Uzņēmuma “Sērenes piens”, kas darboties sāka pagājušā gada novembrī, galvenais darbības virziens ir piena produktu ražošana eksportam — galvenokārt uz Austrumu un Āzijas valstīm, taču vīruss, kas šī gada pavasarī pasaules ekonomiku “nolika uz bremzēm”, lika uzņēmumam paraudzīties Latvijas tirgus virzienā, un nu vietējos veikalos atrodami piena produkti ar “Sērenes piena” preču zīmi.
“Sērenes piena” valdes priekšsēdētājs Jānis Ruskis gan precizē — uzņēmums iegādāts pagājušā gada jūlijā, atklāts novembrī, bet reālā ražošana sākusies tikai šī gada janvārī. “Sākumā vairāk darbojāmies kā celtnieki un remontstrādnieki, jo uzņēmums dīkstāvē bija nostāvējis vairāk nekā pusotru gadu. Bija jāsakārto telpas un ražošanas iekārtas. Daudz laika, enerģijas un arī līdzekļu izlietots tieši tehnisko problēmu risināšanā,” stāsta uzņēmuma vadītājs.
Atrisina attīrīšanas iekārtu problēmu
Starp citu, pirmā tikšanās ar uzņēmuma jaunajiem īpašniekiem gan nebija par piena pārstrādi un ražošanu, bet par attīrīšanas iekārtām un vides piesārņošanu. Iepriekšējo īpašnieku saimniekošanas laikā Sērenē bija radušās nopietnas problēmas ar notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, tie piesārņoja vietējo upīti, un iedzīvotāji bažījās, vai, atsākot ražošanu, atkal nāksies saskarties ar šo problēmu. Tiekoties ar sēreniešiem, uzņēmuma vadītājs mierināja iedzīvotājus, sakot, ka bažām nav pamata — viss tiks sakārtots, un neattīrīti notekūdeņi upē nenokļūs. Solījums pildīts, un jau pagājušā gada nogalē uzņēmumā ierīkotas priekšattīrīšanas iekārtas, kas ļauj lielajās attīrīšanas iekārtās novadīt jau tīrus notekūdeņus. “Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc ražošanu nesākām novembrī, kad atklājām uzņēmumu, bet tikai janvārī,” piebilst Jānis Ruskis. Šajā laikā atrisināta vēl kāda problēma. Attīrīšanas iekārtas, ko izmanto viss Sērenes ciema centrs, piederēja uzņēmumam, taču tā biznesa plānos neietilpa šādu pakalpojumu sniegšana. Tāpēc tika sāktas sarunas ar Jaunjelgavas novada domi par attīrīšanas iekārtu pārdošanu pašvaldībai. Augustā novada domē pieņemts lēmums beidzot iekārtas iegādāties.
Negaida princi baltā zirgā
“Sērenes piena” biznesa plāns pamatā orientēts uz eksportu, produkciju plānots ražot citzemju pircējiem — Austrumu un Āzijas valstu tirgum. Tas ir akavi siers un termizētais krējums. Tas ir krējums, kas tiek termiski apstrādāts, līdz ar to tam ir ilgāks uzglabāšanas termiņš. “Kaut kāda dzīvība eksporta tirgū atgriezās pirms mēneša, līdz ar to šobrīd esam atsākuši sarunas par sadarbību, par paraugu gatavošanu un produkcijas piegādi. Ceram, ka drīzumā varēsim piekraut pirmo konteineru, ko sūtīt mūsu pircējiem austrumu virzienā. Turpinām meklēt noieta tirgu arī citur pasaulē. Pirmo eksperimentālo termizētā krējuma kravu esam nosūtījuši uz Izraēlu. Uz ASV aizceļojis saldēts biezpiens. Latviešiem tas noteikti ir neierasti, jo mēs esam raduši ēst svaigu biezpienu, bet ceļš līdz Amerikai ir tāls, tāpēc jādomā, kā produktu ilgāk saglabāt, un amerikāņiem tas nav nekas neparasts. Vācija, Zviedrija, Anglija, Somija — pirmās bezdelīgas Eiropā. Nesēžam un negaidām, kad mums atjās princis baltā zirgā un visu atnesīs gatavu. Sirsnīgi strādājam, lai palielinātu gan saražotās produkcijas, gan eskporta apjomu,” saka Jānis Ruskis.
Tā kā liela daļa produkcijas tiek eksportēta uz Austrumu valstīm, tad uzņēmums ieguvis “Halal” sertifikātu termizētam krējumam un akavi sieram, un tas nozīmē, ka šie produkti gatavoti atbilstoši musulmaņu tautas tradīcijām un produkts atbilst islāma prasībām. Sarunas gaitā man gan pasprūk jautājums — vai pasaules ekonomikas lielvalsts — Apvienotie Arābu Emirāti — pati nevar saražot pietiekami daudz siera? Jānis nosaka — tas ir tuksnesis. “Austrumu valstīs nav šo plašo zaļo pļavu, ganību, nav piena ganāmpulku, un līdz ar to nav iespēju saražot piena produktus pietiekamā daudzumā. Tāpēc tie tiek importēti. Protams, viņi ražo arī paši, bet mazos apjomos, ir pārstrādātāji, kuri izmanto piena pulveri, taču augstāk tiek novērtēti tie produkti, kuri gatavoti no īsta, dzīva, kvalitatīva piena. Tāpēc arī viņi iepērk šos produktus Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā.”
Sieru glabā sālījumā
Interesants ir Jāņa stāsts par to, kā akavi sieru arābu valstīs lieto uzturā. Ja Latvijā esam raduši veikalā nopirkt mazu gabaliņu siera vai jau sagrieztu šķēlītēs, tad uz Austrumiem ceļo vairāk nekā 10 kilogramus smagas bundžas, kur lielāki siera rituļi iegremdēti sālījumā. Tas ļauj šim sieram noteikt pat gadu ilgu uzglabāšanas termiņu, jo ceļš ar kuģi līdz galapatērētājam ir tāls. Kad saku, ka “Sērenes piena” mīkstais sālītais siers man tiešām likās pasāļš, tad Jānis smejoties atbild — domāju, ka to īsto sāļo jūs pat neeesat ēduši. “Tas, ko mēs piedāvājam Latvijā, var teikt, ka ir mazsālīts, tā sastāvā ir 2,8 grami sāls uz 100 gramiem produkta. Taču sieram, ko gatavo eksportam uz Austrumiem, sālījums ir krietni lielāks — 7 grami. Glabāt sieru sālījumā ir tradīcija, kas, iespējams, saglabājusies no laikiem, kad vēl nebija ledusskapju. Taču šādu sālītu jau arī viņi neēd. Tā tikai glabā. Pirmas ēšanas to mērcē ūdenī. Tad šis sāls tiek izvilkts un siers kļūst maigs un baudāms. No tā pat gatavo saldos desertus. Arī mēs, pārbaudot siera kvalitāti, rituli sagriežam lielās šķēlēs, aplejam ar ūdeni un atstājam uz laiku. Vēl viens no kvalitātes rādītājiem — uzsildītam tam ir jābūt staipīgam un vijīgam,” siera gatavošanas nianses atklāj pieredzējušais piensaimnieks.
Jautāju uzņēmuma vadītājam, kāpēc tieši Austrumu tirgus — tās ir citas tradīcijas, kultūra, arī citi attālumi un ražošanas nosacījumi. “Uzņēmums nav radies tukšā vietā, un arī mums pašiem ir pieredze piena pārstrādē, ražošanā un tirdzniecībā. Mums ir gan zināšanas šajā jomā, gan arī zināms klientu loks, ar kuriem jau strādājām. Tāpat izvērtējām, kā klājies iepriekšējiem rūpnīcas saimniekiem. Kad gatavojāmies iegādāties šo uzņēmumu, vajadzēja pārliecību, ka varam strādāt ar tām zināšanām un varēšanu, kas mums ir,” atbild Jānis.
Taču pavasarī daudzās nozarēs un uzņēmumos viss sagriezās ar kājām gaisā. “Kad saberzējām rokas, ka nu jau varēsim strādāt ar lielāku jaudu, pienāca marta vidus un vīruss paziņoja, ka nekas te tomēr tik ātri nenotiks. Valstīs, ar kurām sākām sadarbību, vīrusa izplatības dēļ tika ieviesti ļoti stingri ierobežojumi, tāpēc arī mūsu darbs praktiski apstājās,” saka “Sērenes piena” vadītājs.
Meklē ceļu
uz veikaliem
Tieši Covid vīrusa radītā krīze bija tā, kas lika paskatīties vietējā tirgus virzienā, lai gan, Jāņa vārdiem sakot, iekļūt tajā nav ne lēti, ne viegli. “Taču, ja pie tā strādā, tad nekas nav neiespējams, tikai, protams, jārēķina, vai tas atmaksāsies. Sākot darbu, jau domājām, ka neliela daļa saražotās produkcijas varētu palikt Latvijā, lai arī šeit zina, kas ir “Sērenes piens” un ar ko mēs nodarbojamies. Esam mazs uzņēmums, tāpēc spējam būt elastīgi, ātri mainīties un pielāgoties situācijai. Vēl gan nevaram lepoties ar to, ka mūsu vārds jau būtu labi pazīstams vietējiem pircējiem, tomēr strādājam pie tā, lai lēnām šis produkts kļūtu zināms.
Tā kā mēs to nedarām ar skaļām reklāmas kampaņām, tad jāpaiet ilgākam laikam, lai mūs sāktu atpazīt,” saka Jānis Ruskis.
Šobrīd “Sērenes piena” produkciju var iegādāties Aizkrauklē — veikalā “Kukulītis” un zemnieku saimniecības “Āres” veikalā, kā arī Sērenes kafejnīcā un veikalā “Romantika”. Uzņēmums noslēdzis arī izplatīšanas līgumu ar SIA “Valdemārs”, kas izplata produktus ar preču zīmi “Valdo”. Viņu uzdevums ir izplatīt sēreniešu produkciju Latvijā — gan lielāko tirdzniecības tīklu veikalos, gan mazajos veikalos. Tas nenotiek ātri, jo “Maxima” un “Rimi” veikalu ķēdes, piemēram, jaunu produktu iekļaušanu veikalā izskata tikai pāris reižu gadā.
Vietējā tirgū krējums, biezpiens un siers
“Šobrīd vietējā tirgū piedāvājam pilnpiena un vājpiena biezpienu, skābo krējumu, to pašu akavi sieru — mazsālītu un kūpinātu, arī sagrieztu mazos gabaliņos eļļā ar garšvielām ērtā iepakojumā. Tikko tapis pavisam jauns produkts — airans. Skābpiena dzēriens, ko pamatā lieto Austrumu zemēs, mums tas ir specifisks, lai gan Latvijas tirgū to var nopirkt,” stāsta Jānis. Pirmās asociācijas, to nogaršojot, rodas ar latviski tradicionālo auksto zupu. Tas būtu lielisks pamats okroškas pagatavošanai, taču var dzert arī kā kefīru vai paniņas. 20% skābajam krējumam ir kvalitātes zīme “Zaļā karotīte”, ko piešķir produktiem, kas atbilst paaugstinātas kvalitātes kritērijiem un 75% no produktu ražošanā izmantotajām izejvielām iegūtas vienā Eiropas Savienības dalībvalstī vai reģionā, šajā gadījumā konkrēti Latvijā. Tā kā arī pārējie produkti atbilst šīm prasībām, tad, iespējams, “Zaļā karotīte” nākotnē rotās arī citus Latvijas tirgum domātos “Sērenes piena” produktus.
“Kad sākām ražot biezpienu, ilgi domājām, kādā iesaiņojumā to piedāvāt un kas atbilstu mūsu tehniskajām iespējām. Palikām pie plastmasas glāzītēm, kas būtu ērta lietošanai nelielai ģimenei. Biezpienu var iejaukt tajā pašā trauciņā, ja neizēd visu, var uzlikt vāciņu un vēl kādu laiku glabāt. Šobrīd strādājam arī pie lielāka iepakojuma — kastītēm, kas ir ērtas transportēšanai un arī saldēšanai, kādu piedāvājam, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs,” stāsta Jānis.
Uzņēmuma vadītājs piebilst, ka visa “Sērenes piena” produkcija tiek ražota no vietējā piena — uzņēmums šobrīd sadarbojas ar zemnieku saimniecību “Pilslejas” Bebru pagastā. “Kamēr vēl nestrādājam ritmiski un regulāri, tikmēr nevaram slēgt ilgtermiņa līgumus ar piena piegādātājiem, jo nevaram nodrošināt stabilu piena savākšanu. Līdz ar to pagaidām nevar runāt arī par kādu noteiktu piena pārstrādes un saražotās produkcijas apjomu noteiktā laika posmā. Biznesa plāns paredz, ka varam pārstrādāt 40 tonnas piena dienā. Varētu arī vairāk, bet šobrīd esam tālu no šī apjoma, jo vēl tikai attīstāmies un meklējam jaunu noieta tirgu,” nosaka uzņēmuma vadītājs. ◆
