Uzaicināt uz interviju Solvitu Dreimani mani rosināja viņas neparastā nodarbošanās — viņa ir kanisterapijas speciāliste. Kad vairākiem cilvēkiem vaicāju, kas ir kanisterapija, viņi plecus vien noraustīja. Droši vien visizsmeļošāk uz to varētu atbildēt Skrīveru novada dienas centra apmeklētāji, jo reizi nedēļā tur notiek kanisterapijas nodarbības. Solvita ceļu uz Skrīveriem mēro no Lielvārdes.
Intervijā vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Sirsnīgāka un
motivējošāka terapija
— Kā tu īsumā raksturotu, kas tad īsti ir kanisterapija?
— Kanisterapija ir slimību un neiroloģisku traucējumu ārstēšana ar suņiem. Kanisterapija ir rehabilitācijas veids, kurā tiek izmantotas dažādas inovatīvas un sen zināmas metodes mērķa sasniegšanai, klātesot speciāli apmācītam sunim, kas darbojas kā motivators uzdevuma veikšanai.
— Ar ko gan tā ir labāka par ierasto terapijas kursu?
— Kanisterapijā izmanto nesavtīgas, uzticamas un vienmēr mīlošas dzīvas būtnes enerģiju dažādu dzīves situāciju un problēmu risināšanai. Nevarētu teikt, ka tā ir labāka vai sliktāka par visiem ierasto terapiju, tā vienkārši ir citādāka — sirsnīgāka un motivējošāka. Protams, daudz kas atkarīgs no profesijas, ko pārstāv kanisterapijas veicējs, arī no komandas, kas strādā paralēli ar klientu, no izvirzītajiem mērķiem un ieguldītā darba kvalitātes.
— Un tomēr — suns taču nav ārsts. Kā darbošanās ar suni palīdz pacientiem?
— Suns neizārstē ar medikamentiem, nolaizot vai izdalot dziedinošu starojumu. Taču ar savu klātbūtni un pareizu motivāciju uz klientu viņš var palīdzēt atgūt cilvēkam uzticēšanās sajūtu, paaugstināt pašapziņu un iniciatīvu, attīstīt pacietību, neatkarību, paškontroli, empātiju. Suns palīdz mazināt muskuļu tonusu, kā arī spēj palīdzēt uzlabot vai pat atjaunināt kustību koordināciju, uzlabot stāju, veidot jaunus nosacījuma refleksus. Speciālista uzraudzībā suns var palīdzēt runas attīstības uzlabošanā. Nodarbības ir veidotas ar spēles elementiem, iesaistot tajā dzīvnieku, veicot ar to kopā uzdevumus. Šis saraksts nav pilnīgs, bet jau tagad pietiek ar to, lai apgalvotu, ka kanisterapijai ir liela nozīme un, manuprāt, arī nākotne.
Deizijai drīz būs
palīgs
— Ar cik suņiem tu strādā?
— Pašlaik strādāju ar vienu suni, kura spējas apliecina sertifikāts. Dzīvniekam pat ir apliecība, kas apliecina, ka viņš ir suns terapeits. Īru sarkanbaltais seters Deizija Latvijā ir ļoti retas šķirnes pārstāvis, viņa atvesta no Slovākijas ar apzinātu mērķi darbam šajā jomā. Deizijai 3. jūlijā apritēja divi gadi, bet viņas darbs ar cilvēkiem ir mērojams profesionālā un apzinātā līmenī. Lai suns “nepārdegtu”, pavisam drīz mums pievienosies vēl viens šīs šķirnes pārstāvis. Tiek vērots un vērtēts viņa emocionālais stāvoklis, pieķeršanās cilvēkiem. Lai kļūtu par kanisterapijas suni, ir nepieciešams ne tikai emocionāli noturīgs raksturs un mīlestība pret cilvēkiem, bet arī vēlme sadarboties un mācīties.
— Vai ir nozīme, ar kādas šķirnes suni strādā?
— Nē, Latvijā kanisterapijā strādā dažādu šķirņu pārstāvji. Aktīvi darbojas retrīveri, samojedi, ņūfaundlendi, seteri, borderkolliji, spanieli, Bernes ganusuņi un citi. Konkrētas šķirnes nav, piemērotu suni var atrast gandrīz katrā šķirnē, bet ir šķirnes, kuras uzskata par nepiemērotām, piemēram, rotveileri, Stafordšīras terjeri, kuru uzvedības iezīmes, attieksme pret cilvēku ir citāda.
Mūžīgā studente
— Kur tu pati esi apguvusi kanisterapijas zinības?
— Mācoties Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā sociālo rehabilitāciju, iepazinos ar cilvēkiem, kas rosināja darboties ar dzīvniekiem un parādīja ceļu uz kanisterapiju. Mans kvalifikācijas darbs bija par tēmu “Kanisterapijas pieejamība un efektivitāte sociālajā rehabilitācijā darbā ar klientiem”. Ceļu uz šo jomu parādīja un zināšanu pamatu deva Ingūna Tihomirova, kas ir kanisterapijas pamatlicēja Latvijā un dalās ar savu pieredzi, kā arī apmāca speciālistus un veic suņu testēšanu. Ir apmeklēti dažādi apmācību semināri, kā arī bija iespēja piedalīties Sanktpēterburgas zinātniski praktiskajā kongresā “Kanisterapija šodien un rīt”.
— Nupat pabeidzi mācības Utenā, Lietuvā. Ko tur apguvi?
— Esmu cilvēks, ko var raksturot kā mūžīgo studenti. Visam pamatā ir vēlme strādāt ar cilvēkiem un viņiem palīdzēt. Pēc vidusskolas mans aicinājums bija medicīna, pāris gadu nostrādāju par medicīnas māsu un šajā profesijā jutos noderīga, bet dzīves ceļš un turpmākās apgūtās profesijas mani uz ilgāku laiku novirzīja uzņēmējdarbības jomā. Pienākot posmam, kad sāku meklēt savu dzīves aicinājumu, sapratu, ka gribu atgriezties medicīnā, tikai citādākā veidā. Sapratu, ka ar medicīnas koledžā iegūtajām zināšanām ir par maz, jāmācās tālāk. Ātrākais veids, kā to izdarīt, bija Utenas universitātē, kurā varēja iegūt bakalaura grādu sociālajā darbā. Utena ir tuvākās ārzemes, un tas bija aizraujošs un izaicinošs laiks studijām.
Prieks strādāt
Skrīveros
— Vai kanisterapija ir tavs maizes darbs? Vai šajā jomā tev daudz darba, jo, piemēram, Aizkraukles reģionā par kanisterapijas nodarbībām īpaši nav dzirdēts, izņemot Pļaviņu bērnu bibliotēku.
— Mans pamatdarbs ir uzņēmējdarbība piensaimniecības un ēdināšanas jomā. Taču arī kā kanisterapijas speciāliste par darba trūkumu nevaru sūdzēties. Piemēram, Ogres centrālajā bibliotēkā septembrī, oktobrī un novembrī būs nodarbības “Ķepa uz grāmatas” bērniem no sešiem līdz 12 gadiem. Uz tām īpaši aicināti tie, kuriem nepieciešams uzlabot lasīšanas iemaņas, klausīšanās prasmi, veicināt interesi par grāmatām un lasīšanu. Savukārt Lielvārdē notiek nodarbības “Ķepa plaukstā”. Mācoties, praktizējot un piedaloties dažādos projektos, iepazinos arī ar Skrīveru sociālā dienesta pārstāvjiem, kuri vēlējās saviem dienas centra klientiem parādīt jaunus virzienus sevis attīstībai. Esmu pateicīga par iespēju strādāt ar atsaucīgiem, atvērtiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem Skrīveru novadā.
Kā “daudzbērnu
ģimene”
— Vai dzīvnieku mīlestība tev saistās ar bērnības atmiņām?
— Jā, tiešām, mīlestība pret dzīvniekiem nāk no bērnības, blakus vienmēr ir bijis kāds lolojams mājas mīlulis. Tomēr pavērsienu šajā nu jau fanātismā izraisīja dalmāciešu meitene Love, kura ienāca mūsu ģimenē. Šis suns, kas par dziļu nožēlu ar mums pavadīja tikai trīs savas neilgās dzīves gadus, parādīja ne tikai mīlestību uz suņiem un dzīvniekiem vispār, bet ļāva mīlēt arī cilvēkus ar daudz lielāku sirds siltumu un iedvesmu.
— Kādi dzīvnieki tev ir mājās?
— Dzīvnieku pulks manās mājās allaž tiek papildināts. Pašlaik man mājās ir četri suņi — miniatūrais taksis Efa, dalmācietis Bloo, īru sarkanbaltie seteri Deizija un Feita, divi kaķi — Tanga un Karlsons, Āfrikas pundurezis Migla, bārdainās agāmas Gena un Fiona, ūdens bruņurupucis Emo, ahatīnas gliemeži Dins un Dana, četrpadsmit pieauguši Madagaskaras šņācējprusaki un neskaitāms daudzums viņu mazuļu, piena čūska Ezme un Ķīnas papagailis Ārčijs. Šķiet, ka nosaucu visus. Mani tuvinieki jau smejas, ka jāvēršas novada domē pēc pabalsta kā daudzbērnu ģimenei.
— Interesanti, kāda ir tava ikdiena, ja tik daudz aprūpējamo?
— Manu ikdienu nevar raksturot kā rutīnu, vienmuļu vai garlaicīgu. Katra diena ir kā jauns piedzīvojums un atšķiras no iepriekšējās. Rīts ir vienīgais posms, kas atkārtojas, jo sākas ar daudzu mājās mītošo dzīvnieku samīļošanu un brokastu pasniegšanu. Ēdienkartē tiek piedāvāta plaša dārzeņu un ogu izlase, kā arī dzīvā pārtika (circeņi, prusaki), eksotiskākais dzīvnieks pārtiek no saldētiem peļu mazuļiem. Dienas turpinājums var būt Madonā, strādājot pamatdarbā kā uzņēmuma vadītājai, Skrīveros, Lielvārdē vai kādā citā Latvijas pilsētā, vadot zooterapijas vai kanisterapijas nodarbības, vai apmeklējot dažādus seminārus, mācības un kursus. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Solvita Dreimane.
Dzimšanas gads: 1976. gads.
Dzīvesvieta: Lielvārde.
Izglītība: profesionālā bakalaura grāds biroja vadībā un sociālajā darbā, maģistra grāds sabiedrības un iestāžu vadībā.
Nodarbošanās: uzņēmēja, kanisterapijas asistente, sociālā rehabilitētāja.
Ģimene: precējusies.
Vaļasprieks: dzīvnieki un viss, kas saistīts ar viņiem, šūšana un izšūšana, kā arī citi rokdarbu veidi, supošana jeb airēšana uz dēļa, ceļojumi.
