Ar Annu Sauku no Aizkraukles iepazinos ielu intervijā. Viņa bija kopā ar draudzeni Lienīti, abas dzīvespriecīgas un optimistiskas, un pēc brīža braši skanēja viņu dziedātā dziesma “Zilais lakatiņš”. 26. oktobrī viņai apritēs 89 gadi, bet draudzenei novembrī būs 94. Senioru dienas un Starptautiskās skolotāju dienas priekšvakarā Annas kundzi aicināju uz sarunu.
Burkānu laukā iesēj magones
— Ko jūs atceraties no savas bērnības?
— Esmu dzimusi Viļānu pagastā. Tas bija Ulmaņa laiks, kas man palicis labā atmiņā. Vecākiem bija 12 hektāru zemes, viņi to apstrādāja lielākoties paši. Esmu darījusi visus lauku darbus, pat ecējusi un federējusi, izņemot labības pļaušanu ar sirpi. Lielā platībā audzējām linus, jo ar tiem varēja nopelnīt. Zinu, kā tos iesēj, kā tie zied skaistiem ziliem ziediem, kā tos plūc, sasien kūlīšos un mērcē linu mārkā, pēc tam žāvē un kuļ. Papam bija maza izkaptiņa, un man ļoti patika pļaut auzas un miežus.
— No cik gadu vecuma sākāt strādāt?
— Kā vien sevi atceros. Bijām četri bērni — trīs māsas un viens brālis, ar vienu māsu man tikai divu gadu starpība, ar otru — 16, brālītis piedzima pa vidu. Es — vecākā meita, lielākais palīgs, un katram bērnam bija darbs, kas jāizdara. Babiņa gāja ganos no rīta un ļāva mums izgulēties, bet mēs — pēc brokastiņām. Vajadzēja uzklāt galdu, nomazgāt traukus, sakapāt cūkām runkuļu lapas, ravēt runkuļus, burkānus. Toreiz domāju — cik tās burkānu vagas ir garas! Bērniem tas bija ļoti nepatīkams darbs — uzmanīgi izknibināt nezāles. Mammiņa vienmēr rūpējās arī par estētisko pusi, piemēram, burkānu laukā iesēja magones, un cilvēki, braucot garām, skatījās un vaicāja — kas tas par lauku? Tie bija patīkami brīži. Kad magones nogatavojās, mums bija lieli prieki. Otrdienas bija tirgus dienas. Mums bija divas gotiņas, vistas, un visu, kas palika pāri — sviestu, krējumu, olas —, vedām uz tirgu, lai nopelnītu kādu kapeiciņu.
— Pēc skandāla ap Bruknas muižu bija dažādi viedokļi — vieni sacīja, ka darbs audzina, citi teica, ka burkānu ravēšanas prasme nebūs vajadzīga.
— Uzskatu, ka bērnam jādara dažādi darbi, nav jāšķiro. Kas to lai zina, dzīvē būs vai nebūs vajadzīgs. Motorika ir ļoti svarīga smadzeņu attīstībai, un burkānu ravēšana to attīsta. Mums šad tad negribējās, bet zinājām, ka ir jādara, jo mamma teica, ka vajag. Mamma mūs audzināja ar tautasdziesmas vārdiem: “Kas no meitas daiļumiņa, ja darbiņa nemācēja! Tas ir tikai slinkumiņš, jūs taču negribat būt slinkas?” Tomēr vislielākā mūsu audzinātāja bērnībā bija babiņa — tēva māte, jo viņa visu dienu bija ar mums mājās, bet mamma strādāja lauku darbus. Mamma arī auda dvieļus, palagus, segas, galdautus. Babiņa skolā nebija gājusi nevienu dienu, bet mamma mācījās trīs gadus, paps — četrus gadus. Mamma man iemācīja tamborēt, babiņa — adīt.
“Zinu maizes
gabaliņa vērtību”
— Kā jūs izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Man patika sports, bet mamma gribēja, lai studēju medicīnu, taču tas man ne visai patika. Zināju, ka ir tāds Fizkultūras institūts. Teicu — mammiņ, es no pirmā kursa mēģināšu pāriet uz Medicīnas institūtu, laikam toreiz bija tāda iespēja. Mamma sacīja: “Negribu, nelaidīšu, ko tu plikas kājas cilāsi! Kas tā par specialitāti!” Paps sacīja: “Mana pirmā meitiņa! Vajag ko nopietnāku!” Tiku institūtā, man bija stipendija — pietika gan burtnīcām, gan zeķītēm un lūpu krāsai… No mājām nevienas kapeiciņas, man sūtīja produktus, lai es izdzīvotu. Tomēr tas bija smags laiks, jo no stipendijas visam nepietika. Dzīvoju kopmītnēs. Atceros — ļoti gribējās, taču nebija naudas, par ko nopirkt baltmaizes batonu. Mamma cepa lielus rudzu maizes kukuļus, man atsūtīja lielo kukuli, speķīti, biezpienu, sīpolus, sviestu, olas — tas bija mans ēdiens katru dienu. Citas meitenes dzīvoja no tā, ko svaigu nopirka veikalā, bet es pie tā netiku. Vienreiz skatos — meitenei stāv piens. Kā man gribējās pienu! Neizturēju un padzēru. Pēc tam bija ļoti žēl un neērti — kā es tā izdarīju! Biju ļoti nelaimīga. Domāju — laikam jāpielej ūdens. Bet kā nu tas būs? Paņēmu un izlēju uz grīdas. Tad domāju — vajadzēja pusi izdzert un tad izgāzt. Nekad neaizmirsīšu, kā es pārdzīvoju to mirkli — zinu, ka tas nav labi. Lūdzu Dievu, lai viņš man piedod, ka es tik nesmuki izdarīju. Labi zinu, ko nozīmē maizes gabaliņš, svaigas maizes batoniņš, zinu tā vērtību. Paldies Dievam, ka badu neesam cietuši, pat kara laikā — nē!
“Tādas kā tu ir tikai trīs”
— Kur satikāt savu nākamo vīru?
— Institūtā mācījāmies vienā specialitātē. Viņš man šad tad izteica dažādas piezīmes. Domāju, ko es viņam esmu izdarījusi? Reiz viņš sacīja: “Tādas kā tu ir tikai trīs — Milda, Judinam uz muguras un trešā tu!” Milda Brīvības piemineklī, bet Judinam bija tetovējums. Biju apvainojusies, raudāju, kopmītnē stāstīju meitenēm. Viena meitene no Liepājas sacīja: “Ko tu pārdzīvo! Tas jau no Liepājas, mākslinieka dēls, pa restorāniem staigā!” Kad bija jāizstrādā zinātniskais darbs, Ivars pieteicās manā grupiņā, kurā bijām tikai četri. Pamazām sākām draudzēties. Reiz viņam teicu: “Kāpēc tu mani tā apvainoji?” Viņš saka: “Anniņ, tāpat kā Judinam uz muguras neviens nevar klāt tikt, Mildai arī nevar, un tev arī! Tu esi tāda — nepieejama!” Tad viņu sāku vērtēt citādi. Trešo kursu beidzot, apprecējāmies.
— Ar ko viņš jums iepatikās?
— Ivars man iepatikās ar to, ka bija labestīgs, uzmanīgs, mīļš, iejūtīgs, visur palīdzēja. Ivara vecāki gan sākumā teica — dēls, no Latgales mēs meitu nepieņemsim. Bet viņš bija nepiekāpīgs: “Jūs būsiet draugi vai nedraugi, tā ir jūsu darīšana, es Anniņu precēšu, un tas ir mans pēdējais vārds!” Sākumā bija klusums, bet tad vecāki teica: “Nu, ja tiešām tu izvēlējies savu Anniņu… Tas ir tavs pēdējais vārds?” Un Ivars atbildēja: “Es ar tādiem vārdiem un tādām lietām nemētājos!” Un viņi piekrita. Sarunai klāt nebiju, bet Ivars man tā stāstīja. Laulājāmies Viļānu baznīcā vakarā, bija jau vienpadsmitā stunda, jo oficiāli baznīcā nedrīkstēja iet. Pa kluso sarunājām ar mācītāju, bija tikai vedēji un mēs. Pirms tam bijām sarakstījušies dzimtsarakstu nodaļā. Ulmaņa laikos mamma, paps, visi baznīcā gājām katru svētdienu. Arī padomju laikos mēs baznīcu neatstājām — ja Viļānos nevarēja, braucām uz Rīgu. Vīramāte arī bija ticīga. Laulībā nodzīvojām gandrīz 55 gadus, vīrs nomira 77 gadu vecumā. Mums ir divi dēli — Māris un Aldis, pieci mazbērni un astoņi mazmazbērni.
— Kā viņi jūs sauc?
— Mazbērni par omīti, mazmazbērni — par vecomīti. Jaunākajai mazmazmeitiņai nesen palika gadiņš.
Paskaties, kā smaida puķīte!
— Kādas bija jūsu pirmās darba gaitas?
— Institūtā bija jāmācās četri gadi. Pēc tā beigšanas abi sākām strādāt Viļānos, es — par sporta skolotāju, vīrs bija rajona sporta dzīves organizētājs. Mamma toreiz piekodināja, lai es uz bērniem nekliedzu.
— Tas izdevās?
— Centos, bet reizēm bija jāpasaka stingrāks vārds. Mēģināju ieinteresēt citādāk, teicu — ja jūs draiskosieties, stafetes šodien nebūs! Viņiem tās ļoti patika. Ar disciplīnas pārkāpumiem problēmu nebija. Vienmēr gribēju, lai skolēni ir labestīgi, iejūtīgi pret citiem, justu otram līdzi, tas ir ļoti svarīgi. Arī estētiskais cilvēkā ir ļoti svarīgs — ja būs skaistuma izjūta, cilvēks jutīsies priecīgāks un nebūs ļauns.
— Kā to panācāt?
— Teicu — paskaties, cik skaista puķīte, kā viņa smaida! Man atbildēja — es neredzu! Mudināju — ieskaties labi! Vai arī — cik skaists saulriets, cik skaistas krāsas! Skaistuma izjūtai jābūt, arī tīrība pieder pie skaistuma. Skaista, estētiski domājoša, sevi cienoša meitene nekad nebūs ar netīriem nagiem.
— Jūs arī esat skaista.
— Cik nu skaista, bet uzmanīga pret sevi esmu. Ne par velti man saka — tev vēl nagi nokrāsoti! Uz ielas cenšos iziet kārtīga. Nekad nesapratīšu, kāds skaistums ir no saplēstiem džinsiem, kurus tādus jau pārdod veikalā.
Jātiek pie bērnu
sirsniņām
— Cik ilgi nostrādājāt skolā?
— 19 gadus kā fizkultūras skolotāja Viļānos, pēc tam Rēzeknes logopēdiskajā skolā, es biju audzinātāja, vīrs — darbmācības skolotājs, jo tur varēja saņemt 25% piemaksu.
Mūs negribēja laist projām no Viļāniem. Piepelnījāmies arī kā starptautiskās klases tiesneši vieglatlētikā, un tas bija liels atspaids, jo skolotājiem algas nebija lielas.
— Patika strādāt par skolotāju?
— Patika! Tomēr piecas, sešas stundas no vietas sportot nav viegli, noguru fiziski. Bija rīta, vakara maiņas, darbs grūts, bet arī patīkams. Fakultatīvi mācīju arī latviešu literatūru. Ja skolēns doto uzņem, liekas, ka padarīts labs darbs. Audzināšanas stundās ar sirdi un dvēseli centos tikt pie bērnu sirsniņām, pārliecināt, cik ļoti svarīgi ir būt labam un godīgam cilvēkam.
— Tagad skolās cenšas dot vairāk zināšanu.
— Diemžēl. Pirmais skolotājs ir māte un tēvs. Ja viņi nav mēģinājuši atraisīt estētiskās, labestīgās jūtas, ja bērns negrib otram just līdzi — kas tas par cilvēku! Ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem. Man ar saviem ratiņiem, pie kuriem pieturos, nav viegli tikt veikalā. Cits pieskrien palīdzēt, bet viens otrs deguna priekšā aiztaisa durvis. Viena draudzene zaudēja abus savus dēlus. Tas ir visbriesmīgākais. Viens aizgāja mūžībā pirms pieciem gadiem, otrs — pirms gada. Divas nedēļas padzīvoju pie viņas, lai palīdzētu bēdu smagumu pārciest. Viņa par to bija ļoti pateicīga un sacīja, ka nevienam nebija ienācis prātā tādu palīdzību piedāvāt.
Atceras pat pēc
daudziem gadiem
— Vai skolotājam jābūt skolēnu draugam?
— Domāju, ka jā. Ja tu būsi atklāts, arī skolēns būs atklāts un pastāstīs par savām problēmām, lūdzot padomu. Reiz viena meitene prasīja padomu, ko iesākt ar draugu, kurš nav pārāk labs: “Es viņu mīlu, ko man darīt?” Skolēni man atvērās, uzticējās, lai gan biju diezgan stingra, bet prasīju stingrību tur, kur to vajadzēja.
— Kāds bijis lielākais gandarījums skolotājas darbā?
— Pirms dažiem gadiem 1957. gada izlaiduma bērni mani uzaicināja uz salidojumu. Atcerējās! Biju ļoti priecīga. Skolotāju dienā daudzi piezvana, apsveic, dažs atceras dzimšanas dienā, tie ir brīnišķīgi mirkļi, tie ir mūsu diplomi, daudz vērtīgāki un daudz lielāks apbalvojums nekā augstskolas diploms.
— Skolotāju diena jums ir svētki?
— Zinību diena man ir vēl lielāki svētki. Šogad aprit 66 gadi, sākot no pirmās dienas skolotājas darbā. Arī mana māsa bija skolotāja, viņa mācīja ķīmiju un bioloģiju.
— Ko jūs gribētu novēlēt mūsdienu skolēniem un skolotājiem?
— Lai cilvēks būtu rakstāms ar lielo burtu — labestīgs, dāsnu sirdi, godīgs, čakls. Lai kādi būtu laiki, jābūt labestīgam, atsaucīga sirds un dvēsele ir zelta vērta. Mamma mums atgādināja: “Audz, meitiņa, gana daiļa, nemin citus kājiņām!” Nedrīkst būt iedomīgs, jābūt labestīgam. Bagātībai vajadzētu būt iztikas līmenī, nevis skriet pa galvu, pa kaklu, neredzot bērnus, tikai lai būtu bagāts. Mums alga nebija liela, bet iztikām.
Dziedāt sāk, kad sāk runāt
— No kurienes jums tāda dziesmu mīlestība?
— Dziesmu mīlēt esmu iemācījusies bērnībā, mana mamma un babiņa — tēva māte — bija ļoti labas dziedātājas un zināja ļoti daudz dziesmu. Dziedāt sāku, kad sāku runāt. Ar babiņu mācījāmies gan Dieva dziesmas, gan tautasdziesmas. Paps arī šad tad uzdziedāja. Visu mūžu esmu dziedājusi koros — Rēzeknes “Ezerzemē”, skolotāju korī “Rāzna”, korī “Gaisma” un pēdējais bija “Septiņkalne”, jo Rēzekne ir septiņu kalnu pilsēta. Tajā dziedāju līdz laikam, kad atbraucu uz Aizkraukli. Esmu bijusi visos Dziesmu svētkos. Sakarus ar kori un dziedātāju grupiņu uzturu joprojām. Pasākumos gribas uzdziedāt, žēl, ka veselība vairs to neļauj darīt tā kā agrāk, bet, ja varu, vienmēr dziedu.
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Nomira vīrs, un ko es viena iesākšu? Aizkrauklē dzīvo viens dēls, otrs — Ogrē. Atbraucu pie savējiem, un te dzīvoju jau piecus gadus.
Lai būtu spēks, jākustas katru dienu
— Kā jūtaties savos gados?
— Manas abas babiņas nodzīvoja pāri 90 gadiem. Kādreiz nekad nedomāju, ka man būs 80 gadi. No vienas puses, neliekas daudz. No otras puses, žēl, ka nepaspēšu vēl tik daudz izlasīt to, kas mani interesē! Ļoti patīk lasīt dzeju un žurnālus. Man ir sakrāts ļoti daudz dzejoļu, savus dzejoļu krājumus uzdāvinājusi arī mana skolniece, dzejniece Līvija Liepdruviete.
Ir dažādas veselības likstas. Ne par velti ārste Aizkrauklē lika saprast: “Nu ko jūs?!”
Visu mūžu esmu sekoju līdzi savam svaram. Zinu, ka stress ir ļoti nelabs. Ja kaimiņiene sāk stāstīt ko sliktu, saku — draudzenīt, nevēlos neko zināt, jo palīdzēt neko nevaru, tādēļ neklausos. Arī dakteris ieteica atturēties no sliktu ziņu skatīšanās televīzijā.
Dienas paiet nemanot. Pati minimālos fiziskos vingrinājumus veicu līdz šodiendienai, katru dienu cenšos pastaigāt, lai varētu kustēties. Skatoties televizoru, cenšos izvingrināt, kustināt rokas un kājas tik, cik vien spēka, tas palīdz. Spēks jau nerodas no vienas vai divām reizēm, nevar kā iemācīties dzejoli. Lai būtu spēks, jākustas katru dienu. Ar ratiņiem staigājot, nav viegli, nogurstu, bet ir drošības sajūta, un apzinos, ka kustības ir vajadzīgas. ◆
