Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos.
Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Pēc vecā kalendāra šos svētkus svinēja aptuveni rudens saulgriežu laikā (ap 21. — 23. septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu. Mūsdienās Miķeļdiena ir 29. septembrī.
Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos.
Miķeļos senatnē parasti svinēja apjumības — bija pabeigta labības pļauja un galdā lika lielu kukuli no trejām labībām. Tas bija domāts tīrumu dieviņam Jumītim, auglības nesējam. Miķeļdienā godāt vajag maizi, tāpēc uz galda jābūt rupjmaizes šķēlei, ko pirms gulēšanas jānosmērē ar medu un jānoēd, tad ziemā būs spēks. No dārza mājās jāienes trīs puķes, kas jāsapin bizē un virtuvē pie loga jākar, tādā veidā mājā ienesot rudens svētību. Rudens puķu pīne labi sargā mājiniekus, neļaujot veļu laikā nelaimei atnākt. ◆
Ticējumi
◆ Miķeļdienā nedrīkst nekā no meža vai no svešām mājām nest mājās, tad peles un žurkas apstāj un var atnest līdz to māju peles un kukaiņus.
◆ Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.
◆ Kas Miķeļu dienā vērpj, tam aitas labi neizdodas.
◆ Miķeļa nedēļā nedrīkst kāpostus noņemt, tad tie ir sūri vai cieti kubulā.
◆ Miķeļa dienā pēc saules rieta jāiet uz tuvāko pļavu aiz sētas un jāatstāj šķīvītis ar ziedojumu mājas gariņam. Mājas gariņu jāpielabina ar piku sviesta, rupjmaizes šķēli, siera šķēlīti, ābolu, cukura karoti un naudas grasi. Šķīvim pļavā jāstāv līdz pat Mārtiņiem. Mārtiņos šķīvi nes atpakaļ sētā un ierok pie vārtiņiem.
◆ Miķeļos jāskaita pupiņas vai zirņi, tad visu gadu būs nauda, ko skaitīt.
