Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
– Mums negribas lasīt, un vispār nav interesantu grāmatu! — tādu apgalvojumu esmu dzirdējusi ne tikai no saviem padsmitniekiem. Tāpēc, palīdzot izvēlēties viņiem lasāmvielu, vienu no grāmatām lasīju pati. Izvēle krita uz Ērinas Hanteres “Klanu kaķi” sēriju. Tā kā kaķi bērniem tuvi, grāmatas nosaukums un pieteikums šķita intriģējošs, domāju, ka jaunajai paaudzei patiks. Lielu atsaucību tomēr nesagaidīju. Vieglāk neveicās arī man pašai.
Autore mēģinājusi patiesi uzburt intrigu par kaķu koloniju, kas veido un sargā savu kopienu, glābjot pasauli. Tas viss rada līdzību ar cilvēku pasauli, kur arī valda savi likumi, hierarhija, saskaras dažādi raksturi un likteņi. Šajās grāmatās valda kaķi, kas mājas murrātājus un ielas klaidoņus parāda citādākā gaismā. Viena kopīga iezīme gan ir visiem — brīvības mīlestība, un to katrs kaķis sargā, kaut vai savā sirds stūrītī, lai arī cik labi viņam klātos pie cilvēkiem.
Šajā sērijā iznākušas vairākas grāmatas, katra ar savu sižetu. Var just, ka autore ar šo sāgu ieintriģējusi daudz lasītāju, jo grāmatas tulkotas vairākās valodās, bet gluži “Harijs Poters” tas nav (es gan neesmu arī šo grāmatu fane). Sižets intriģējošs, bet diezgan sarežģīts, un arī kaķu vārdi tik dažādi un samāksloti tulkojumā, ka grūti visiem izsekot līdzi. Šķita, ka tas sarežģīti tikai man, bet arī jaunā paaudze atzina — pēc pāris lappusēm jau nevar saprast, kurš ir kurš kaķis. Tā ka arī es itin ātri zaudēju interesi par vienu no grāmatām, bet atšķirībā no bērniem lasāmvielu mēdzu izlasīt. Izlasīju un, paraugoties uz blakus gultā guļošo kaķi, mēģināju iztēloties, kāda varoņa loma viņam piestāvētu…
Vēlme iepazīt citas daļas tomēr neradās. Sākumā domāju, ka vainojamas vecuma atšķirības, jo tā tomēr ir jauniešiem domāta literatūra, un lietas, kas tuvas bērniem, ne vienmēr izprotamas vecākiem. Tomēr grāmata neiepatikās arī manai kaķumīlei meitai. Meklēsim citu lasāmvielu, lai gan kādam, iespējams, pat ļoti patiks. ◆
