Nedēļas nogalē Staburaga pagasta saieta nama durvis bija vaļā visiem, kam tuva dziesma un grāmata. Aizkraukles vīru koris “Staburags” sāka 54. darbības sezonu, atvēršanas svētkus piedzīvoja Vladimira Kaijaka grāmata “Dullie stāsti”.
Ievadvārdus sacīja un pasākumu vadīja rakstnieks Ēriks Hānbergs.
Pirmie dziesmotos priekšnesumus sniedza vīru kora “Staburags” dziedātāji. Kolektīvam šī ir 54. sezona. Jau 45. gadu kori vada Māra Batraga, kurai šis ir arī nozīmīgas dzīves jubilejas gads. Kora diriģents ir arī Ainars Mēness, koncertmeistare — Inga Strazdiņa. Šogad tika realizēts projekts, kurā dziedātājiem sagādāti jauni tērpi.
Ne tikai “Staburags” ar savu dziedājumu iepriecināja sanākušos. Pasākumu kuplināja arī sieviešu koris “Daugaviete” ar atraktīvo diriģenti Daci Biti. Daugavietes uz Staburagu bija mērojušas ceļu no Ķekavas.
Nesaprotamais žanrs
Šogad Vladimirs Kaijaks būtu atzīmējis 90. dzimšanas dienu. 1930. gada 2. septembrī rakstnieks dzimis, 2013. gada 12. septembrī devās mūžībā. Stāsti, kas apkopoti jaunizdotajā grāmatā, tapuši pagājušajā gadsimtā, tas ir pirmizdevums, bet nav jauns darbs. Grāmatā apkopoti teksti, kurus rakstnieks dēvēja par dullajiem stāstiem, kuri spītēja padomju laika cenzūras un reālisma prasībām, atspoguļojot realitāti caur fantastikas, mistikas un neierastu ap-
stākļu prizmu. Kā sacīja literatūrzinātniece un apgāda “Zvaigzne ABC” redaktore Bārbala Simsone, Vladimirs Kaijaks savulaik teicis, lai literatūrzinātnieki mokās, domājot, kas tas ir par žanru, viņa pienākums ir uzrakstīt. Daudz par grāmatas saturu pasaka tās noformējums, un te ir ļoti būtiski elementi — dabas ainava, aug āboliņš, kaķa acs, kas pēkšņi uzglūn no pirmā burta, kurai tur nevajadzētu būt. Elements, kas visus pārsteidz. Ja mēs jūtam, ka no malas kāds uz mums lūr, jūtamies neomulīgi. Tas ir neparastais, kas ienāk šajos stāstos, un, lasot tos, var saprast, kāpēc tas tā ir. Apgriežot grāmatu otrādi, redzams tas pats āboliņš, tikai aug otrādi. Debesis un zeme apgriezušās vietām, un uz āboliņu raugāmies citā aspektā. Vai tā var būt, ka āboliņš aug no augšas uz apakšu? Nē. Tas ir tas, ko rakstnieks ar šiem dīvainajiem stāstiem, kuros ir fantāzijas, mistikas un šausmu elementi, panāk. Mēs paskatāmies uz parastu āboliņu, parastu cilvēku un kaķi citādāk. Greizais spogulis, īsts spogulis vai kāda prizma, caur kuru krītot daiļrades stars parāda mums to pašu cilvēku, to pašu ainavu citādā aspektā.
Lielformāta metafora
Pirmais stāsts “Mēmais” vēsta par cilvēku, kurš pēkšņi zaudē spēju runāt, — kļūst mēms. Trakākais nav tas, ka viņš zaudē valodu, bet gan tas, ka neviens no apkārtējiem to nepamana. Viss turpina notikt, izrādās, ka visu mūžu viņš bez valodas spēs iztikt. Šo tēmu Vladimirs Kaijaks turpina citos stāstos, stāstīdams par cilvēku, kuram nejauši amputētas mēles vietā atpakaļ tiek piešūta kāda cita cilvēka mēle, izrādās, politiķa, un var nojaust, ar ko tas viss beidzas. Tā var būt lielformāta metafora, caur kuru rakstnieks mēģina pagriezt zemi un debesis kājām gaisā un likt mums paskatīties, vai šādi vai kā citādi ir pareizi. “Prieks, ka šie stāsti ir iznākuši. Grāmatu atvērt nav grūti. Vienkārši ņemam un atveram, un lasām, vai nu pēc kārtas, vai jauktā secībā,” sacīja Bārbala Simsone. Viņasprāt, visšausmīgākais stāsts no šiem ir “Zirneklis”. Kā projekta vadītājai Bārbalai šis teksts bija jāpārlasa četras reizes. Katru reizi, nonākot līdz zirneklim, viņa šausmās sastingusi, jo atkal tas jāizlasa. “Man liels prieks, ka ar šo kaķi, kas uzglūn no parastas ainavas, ar apgriezto āboliņu Vladimira daiļrades maza daļa ieguvusi interesantu veidolu. Es ļoti priecāšos, ja šī grāmata nonāks jūsu grāmatplauktos,” bilda Bārbala Simsone.
Svarīgi ir zemteksti
Kā šie stāsti tapuši, atmiņās kavējās Vladimira Kaijaka dzīvesbiedre rakstniece Māra Svīre. “Mēmais” esot bijis pirmais neparastākais stāsts, ko Vladimirs uzrakstījis. Cilvēks noglāsta melnu kaķi un zaudē valodu. Tas viņam netraucē dzīvot, piedevām var veidot karjeru. Laikā, kad šie darbi tika rakstīti, svarīgi bija zemteksti. Labāku karjeru varēja veidot “mēmais” nekā tas, kurš pārāk daudz runā. Arī citos šajos stāstos ir tā saucamais “otrais dibens”. Kā katlam, mucai. Tas nav tikai tas, kas tur uzrakstīts. Saistībā ar “Mēmo” bija tāds gadījums. Stāstus parasti deva drukāt “Literatūrā un Mākslā”. Rakstnieks Ēvalds Vilks tajā vadīja prozas daļu. Abi bija pazīstami.
Kaijaks aiznesis jauno stāstu. Paiet kāda nedēļa, un Vladimirs apjautājies, kā tad būs ar stāstu? Ē. Vilks teicis — nu zini, šitais gabals tev godu nedarīs, un to neviens nedrukās. Kaijaks sacījis — drukās gan, tu negribi, bet atradīsies, kas nodrukā! Vilks gan palicis pie sava. Beigās abi saderēja uz pudeli konjaka. Stāstu nodrukāja literārais žurnāls “Karogs”. Pēc tam Kaijaks vaicājis Vilkam: kur konjaks? Viņš ierosinājis, vai pudeli konjaka nevar pārvērst divās pudelēs degvīna?
Sižets rodas,
paskatoties uz sievu
Kur rakstnieks ņēmis sižetu pavedienu? To nekad nevar zināt. Nokrīt no debesīm, atrod zemē vai paskatoties uz savu sievu. Māra Svīre teic, šķiet, nekur nav tik daudz zirnekļu kā Staburagā — lieli, mazi, resni, tievi, garām kājām, tievām kājām, ar krustu un bez tā, zaļi, melni, sarkani… Reiz Rīgas dzīvoklī, izejot laukā no vannasistabas, Māras kundzei priekšā karājies zirneklis, pie tam diezgan trekns. Viņa esot sākusi kliegt: “Vladimir, palīgā!” Vladimira kungs esot zirnekli paņēmis rokā un pa logu izlaidis laukā — zirnekļus nedrīkst sist! Rakstniecei tagad ir zirnekļu ķeramā glāze. Tā kā Mārai tādas īpašas attiecības ar zirnekļiem, esot radies stāsts “Zirneklis”, kurā zirneklis spēj apdraudēt sievieti. Arī šajā darbā ir otrais plāns — kad vīrietis savu sievieti izglābis un gandrīz kukaini nositis, tad viņš pa grīdas šķirbu aizritinās. Viņš ir nemirstīgs, un diemžēl tāpat pasaulē nemirstīgs ir ļaunums. Ēriks Hānbergs atminējās, ka laikā, kad parādījās “Zirneklis”, dāmas, pareizāk sakot, biedrenes, savā starpā runāja, ja naktī grib mierīgi gulēt, tad nedrīkst lasīt Kaijaka stāstus!
Vēl Māra Svīre pastāstīja par stāstu “Kaste”. “Staburaga” māja ir būvēta uz klints. Ēkai gandrīz nav pamatu, līdz ar to grīda ir ļoti auksta. Vienā ziemā rakstniece pie galda sēdējusi un rakstījusi, viņai ļoti salušas kājas un teikusi par to Vladimiram. Saimniecības ēkā bijusi liela kartona kaste. Vladimirs to atnesis, Māra ietinusi kājas segā un likusi kastē, un bijis silti un labi. Pēc kāda laika Vladimirs iedevis palasīt, sak, vai tas kādam der, lai gan viņš pats zinājis, ka der. Māra lasa, ka rakstnieks silda kājas kastē, pamazām saraujas un lien kastē. Citiem vārdiem sakot, attālinās no reālās dzīves. Kā tas beidzās? Jāizlasa stāsts, lai uzzinātu.
Piemiņas
aizbildņi
Dažkārt Vladimiram nevajadzēja daudz, lai rastos stāsts. Regīna Ezera reiz citējusi, ka radoši cilvēki spēj saskatīt neredzamo. Tas ir radoša darba rezultāts. Arī Māra Svīre priecājas, ka nu tieši šie stāsti visi apvienoti vienā grāmatā. Dullos stāstus Vladimirs Kaijaks sācis rakstīt padomju laikos. “Lasiet un, lūdzu, nedusmojieties uz Kaijaku!” sacīja Māra Svīre. Viņa ir pateicīga apgādam “Zvaigzne ABC” par grāmatas izdošanu un tieši šajā brīdī — starp 2. un 12. septembri.
Abi kori vienojās kopīgās dziesmās, un labo vārdu vēlējumi turpinājās. “Šovakar mēs visi esam Vladimira Kaijaka piemiņas aizbildņi, un tādi paliksim arī turpmāk,” sacīja Ēriks Hānbergs.
“Esam vadījuši burvīgu dienu Staburagā un Vladimira zīmē,” bilda žurnāliste, savulaik populārā raidījuma “Savai zemītei” vadītāja Daina Bruņiniece. “Šis burvīgais vakars ir ļoti sildījis — ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski. Paldies par to! Kā jau Māra teica, ir tādas lietas, ko iztēlē redzi, bet patiesībā nav šeit. Šis stāsts un šī grāmata ir par mīlestību. Bez Māras un Vladimira mīlestības, kura ir pāri laikiem, grāmata nebūtu tapusi.”
Lasīt ne tikai “Zirnekli” un “Kasti”, bet arī “Pirtī” un “Slazdā” sanākušajiem vēlēja Aspazijas un Raiņa muzeja vadītāja Gaida Jablovska. Ar savu klātbūtni sarīkojumu pagodināja arī literatūrzinātniece Sandra Ratniece.
Ar svīres dziesmu, ko palaimējās ierakstīt Dainai Bruņiniecei, sirsnībā un omulībā aizvadīts sestdienas vakars. Izskanējušas dziesmas. Atvērta jauna grāmata. ◆
