Šodien, 25. septembrī, aprit 30 gadi, kopš ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu Stučkas pilsētas nosaukumu nomainīja uz Aizkraukli. Taču izlemt, kā saukt pilsētu, nebija viegli. Kādas kaislības virmoja ap topošo nosaukumu, vēstī laikraksts “Staburags”, kura pastkastīte vai plīsa no vēstulēm ar ierosinājumiem par pilsētas nosaukumu.
Aizkraukles pilsēta radās 20. gadsimta 60. gados kā celtnieku ciemats saistībā ar Pļaviņu HES celtniecību. Celtnieku ciematam strauji augot, 1967. gadā tā ieguva pilsētas statusu un kļuva par rajona centru. Līdz 1990. gadam to sauca par Stučku. 25. septembrī ar LPSR AP dekrētu Stučku pārdēvēja par Aizkraukli, savukārt Ļeņina iela kļuva par Spīdolas un Lāčplēša ielām — tāda īsumā ir pilsētas vēsture.
Protests
pret nosaukumu —
veloakcijā
Kā uzskatāms piemērs, ka brīvības elpa jau virmoja pirms 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas arī mūspusē, ir kāda fotogrāfija saistībā ar Stučkas pilsētas nosaukuma maiņu. Tajā redzamais nosvītrotais toreizējais pilsētas nosaukums ir kā simbols PSRS sabrukumam.
Fotogrāfija tapusi 1989. gadā, kad Latvijas Tautas frontes skolu jaunatnes centrs rīkoja veloakciju. Dalībnieku devīze bija — par vienotu, neatkarīgu Latviju! Viņu mērķis, kā vēstīja uzsaukums viņu izdotajā izdevumā, bija ne tikai iepazīt Latvijas dabu un kultūrvēsturiskus objektus, bet arī veidot ap sevi latvisku vidi, tādējādi paaugstinot klātesošo kultūras garīguma un nacio-
nālās pašapziņas līmeni. Veloakcijas dalībnieki desmit dienās veica 500 kilometru. Tālo ceļu viņi sāka 30. jūlijā no Aizkraukles stacijas. Pirmā akcija notika Stučkā un bija kā protests pret toreizējo pilsētas nosaukumu. Latvijas muzeju veidotajā izstādē “Latvijas gadsimts” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā apskatāma arī fotogrāfija no Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājuma. Tajā tverts mirklis no akcijas — A. Jansona fotogrāfijā redzams nenogurstošais Latvijas apceļotājs un fotogrāfs Māris Locs, protestējot pret Stučkas pilsētas nosaukumu.
Izsludina balsošanu ar anketām
1989. gada 18. augustā notika Latvijas Lauksaimniecības savienības Stučkas rajona biedrības dibināšanas sapulce. Tajā delegāti vienprātīgi izteica domu, ka rajona iedzīvotāju vidū ierosināma diskusija par rajona un Stučkas pilsētas nosaukuma maiņu. Priekšlikumi sūtāmi “Staburaga” redakcijai.
Savukārt septembrī Latvijas Tautas frontes Stučkas pilsētas nodaļa savā II konferencē pieņēma šādu rezolūciju: “Mūsu rajons kā teritoriāla vienība mākslīgi tika izveidots stagnācijas laikā. Arī tā nosaukums ir izvēlēts autoritāri, nerēķinoties ar tautas gribu. Uzskatām, ka ir pienācis laiks beidzot ievērot visās civilizētajās valstīs esošo praksi — apdzīvotajām vietām nemaina to vēsturiskos un ģeogrāfiskos nosaukumus un nepiešķir tām dažādu politisko darboņu vārdus.
LTF Aizkraukles novada nodaļas konference nolemj griezties pie rajona vadības un LPSR Augstākās Padomes Prezidija ar prasību piešķirt mūsu pilsētai Aizkraukles vārdu.
Par iespējamo rajona nosaukumu turpināma diskusija un organizējama aptauja rajona laikrakstā.”
Jāpiezīmē, ka konferences “nagla” bija toreizējā Lielā Tēvijas kara Vietalvas muzeja vadītāja LNNK biedra Andra Rūtiņa uz dokumentiem balstītais stāstījums par Pēteri Stučku un viņa valdīšanas laikā izveidoto koncentrācijas nometni, tā saukto “zvēru dārzu” Pļaviņās, kur nomocīti un nošauti simtiem cilvēku.
31. oktobra “Staburaga” numurā bija publicēta aptaujas lapa un LKP rajona komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājas M. Ūdres uzruna: “Cienījamie rajona un Stučkas pilsētas iedzīvotāji! Partijas rajona komitejas birojs, rajona un Stučkas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas pieņēmušas lēmumu par iedzīvotāju aptauju sakarā ar rajona un Stučkas pilsētas nosaukumu. Aptauja tiek organizēta divās kārtās.
Pirmajā kārtā lūdzam jūs aizpildīt laikrakstā “Staburags” ievietoto anketu un nosūtīt redakcijai līdz 1. decembrim. Otrajā kārtā, pamatojoties uz pirmās kārtas anketēšanas rezultātiem, izplatīsim anketas, kur būs ierakstīti visbiežāk minētie nosaukumi, no kuriem jāizvēlas atbilstošākais. Aicinām aptaujā piedalīties visus, kuriem nav vienaldzīgs mūsu rajona un tā administratīvā centra nosaukums!”
Gan individuāli,
gan kolektīvi
“Staburaga” lasītajiem līdz 1989. gada 1. decembrim anketās bija iespējams izteikt savu viedokli par pilsētas un rajona nosaukumu. Taču tika saņemts arī ļoti daudz vēstuļu. Tas liecināja, ka vairumam cilvēku nebija pieticis tikai ar savas nostājas izteikšanu vienā vārdā, gribējās savu viedokli paust detalizētāk.
Jau “Staburaga” 31. augusta numurā tika publicēti pirmie viedokļi saistībā ar pilsētas nosaukuma maiņu. M. Mālnieks rakstīja: “Nepievērsīšos P. Stučkas dzīves gājumam, viņa ieguldījumam tiesību zinātnes attīstībā, taču uzskatu, ka viņa praktiskā darbība 1919. gadā, kā arī viņa “teorētiskais mantojums” pilsoņu deportāciju jautājumā un tā praktiskais pielietojums Staļina diktatūras laikā šī “mantojuma” ar prātu neaptveramās šaušalīgās sekas pilnīgi nosvītro P. Stučku kā zinātnieku juristu.
Šodien, apzinot staļiniskā genocīda patiesos apmērus, nevaram atstāt pilsētas centrā Stučkas pieminekli, atstāt šādu nosaukumu pilsētai un rajonam. Tāpēc iesaku: Stučkas pilsētai piešķirt nosaukumu “Aizkraukle”, demontēt P. Stučkas pieminekli pie rajona kultūras nama un tā vietā uzcelt pieminekli nelikumīgi represētajiem Staļina diktatūras laikā, attiecīgi iekārtojot apkārtni; V. I. Ļeņina Pļaviņu HES nosaukt Aizkraukles HES.”
Skrīverietis A. Antonijs rakstīja: “Ja sabiedrība uzskata, ka jānomaina mūsu rajona centra nosaukums, tad visiem, kopā apsverot, jāvienojas par vienu no šiem diviem: vēsturisko vietas ģeogrāfisko nosaukumu Aizkraukle vai dzejisko Staburadze, jo šis vienlaikus ir arī Latvijas vienreizējās klints —
Staburaga — novads.” Personisko viedokli rakstā “Liksim mierā Aizkraukles vārdu!” pauda arī toreizējā žurnāliste Margarita Celmiņa. “(..) Domāju, ka nebūs prātīgi, ja Nereta un Pļaviņas būs Aizkraukles rajonā. Plašākam apgabalam nevar dot vienas mazas apdzīvotas vietas nosaukumu. Jāņem vērā arī pašu aizkraukliešu vēlmes, un viņi negrib, lai rajons un pilsēta iegūtu seno Aizkraukles vārdu. Tā kā mūsu rajons ir izveidots no blakus rajona gabaliem, tad tam ir jāpiešķir pavisam jauns, bet vienojošs nosaukums. Un tas varētu būt — Staburaga rajons. (..) Par pilsētas nosaukumu. Pilsēta ir jauna, un arī nosaukumam jābūt mūsdienīgam, tomēr reizē neaizmirstot arī vēsturisko apkārtni. Kā zinām, Aizkrauklim bija meita Spīdala. Tā pati Spīdala, kura aicināja Lāčplēsi mainīties uz augšu, cīnīties un nepagurt. Spīdala Andreja Pumpura eposā ir gaismas nesēja un cīņā saucēja. Beigu beigās mūsu pilsēta Daugavas krastā ir jauna, gaiša un augoša. (..) Skanētu labi (mūsdienīgi, ar senatnes pieskaņu) — Staburaga rajons ar rajona centru — Spīdalas pilsētu.”
Domas par Aizkraukles pilsētas un rajona nosaukumu izteica gan atsevišķi cilvēki, gan darba kolektīvi. LTF Aizkraukles grupa savā kopsapulcē pieņēma šādu aicinājumu: “Ņemot vērā P. Stučkas valdības antihumāno raksturu, mainīt mūsu rajona centra nosaukumu, dodot tam Aizkraukles vārdu, kā tas ir novadam, kur ir Stučkas pilsēta. Rajons varētu saukties par Staburaga rajonu, lai vismaz atmiņā saglabātu šo noslīcināto Latvijas pērli.”
Uzskata par politisku spēli
Taču ne visi piekrita nosaukuma maiņai. Tā, piemēram, laikraksts saņēma Stučkas telefona aparātu rūpnīcas partijas pirmorganizācijas rezolūciju pret pilsētas un rajona nosaukuma maiņu, kurā teikts, ka tā būtu tikai politiska spēle, mēģinājums mazināt P. Stučkas revolucionārās darbības lomu un nozīmi. Rūpnīcas partijas komitejas sekretārs A. Kovaļovs atsūtīja individuālu vēstuli, kurā ierosināja veikt nosaukuma maiņas izmaksu ekonomiskos aprēķinus, kā arī atvērt bankā īpašu rēķinu, kurā interesentiem šim nolūkam ieskaitīt naudu. Viņš arī uzsvēra, ka mums ir daudz citu “caurumu”, kurus aizbāzt ar lieko naudu, ja tāda atrastos.
Savukārt Grīnberga kunga domas saistībā ar pilsētas nosaukuma maiņu bija šādas: “Uzskatu, ka Aizkrauklei jāpaliek tur, kur tā ir. Nevar saistīt latviešu vēsturisko Aizkraukli, varētu teikt, svēto, ar bezjēdzīgi nevietā uzcelto spēkstaciju un pilsētu, sagandēto Daugavu, iznīcināto Staburagu, Liepavotu un visu, kas ar to saistīts. Ar mākslīgi radīto rajonu, kurā nav ievērotas etniskās robežas, kur puse ir Zemgalē, bet puse — Vidzemē.
Lai tad labāk paliek vecais nosaukums gan pilsētai, gan rajonam kā piemineklis visām tā laika izdarībām.
Pļaviņu hidroelektrostaciju gan vajadzētu pārdēvēt par Stučkas HES.”
Kopsavilkums
Balsojot par rajonu, visvairāk balsu ieguva Aizkraukles rajona nosaukums (432). Vēl lasītāji bija balsojuši par šādiem variantiem: nemainīt nosaukumu (153), Staburaga rajons (93), sadalīt vecajās robežās (19), Daugavas (6), Jaunjelgavas (3), Ogres (3), Sēlijas (2), Augšzemes, Kokneses, Daugmales, Piedaugavas, Stukmaņu, Jēkabpils, Pērses, Lāčplēša, Latvijas, K. Ulmaņa (1) rajons.
Par pilsētas nosaukuma maiņu bija šāds balsojums: Aizkraukle — 552 balsis, nemainīt nosaukumu — 153, Staburadze — 10, Spīdola vai Spīdala — 9, Daugavas, Pērse — 2, Jaunpļaviņas, Aizkrāce, Jaunā Jaunjelgava vai otrā Jaunjelgava, Latvija — 1. Otrās kārtas balsojumam rajonam balotējas Aizkraukles rajons, nemainīt nosaukumu, Staburaga rajons, savukārt pilsētas nosaukumam — Aizkraukle, nemainīt nosaukumu, Staburadze. Otrās aptaujas kārtas anketēšana nekādas izmaiņas vairs neieviesa. Būtībā rezultāts par pilsētas nosaukumu izšķīrās jau pirmajā kārtā. ◆
