Saskaņā ar pašvaldību sniegtajiem datiem septembra otrajā pusē Latvijas skolās ir 474 vakances. Lielāks pieprasījums ir pēc skolotājiem, kuri gatavi strādāt nepilnu, nevis pilnu slodzi, piemēram, no vienas līdz desmit mācību stundām kādā noteiktā mācību priekšmetā. Pašvaldību pārstāvji norāda — steidzami jāsāk strādāt pie pozitīva skolotāja profesijas tēla veidošanas, pretējā gadījumā ir risks pazaudēt pedagoga profesiju kā tādu. Kā vērtējat šā brīža situāciju?
Ludmila Belogrudova,
Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja, strādā Latvijas Universitātes Fizikas nodaļas Fizikas pētniecības katedrā,
projekta “Skola 2030”eksperte
— Vakanču skaits realitātē ir lielāks. Ir tā saucamās slepenās vakances. Piemēram, skolotājs strādā pāri noteiktajai slodzei, viņam ir ielikts maksimālais stundu skaits. Dažās mācību iestādēs jau ir ieviests, ka skolotājam nevar būt vairāk kā 28 vai 30 kontaktstundas, jo tad nevar tarificēt par sagatavošanos stundām un darbu labošanu. Skolotājs var strādāt nepilnu slodzi vairākās skolās. Realitātē viņam ir pārslodze, bet tā neuzrādās. Ir daudz darbspējīgu skolotāju, kas strādā vairāk par savu slodzi, tādēļ īstenībā nepieciešamo skolotāju skaits ir lielāks.
Jau tagad situācija nozarē ir slikta, visticamāk, būs vēl sliktāk. Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas pedagogu vidējais vecums ir ap 50 gadiem. Daudzi skolotāji ir pensijas vecumā. Pirms pāris gadiem projekts “Skola 2030”, neraugoties uz labo ideju, vismaz sākumā realizēja neveiksmīgu mārketingu. Tika izplatīta ziņa, ka būs kompetenču izglītība, kļūdas tiks izlabotas, skolotāji neko nesaprotot. Kā asociācijas vadītāja redzu, ka daudzi pieredzējuši skolotāji ar labām zināšanām un metodisko bāzi jūtas nenovērtēti, noguruši no nepārtrauktām reformām un pieejām. Viņi vairs grib tikai nostrādāt līdz pensijai un mest mieru. Pie pozitīva skolotāja tēla ir jāstrādā. Pēdējos 20 gadus neviens nav domājis par skolotāju prestižu. Būtībā izglītības sistēma ir tāda, ka skolotājam jāatskaitās administrācijai un vecākiem. Šobrīd ir arī tā, ka skolotāju trūkums sekmē profesijas prestiža krišanos. Pirmajā brīdī liekas, ka vajadzētu būt otrādi, bet būtībā notiek tā — izmisīgi trūkst skolotāju. Kāds ir risinājums? Ātrākais, piemēram, Izglītības ministrija piedāvā B kursus, 72 stundu laikā var iegūt papildu kvalifikāciju, lai uz mirkli “aizbāztu caurumu”. Šobrīd skolotājiem nav atlases. Būtībā augstskolā var iestāties ar vājām sekmēm un sliktiem eksāmenu rezultātiem, iegūt profesiju un mācīt bērnus. Pēdējā laikā ir redzams neatlasītais kontingents, kas zināmā mērā grauj profesijas prestižu. Skolotāju izlase, kas strādā, kļūst vājāka. ◆
Valdis Puida, Daudzeses pamatskolas direktors
— Skolotāja profesija ir apdraudēta. Pirmām kārtām to iedragājusi likumdošana — pārspīlētās bērnu tiesības, katram vecākam ir iespēja komandēt skolu un sūdzēties. Tiesības uz papīra izskatās labi, bet realitātē sagādā problēmas. Dzīvojam papīra laikmetā, problēma tiek risināta nevis pēc būtības, bet pēc uzrakstītā likumos. Vienmēr var atrast kādu nepilnību, bērna neparakstītu atļauju, nesaskaņotu darbību utt. Līdz ar to skolotāja darbs ir apgrūtināts un var sagādāt nepatikšanas. Skolotājs ir neaizsargāts un netiek novērtēts. Daļa skolotāju, ja būtu iespēja, aizietu no darba neatskatīdamies. Beidzot jautājums ir sakustējies, rodas apjausma, cik slikta ir situācija nozarē. Šobrīd cīnos ar disciplinārpārkāpumiem skolā. Pandēmijas dēļ skolēni ilgi bijuši mājās, un daļu tagad ir grūtāk savaldīt. Lai skolotāji varētu mierīgi un kvalitatīvi strādāt, jāsakārto likumi. Uzraugošajām iestādēm nevajadzētu nākt virsū kā soģiem, bet palīdzēt. Vajadzētu arī ieviest pārmaiņas, kas paredz administratīvu atbildību par vecāku sūdzībām, ja tās neapstiprinās. Atalgojums ir viena no nākamajām profesijas problēmām. Ja to nepalielinās, tad jau pēc dažiem gadiem, mainoties paaudzēm, nebūs, kas nāk vietā. Viss virzās uz to, ka mazās skolas pakāpeniski likvidē. Centrālās paliks, tur skolotājus vajadzēs. Bet vai būs jauni pedagogi, kas gribēs strādāt? ◆
Elvis Piterāns, A. Upīša Skrīveru vidusskolā māca programmēšanu, Latvijas Universitātes 3. kursa students, apgūst programmēšanas, mājturības un informātikas skolotāja profesiju
— Personīgi neizjūtu nozares problēmas. Augstskolā gan redzu, ka nav daudz studentu, kas izvēlējušies kļūt par skolotājiem, un tas atstās iespaidu nākotnē. Varbūt daļa topošo skolotāju pazūd brīdī, kad apzinās darba smagumu un grūtības, ar kādām nāksies saskarties. No skolotāja prasa vairāk, nekā šķiet studiju sākumā. Kamēr esmu students, priecājos par iespēju studijas apvienot ar darbu skolā, nopelnītais šobrīd nav prioritāte. Vēlāk, protams, skatījums mainīsies, šobrīd galvenais ir spēt visu apvienot. Lai kļūtu par skolotāju, nav jābūt lielam aicinājumam, svarīgi prast komunicēt un sevi pasniegt. Tas ir izaicinājums, kuram aicinājums nav nepieciešams. ◆
