Ja es būtu karikatūriste, Kristiānu uzzīmētu ar daudz rokām. Viņa beigusi Aizkraukles Mūzikas skolu, kur apguvusi flautas spēli, dzied divos koros, dziedājusi Jaunjelgavas folkloras kopā “Lauce”, piedalījusies daiļlasītāju un darbmācības konkursos, viņa prot adīt un tamborēt, viņai patīk gatavot ēdienu… Un to visu paspējusi 17 gados, kuri apritēs otrdien, 6. oktobrī. Aizkraukliete Kristiāna Kazāka mācās Aizkraukles novada vidusskolas 11. klasē. Ar viņu ir viegli kontaktēties, šķiet, nav tādas tēmas, par ko viņai nebūtu sava viedokļa.
Mūzikas skola grūtības nesagādā
Viens no Kristiānas vaļaspriekiem ir dziedāšana. Jauniete dzied vidusskolas korī “De Cantare” un Aizkraukles kultūras nama jauktajā korī “Aizkraukle”, uz kuru viņu paaicinājusi draudzene.
Septiņus gadus mācījusies Aizkraukles Mūzikas skolā flautas spēli. Kāpēc tieši izvēlējusies flautu? Kristiāna stāsta, ka tā patiesībā nebijusi izvēle, bet gan nejaušība. Viņa pieteikusies mūzikas skolā, kad mācības jau ritējušas pilnā sparā. Vienīgā grupa, kas tobrīd nebija nokomplektēta, bija flautas spēlē. Domājusi — pamēģinās. Tā arī palikusi līdz galam. Viņai mācības mūzikas skolā, kā dažkārt gadās kādam audzēknim, nešķita mokošs un grūts process. Patiesībā viņa tam veltījusi ļoti maz laika, bet veicies ļoti labi. Skolotāja domājusi, ka meitene daudz mācās, bet īstenībā tā nemaz neesot bijis.
Tikai vaļasprieka līmenī
Stāstot par savu aizraušanos ar mūziku, Kristiāna vairākkārt piemin “Vītolēnus”. Tā ir ikgadējā vasaras radošā nometne, kas dibināta ar mērķi, lai turpinātu dižā skaņraža Jāzepa Vītola sapni —veidot muzikāli izglītotu tautu. Sākumā Kristiāna uz nometni brauca kā jaunā flautiste, pēdējos gados viņa uz turieni dodas kā kora dalībniece. Nometnē pulcējas jaunieši vecumā no 10 līdz 18 gadu vecumam ne tikai no Latvijas, bet arī no Francijas, Norvēģijas un Somijas, lai muzicētu un dziedātu kopā ar profesionāliem mūziķiem un pedagogiem.
Pēc šī Kristiānas stāstījuma man likās pats par sevi saprotams, ka meitenes nākotne būs saistīta ar mūziku, bet viņa šajā ziņā ir kategoriska: mamma gan gribējusi, lai viņa mācoties Cēsu Mūzikas vidusskolā, bet Kristiāna skaidri izlēmusi — mūzika viņai būšot tikai vaļasprieka līmenī. Runājot par nākotnes vīzijām, viņa gan vēl mazliet šaubās, ko īsti izvēlēties, bet domā, ka tā varētu būt Banku augstskola, jo viņai ļoti patīk ekonomika. Pērn viņa domājusi iet mammas pēdās un kļūt par juristi.
Vēl viens no Kristiānas vaļaspriekiem ir ēdienu gatavošana. Viņa stāsta, ka visu iemācījusies no mammas. Sākumā skatījusies, kā viņa to dara, un mēģinājusi pati. Sanācis ļoti lēni, bet ar laiku tā lieta aizgājusi. Tas, viņasprāt, arī ir radošs process, kur var izpausties, katrā ēdienā ieviešot savas variācijas.
Pati sava laika pavēlniece
Aizvadītais mācību gads bija neparastākais katra skolēna dzīvē. Attālinātā mācīšanās kādam bija kā slogs, kādam — kā iespēja pašam būt sava laika pavēlniekam. Kristiāna pieder pie otrajiem. Viņai ļoti patika, ka varēja vairāk laika pievērst tiem mācību priekšmetiem, kas pašai šķita interesanti. Ikdienā, ejot uz skolu, ne kura katra stunda viņai šķiet aizraujoša. Var redzēt, kuram skolotājam viņa mācītais priekšmets ir sirdslieta, kuram — nē.
Domājot par jauno izglītības programmu, Kristiāna pozitīvi vērtē, ka skolēnam tagad pašam būs iespēja izvēlēties, kādu mācību “grozu” apgūt, vienīgi, ko darīt tad, ja skolēns pēc laika tomēr secina, ka tas nav tas, ko viņš īsti vēlas.
Aizstāvēs vājāko
Kristiāna nav no tiem, kuri tic horoskopiem, parasti par prognozēm tikai pasmaida, taču vienā gan viņa ir vienisprātis: viņai patīk cilvēku sabiedrība — nevar bez socializēšanās, tas ir kā svaigs gaiss. Viņa piekrīt raksturojumam, ka Svari ir “dabiski sabiedriski, un ar viņiem ir viegli runāt. Viņi labi tiek galā pat ar neērtākajām situācijām. Viņi ir diplomāti un izcili sarunvedēji”. Tas izpaužas arī skolā — ja vajag kaut ko noskaidrot, noorganizēt, sarunāt, tad par “sūtni” parasti izvirza Kristiānu. “Tur jau es pati vainīga,” saka viņa, “es nevaru mierā nosēdēt, es visur gribu būt, visu izdarīt, par visu izteikt savu viedokli.’’ “Es tikai tā šai dzīvē dzīvot māku,/lēkt stāvus baltā ūdenskritumā.” Varbūt šie Kristiānas mīļākā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi ir tieši par viņu?
Kristiānu ir arī viegli sadusmot, īpaši tad, ja kāds nepiekrīt viņas viedoklim, par kura patiesumu viņa ir pārliecināta. Un vēl — viņa vienmēr celsies aizstāvēt vājāko. Tas nekas, ja arī viņa būs vienīgā.
Ļoti patīk ziedi
Tā kā mūsu saruna norit uz dzimšanas dienas sliekšņa, runājam arī par dāvanām. Atmiņā paliekošākās viņai ir ģimenes dāvinātās ekskursijas. Tās gan nenotiek tieši tajā dienā, bet kopējs izbrauciens ir tad, kad visi ir brīvi (Kristiānai ir trīs pieaugušas māsas). Un vēl — Kristiānai ļoti patīk ziedi, tiesa, no kura katra viņa tos nepieņem. Ja cilvēks ir netīkams, ziedus viņa neņem.
Kāda ir viņas sapņu dāvana? Aizbraukt kaut kur tālu prom ar sev mīļu cilvēku. Kādreiz jau nogurst arī no sabiedrības, bet, ja blakus ir cilvēks, kas viņu saprot, tas atsver visu pasauli. ◆
