Septembra vidū Dailes teātris sāka savu 101. sezonu ar angļu dramaturga un režisora Roberta Aika lugas “Ārsts” pirmizrādi, kuras pamatā ir ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka Artura Šniclera 1912. gadā sarakstītais darbs. Režisors Gatis Šmits, 11 aktieru brīnišķīga saspēle lauza šaubas par to, vai šī izrāde spēs mani pārsteigt, vai tēma būs saistoša. Darbība notiek Londonā, bet notiekošais noteikti aktuāls arī Latvijā.
Galveno varoni Ruti izdzīvo talantīgā Vita Vārpiņa — viņas varone ir profesionāla, laba ārste, kura nonāk negaidītu notikumu lavīnā, kuri radikāli izmaina visu viņas dzīvi. Viss mainās dienā, kad, pamatoti aizstāvot savas pacientes tiesības uz mierpilnu nāvi, Rute liedz viņai iespēju saņemt pēdējo sakramentu. Meitene mirst! Kāds bija pareizais risinājums, cilvēciskais, reliģiskais faktors, ārsta ētika, sabiedrības viedoklis, sabiedrības grupu, kolēģu viedoklis? Cik ātri dažādi viedokļi spēj iznīcināt cilvēku! Cik katrs no mums var un spēj dzīvot savu privāto dzīvi, neļaujoties padoties sabiedrības viedoklim! Ja man pirmajā cēlienā šķita, ka trūkst dinamikas, tad otrais cēliens bija izcils. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča radītā telpa nenovērš uzmanību no aktieru spēles, bet neuzkrītoši un veiksmīgi papildina to. Kompliments Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai par Semija lomu — tik veiksmīgi notēlot pusaudzi! Pārsteidza un patika. Valmierieša Imanta Strada tēlotais Pols Mērfijs gan mani neuzrunāja, bet visam savs laiks!
Īstenībā jau izrādē vārds “ārsts” ir vispārinājums, ne konkrēta profesija un dzimums, jo vēstījums ir pavisam cits! Režisors saka: “Mums ļoti pietrūkst cilvēku, kuri ir spējīgi uzdot jautājumus, pārbaudīt vērtības un radīt jaunas. Trūkst vērtību, un Roberta Aika luga mēģina par to runāt.” To novēlu izbaudīt arī ikkatram “Staburaga” lasītajam. ◆
