sabiedrības nespējā uzticēties. Nekonkrētība, nespēja atbildēt uz jautājumiem neatgriezeniski iedragā uzticamību.
Cilvēki ir pasīvi agresīvi, nepiekrīt, bet pakļaujas ierobežojumiem. Atklāto gadījumu skaits joprojām ir liels. Ieintriģēja kāds viedoklis — ja vairums gadījumu ir bez pazīmēm, tad varbūt tie ir nevis saslimušie, bet pārnēsātāji? Tā nav tikai vārdu spēle, bet, iespējams, pavērsiens, kas ļaus labāk izprast vīrusu. Piemēram, medicīniski dati liecina, ka aptuveni 90% cilvēku ir herpes vīrusa nēsātāji, taču tā sauktās aukstumpumpas parādās vien nelielai daļai. Lai man piedod par tik bezatbildīgu salīdzinājumu, bet tas šķiet visai loģisks. Kopš marta mēs sēžam uz pulvera mucas, mūs biedē, ierobežo. Loģiski, ka manāma apātija, apnikums un neticība. Spriedze un grūtības pusgada garumā atstāj savas sekas.
Piektdiena bija notikumiem bagāta. Kopā ar kolēģi Imantu Valmierā apmeklējām biedrības “Baltijas Mediju izcilības centrs” rīkoto semināru. Vienmēr ir interesanti satikt kolēģus, salīdzināt, kā strādā un domā dažādu mediju pārstāvji, iegūt jaunas zināšanas. Tikmēr galvaspilsētā Rīgas mēra amatā ievēlēja Mārtiņu Staķi. Šis notikums tiek pielīdzināts jaunas ēras sākumam. Visi cer, ka rīdziniekiem dzīve kļūs labāka, citi smej, ka pēc Ušakova valdīšanas sliktāk nemaz nav iespējams. Kā būs, to rādīs laiks. Vienīgais, kas cērtas ausīs, ir regulārā spalvu spodrināšana uz priekšgājēju rēķina. “Saskaņieši” vainīgi šī brīža situācijā, labosim kļūdas utt. Pagātnei jākalpo kā mācībai, bet uz tās drupām nevajadzētu celt jaunu karaļvalsti.
Piektdien ar krāšņiem ziedu pušķiem uz skolu un bērnudārzu devās bērni un jaunieši. Vidusskolu absolvēju pirms desmit gadiem, ik pa laikam iedomājos un pat satieku kādu no savām skolotājām. To, cik daudz viņas man devušas, novērtēju vien tagad. Sporta skolotāja Vija Rudzīte, latviešu valodas un literatūras skolotāja Indra Čerjaka, aizsaulē devusies krievu valodas skolotāja Jeļena Kalniņa. Tās ir skolotājas, kas ar savu personību un dzīves uzskatiem iedvesmoja darīt vairāk. Skolotāju diena ir svētki šīs profesijas pārstāvjiem, bet patiesā balva ir gaišās, audzēkņos atstātās pēdas. Mācītprasme nav unikāla, pievienotā vērtībā ir iedvesmai un skolotāja personībai, kas aizrauj.
Pirms pāris nedēļām atsāku dejot tautas dejas, un tagad par manu neatņemamu svētdienas vakara nodarbi kļuvuši mēģinājumi. Ir patīkami atsākt darīt to, kas tik ļoti sagādā prieku! Reizēm uznāk slinkums un liekas, ka vienu mēģinājumu jau varētu izlaist. Motivē bailes, ka jau drīzumā valdība var pieņemt lēmumu par stingrākiem ierobežojumiem. Pirms pandēmijas es nenovērtēju iespēju aiziet uz kultūras nama pasākumu vai iesaistīties kādā amatiermākslas kolektīvā. Tagad doma, ka atkal būs jāsēž mājās, biedē. To var pielīdzināt savvaļas zvēra noķeršanai un ielikšanai būrī. Neesam tam radīti, bet dzīvot var.
