Ir vēl viena diena mācību gadā, kad skolēni uz izglītības iestādēm dodas puķu pušķiem rokās un sveic savus skolotājus. Tā ir Skolotāju diena, kas svētki visiem mācībspēkiem. Arī Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes (PII) “Auseklītis” skolotājai Anitai Bogadanovičai.
Zvanot uz bērnudārzu, biju mazliet pārsteigta, uzzinot, ka grupiņas “Vilnītis” skolotāja Anita Bogdanoviča ir atvaļinājumā. Iepriekš biju pārliecināta, ka skolotāji to izbauda vasarā, taču nešpetnais vīruss korekcijas ieviesis kur vien var, arī atvaļinājumos. Ar Anitu tiekamies saulainā rudens saulgriežu pēcpusdienā, kad nav jāskatās pulkstenī, nekas nesteidzina un mierīgi varam nodoties sarunai.
Meitene no vēju pilsētas
Anita nāk no pilsētas, kurā piedzimst vējš — no Liepājas. Ģimenē auga arī sešus gadus jaunāka māsa. “Bērnība bija ļoti skaista, saulaina un mīļa. Mamma strādāja kokapstrādes kombinātā, tēvs — ostā par metinātāju. Mani pieskatīja tēva krustmāte, un bērnudārzā es negāju, toreiz jau dārziņā tā nevarēja tikt,” atceras Anita. Mācījās Liepājas Raiņa 6. vidusskolā un ļoti labi atceras savus skolotājus. “Mums bija draudzīga klase. Man ļoti patika mācīties, mīļākie priekšmeti bija zīmēšana, darbmācība un angļu valoda.” Anitai tā gribējies iet uz skolu, ka viņa pat slēpa no mammas, ka apslimusi. Skolas laikā sportoja, dejoja, apmeklēja visādus pulciņus. Skolotāju dienā stundas vadīja 11. klases skolēni, un Anita mācīja botāniku. Tajā dienā prieks bija visiem— gan tiem, kas mācīja, gan tiem, kas mācījās. Bija svinīga noskaņa.
Pēc vidusskolas beigšanas meitene devās uz toreizējo Liepājas Pedagoģisko institūtu. Kāpēc tāda izvēle — kļūt par bērnudārza audzinātāju? “Tā man bija sveša sfēra, neizpētīta pasaule, tā kā bērnudārzā neesmu gājusi nevienu dienu. Man likās, ka tur tik ir pasaku zeme! Institūtā bija liels konkurss — četri uz vienu vietu. Mācījos klātienē. Man ļoti patika arī angļu valoda, taču es nekur neaizbraucu, jo man ļoti svarīgas bija mājas, dzimtā pilsēta. Negribējās doties prom no mājām,” stāsta Anita. Kā jau studentiem, studiju laiks bija interesants, aizraujošs, ar rudens talkām kolhozos, darbu studentu celtnieku vienībā vasarās. Strādājot studentu celtnieku vienībā, iepazinās ar savu nākamo vīru. “Pirms valsts eksāmeniem piedzima vecākā meita. Tajā laikā ļoti palīdzēja vecāki un mammas māsa.” Anitas vīrs bija no toreizējās Stučkas. Viņš negribēja palikt Liepājā, tā Anita nokļuva šeit. Vai nebija grūti iejusties svešā pilsētā, vidē? “Nē. Es ātri spēju iedzīvoties, rast kontaktu ar citiem. Ja līdzās ir cilvēks, ko mīli, tad labi ir visur.”
Kā mēs tevi mīlam!
Pirmā darbavieta bija bērnudārzs “Pasaciņa”. Viņa smej, ka iznācis otrādi nekā citiem: “Parasti pa karjeras kāpnēm kāpj augšā. Es sāku strādāt par metodiķi. Vēl tajā laikā bija arī bāzes metodiķis, kas brauca pa rajonu, kontrolēja, sniedza palīdzību. Veicu arī šos pienākumus. “Pasaciņā” bija ļoti jauks kolektīvs. Man bija tikai 22 gadi. Ļoti daudz mācījos no vadītājas Zentas Paulānes. Viņa bija stingra vadītāja, bet arī cilvēciska, sirsnīga, atsaucīga, saprotoša. Par audzinātāju sāku strādāt krietni vēlāk. Uzcēla “Auseklīti”, un arī tur biju metodiķe. Kad vēl bija rajons, vienu brīdi paralēli strādāju Izglītības pārvaldē par rajona pirmsskolas izglītības speciālisti. Tad, kad rajona vairs nebija, arī pilnas metodiķes slodzes man vairs nebija, tikai pusslodze. Sāku strādāt trīsgadīgo bērnu grupā un sapratu, ka man tas darbs patīk. Tu redzi sava darba augļus, kad esi vadībā, to neredzi tik “taustāmi’’. Jūti un dzirdi pateicību no vecākiem, bērnu nesavtīgo mīlestību. Bērni nemāk melot, glaužas klāt un saka: “Kā mēs tevi mīlam!” Tas ir tik forši!” Pēc šiem vārdiem Anitas acīs ieviešas miklums.
Metodiskais darbs vairāk saistās ar teoriju — metodiķis palīdz, māca skolotājiem, kā strādāt, pavisam kas cits ir reāls darbs ar bērniem. Institūta laikā bieži bija prakses, un vēlākajā darbā tur gūtā pieredze noderēja.
Anita sāk mācīt trīs gadus vecos bērniņus un turpina to darīt līdz skolas gaitu sākumam. Iepriekš grupā darbojās dienu vai divas nedēļā, taču tā īsti, esot kopā diendienā, līdz izlaiduma laikam viņa izaudzinājusi divas grupas. Vecākie audzēkņi jau ir pusaudžu vecumā. “Arvien vēl satiekot, apkampj. Sveicina. Dažu jau grūti pazīt. Kad sāk mācīties skolā, nāk apciemot, apsveikt svētkos, tas ir ļoti patīkami.”
Prieka asaras
Tā kā Anitas darba gaitas sākās 90. gados, vai jūtama krasa atšķirība starp tā laika un mūsdienu bērniem? Atšķīrās audzināšana. “Vecāki bija citādi audzināti un to mācīja arī saviem bērniem. Viņiem bija citas vērtības, tas, ka skolotājs kaut kas ir, bija lielāka cieņa pret skolotāju. Neteikšu, ka tagad tā nav, bet to tā mazāk jūt. Bērni ir ašāki, zinātkārāki, gudrāki, atraisītāki, viņiem ir mazāk robežu. Kā viss dzīvē attīstījies, arī viņi tāpat,” saka skolotāja. Viņa arī piekrīt vecvecajai gudrībai, ka bērni ir ģimenes spogulis: “Kā gan bērns lai zina, kā uzvesties, ja viņam to nemāca? Viena daļa uzskata, ka viss jāiemāca bērnudārzā, tad skolā. Tomēr pārsvarā vecāki ir atvērti sadarbībai un saprot, cik svarīgi ir saskaņot prasības ģimenē un bērnudārzā, jo tas taču bērnu dzīvi padara vieglāku, saprotamāku. Bērns pie mums ir vairāk nekā 10 stundas dienā, piecas dienas nedēļā. Mēs jau esam kā otra ģimene. Viņiem arī šad tad pasprūk: mammu, mammu!” Bērniem patīk viss — rotaļāties, dauzīties, sarunāties vienam ar otru un arī mācīties, kas notiek rotaļu veidā. Strādāt grupā nozīmē nepārtraukti kaut ko jaunu izdomāt, lai bērniem būtu interesanti, tāpēc skolotājām ideju vācelītei allaž jābūt pilnai. Mūsdienās darbā palīdz arī internets, kur allaž var kaut ko noskatīt.
Apmeklēt bērnudārzu nenozīmē tikai aizvadīt ikdienu. To iekrāso svētki, un no skolotāju darba atkarīgs, kādi tie būs, bet nozīmīgs ir arī bērnu ieguldījums. Par rezultātu viņi ļoti priecājas. “Tas man ir īpašs gandarījums, vienmēr acīs prieka asaras. Ar iepriekšējo grupiņu pārrunājām jēdzienu “prieka asaras”. Viņi bija neizpratnē, kāpēc es raudu. Teicu: “Tās prieka asaras, lepojos ar jums.” Tad, kad koncerti, citi pasākumi, ievēroju, ka arī bērniem saskrien asaras. Kad apsveic mammas, skaita dzejolīšus, viņi arī vecākiem saka — tās ir prieka asaras!” Anita atzīstas, ka viņai ļoti grūti šķirties no saviem audzināmajiem, pēdējais gads kopā vienmēr ir pasmags. Bērni savu skolotāju sauc vārdā, un Anita arī uzsver, ka ir viņiem draugs. Arī satiekot ielās, bērni sauc: “Čau, Anita!” Lai gan dažreiz vecāki aizrāda, Anitai tas liekas normāli un patīk.
Jāprot viss
Jau kādu laiku bērnudārzus oficiāli saucam par pirmsskolas izglītības iestādēm un audzinātājas par skolotājām. Lai arī Anita teic, ka par to tā īsti nav aizdomājusies, tomēr pēc īsa klusuma brīža atzīst, ka šī vecuma bērniem tomēr vairāk ir audzinātāja. Arī vārds “bērnudārzs” skan mīļāk un sirsnīgāk, patiesībā tas ir skaists jēdziens.
Kas aizvadītajos darba gados radījis lielāko prieku un sarūgtinājumu? “Prieks ir tad, kad bērni priecājas, ja viņiem kaut kas izdevies. Prieku sagādā bērnu mīļums. Rītos, kad no mammām un tētiem viņi atvadās, paliek vieni, pienāk klāt, pieglaužas, un prieks, ka tieši tu esi tā, kas mammas vietā to mīļumu var dot. Prieks ir par vecāku teikto paldies. Taču sarūgtinājumu rada nepatiesi apvainojumi, aprunāšana. Ja starp cilvēkiem rodas domstarpības, neviens no malas nevar palīdzēt. Visu var atrisināt, godīgi izrunājoties. Man ļoti sāp, ja fiziski var darīt pāri otram cilvēkam.”
Daudzi skolotāji atzinuši, ka darbs ir paņēmis laiku, ko varētu veltīt savai ģimenei. Ko par to domā Anita? Kad bērni bija mazi, viņa strādāja vadošo darbu. Tā kā “darbs uz mājām nebija jāņem”, tas tika atvēlēts ģimenei.
Mūsdienās aktuāla problēma ir skolotāja profesijas prestiža kritums. Brīžiem izskan apgalvojums, ka skolotāja pirmsskolā ir vien kā bērnu pieskatītāja. “Mums jāprot noformēt telpas, uzrakstīt scenārijus dažādiem pasākumiem, jāprot uzvest izrādi ar skatuves noformējumu un tērpiem, jāmāk viss. Vienā profesijā ielikts viss. Bērnam nepateiksi — es nemāku!” Sarunājoties arī atminamies, ka bija laiks, kad runāja par izdienas pensijas piešķiršanu pirmsskolas skolotājiem. Arī Anita piekrīt, ka to vajadzētu: “Vai tas ir estētiski, ja veca tante lec kā zaķītis vai dejo sniegpārsliņu deju? Kolektīvā par to ir runāts, pārsvarā visas esam brieduma gados. Uztraucamies par to. Mēs esam tie, ko bērni atdarina un no kā mācās. Kādu paraugu mēs rādām? Viņi ir ne tikai ģimenes spoguļi, bet arī mūsu spoguļi. Vai bērniem būs interesanti, ja mēs svētkos tēlosim tikai vecenītes? Kur vairs citur iet tādā vecumā? Un neko citu darīt arī neproti.”
Kā otra ģimene
Visiem liels izaicinājums bija ārkārtas situācija Covid-19 dēļ. “Man šis laiks ļoti nepatika. Esmu cilvēks, kam vajadzīga saskarsme. Strādājām mājās, veidojām materiālus. Ar vecākiem kontaktējāmies “WhatsApp”. Domāju, ka vecāki vairāk novērtēja skolotāja darbu, jo daudz ar bērniem bija jāstrādā pašiem.”
Runājot par Skolotāju dienu, Anita domā, ka tai vajadzētu būt piektdienai un brīvdienai, lai svētkus var izjust, un skolotāji to pelnījuši. Šogad, ievērojot piesardzību, svētki būs citādāki. Lielie bērni — piecgadīgie un sešgadīgie —varbūt varētu mēģināt iejusties tajā dienā skolotāju lomā. Audzinātāja darba gaitā spējīgākos audzēkņus mudina palīdzēt vājākajiem un novērojusi, ka viņiem mācīšana padodas. Arī tā saucamie “izglītojamie” labprāt nododas šai lomu spēlei ar konkrētu mērķi. “Interesanti ir noklausīties, kā viņi mani atdarina!”
“Staburags” jau rakstīja, ka ikgadējā skolotāju sveikšanas pasākumā Aizkraukles novada dome apbalvojusi arī PII “Auseklītis” pedagoģi Anitu Bogdanoviču par radošu, ilggadēju darbu, personīgo iniciatīvu un atbildību. “Ir patīkami, ja novērtē,” saka Anita un piebilst, ka tas ir arī kolektīva veikums. Arī savām kolēģēm, ar kurām aizvadīti ilgi darba gadi, viņa velta atzinīgus vārdus. “Tā kā man tuvinieki ir tālu no manis, man ļoti daudz nozīmē, ka ir tāds kolektīvs, gluži kā otra ģimene.”
Patīk omammas
skoliņa
Dzīve jau nav tikai darbs. Anitai patīk strādāt dārzā. Patīk arī gatavot ēdienu, kaut ko paeksperimentēt virtuvē un, piemēram, pārsteigt kolēģes. Viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem ir mācīt angļu valodu bērniem pašnodarbinātā statusā. Kad iespēja, dodas kādā ceļojumā. Visvairāk valdzina siltās zemes, tālākā no valstīm, kur pabijusi, ir Ēģipte. Taču, kad vien iespējams, dodas uz dzimto pilsētu pie vecākiem. “Esmu Aizkrauklē iesakņojusies, tomēr pietrūkst jūras, Daugava nevar aizvietot jūru,” nosaka Anita. Pietrūkst arī māsas, kura jau vairākus gadus dzīvo Anglijā. “Es nekur citur nevarētu strādāt kā tikai Latvijā. Arī manas meitas ir patriotes un Latviju atstāt nedomā.”
Atšķirībā no mammas Elīna un Anete bērnudārzu apmeklēja un darīja to labprāt, taču viņas profesiju nav izvēlējušās. Elīna ir interjera dizainere un ar ģimeni dzīvo Siguldā. Anete ir tuvāk mammai — tepat Aizkrauklē — un izstudējusi uzņēmējdarbības vadību. Mīļums tiek arī mazdēliem Herbertam (2,5) un Augustam (4). “Es viņiem esmu omamma, abi labprāt pie manis ciemojas un saka: “Mums patīk tavā skoliņā!”” stāsta Anita.
Vai Anita savu pasaku zemi atradusi? Esmu pārliecināta, ka noteikti, ja vairāk nekā 30 gadu strādā ar pirmsskolas bērniem! ◆
