Sarmīte Rode
***
No vasaras saulrieta smelts
Kā no krūkas pilnas laimes
Pār mums staro rudens zelts,
Ne paturēt to, ne līdzi aiznest.
Bet šodien es bagāta jūtos,
It kā piederētu puspasaules.
Bērzi un kļavas man atdos,
Ko glabā Pērses spogulis.
Tas ir zelts, ko nevar iztērēt,
Bet rudens debesīs tas viz.
Mums katram savu gaismu sēt —
Un savam krastam pateikties.
Daila Bružuka
Dzeltenais dvielis
Es gribētu rakstīt par Dievu
Dabas aizsardzību vai
Pasaules karu
Bet manas domas kā mazi bērni
Slapstās gar tevi
Kā aizliegtu saldumu trauku
Un klusi lavās pēc zemē nomestā jā
Lai arī cik reizes tu teiktu
Ka iet un braukt
Un arī ar maziem pirkstiem
Lavīties aizliegts
Atkāpjos un noslauku slapjos pirkstus
Dzeltenā dvielī
Kurā piekrāpts guļ mans
pateiktais jā
No rīta modīšos
Atkal mēģināšu rakstīt
Bet mani pirksti bez atļaujas atkal piemērīs
Dzelteno dvieli ar piekrāpto
jā.
Daila Bružuka
***
Daži vīrieši lako nagus
Varbūt naktī gleznojuši
Un beidzies audekls
Varbūt vakar mizoja ābolus
Un palikuši melni
Maskējas
Daži vīrieši labprātīgi lako nagus
Varbūt pietrūkst sievietes?
Ilgojas
Maija Vegnere
***
Kā suns no ķēdes
Reizēm raujas dzīve,
Un nejauš prāts,
Ko vēlas dvēsele,
Kā pārgriezta
Ar lāzerstaru asu,
Un tikai rokas
Sevi kopā tur.
Jel izturi, sirds,
To, kas dvēs’lē darās,
Un mēģini
Tam prātu pieāķēt.
Šķiet, citādi
Aiz rēna novakara
Vairs rīta ausmai
Laika nepietiks…
Maija Stepēna
***
Es mierinu sevi un tevi sev līdzās —
Vientulība var būt arī draugs.
Vientuļi tuksneši nesadeg saulē —
tie paši sevī ir ugunslauks.
Es mierinu tevi un sevi tev līdzās —
pāri savai ēnai neviens nespēj kāpt —
vientuļi tuksneši nesadeg slāpēs,
vientuļi tuksneši raduši slāpt.
Es mierinu sevi un tevi sev līdzās —
arī zvaigznes mēdz vientuļas būt.
Tās paslēpj sevi debess dzīlēs,
lai neredz neviens, ko īsti tās jūt.
Dace Ābeltiņa
***
Peldēt pa straumi,
Pret straumi,
Būt malā?
Kāpjoties atpakaļ, paslēpties alā?
Klausīties ūpja saucienos žēlos
Pārskaitot zvaigznes vakaros vēlos?
Vienmēr par maz,
Dot un dalīties dāsni?
Septembris.
Rudens.
Es kurinu krāsni.
Anita Liepiņa
Pašmācības ceļā
Izraut no rīta avīzes stūrīti,
Pārējo kaķiem pakaišos plēst,
Neļaut kā putnam,
sprostotam būrītī,
Plašuma alkas no atmiņas dzēst.
Saraustīt skaņu radioziņām,
TV programmās pārraides jaukt,
Spītējot netīro mediju dziņām,
Dvēselē skaidrotā gaišumā plaukt!
Pārlapot birzis un pāršķirstīt pļavas,
Mežos zem mākoņiem īsziņas rast.
Nežilbstot saulē acis vērt savas,
Visuma grāmatu izlasīt prast.
Gina Viegliņa
Skolai
Šī vieta ir mana skola,
Šī vieta reiz bija mans tilts
Joprojām tā daudz ko sola,
Logs noraso, krūtīs kļūst silts.
Varbūt jau rīt būšu projām,
Kur priedes pie jūras šalc?
Tu teiksi — cik plaša ir jūra!
Bet man šķitīs — ūdens ir salts.
Es eju un nāku atkal,
Lai redzētu, kas te ir jauns!
Ar prieku un dziesmu sirdī,
Jo skola atpakaļ sauc.
Tās atmiņas, šķiet, ir tik vecas,
Un tomēr kā uguns tās deg,
Jo rudeņos bērnu stāvi
Kā lapas šo vietu sedz.
Tu vari būt visur, kur vēlies,
Bet labākais ceļš vienmēr tas,
Kurš atved tevi tai vietā,
Kas sākās no pasakas.
Laiks atstājis ceļā zīmes,
Šeit celts reiz mans dzīves tilts,
Un kāpnes, kad ieeju skolā,
Man saka: mīļie, kļūst silts.
Gina Viegliņa
Vēstule draugam
Mīļais draugs, vēl padarīt daudz
ceru,
Kaut gan lapas pēdējās jau veru,
Katra diena līdz ar vēju zūd,
Notrauktās turpat jau zemē trūd.
Savādas ir domas, arī prāts,
Daudz kas palicis ir neizrunāts,
Kafiju es agros rītos dzeru
Un ar skumjām jaunu lapu tveru.
Mūžīgs nav nekas — to atceries, mans draugs!
Tur mēs tiksimies, kad Dieviņš mani sauks,
Zinu, zinu! Jauna diena plauks,
Kad būs izdzerts karstais kafijas trauks.
Maija Stepēna
***
Reiz naivi domāju,
cik viegli dzīvot un laimīgai būt —
atliek pasauli mīlēt un mīlētai kļūt.
Nopirku kokli, pirksti liegi skar stīgas —
mana skaistākā dziesma lai pasaulei skan.
Pasaule smējās par mani un kokli,
lika pēc savas stabules lēkt —
dejot pāri durstīgām lauskām —
sirds asiņoja — es nolēmu bēgt.
Saskrēja zibeņi, šaustīja gaisu,
arī man tika — mani sāka pērt…
Iekalu sevi pacietības bruņās —
kā pasaule liek, tā turpinu diet.
Ārija Āre
***
Tas trauksmainais
Septembra vējš
Ieskrēja parkā
Un sazīmēja
Kokiem tērpus,
Ieskrēja upē
Un saviļņoja viļņus,
Trauca mākoņos,
Gājputniem māja
Un rudeni pamodināja.
Tas trauksmainais
Septembra vējš…
Sarmīte Rode
***
Kas bijis starp mums,
Nebeidzas mirklī vienā,
Mēs paliekam ieausti
Neaizejošas vasaras pavedienā.
Silti pār mums rudens lietus nolīs,
Uzziedēs atmiņu gaišā varavīksne,
Kas nekad nepārtrauks vizēt,
Jo to, kas bijis starp mums,
Nevar atņemt laiks,
Uz priekšu skrienošie mirkļi,
Mīlestība dzīvo pāri laikam,
Un nav nekas jāsaka —
Mēs vienmēr paliksim viens otram,
Pāri mūžiem un laikiem,
Zvaigžņu pilnās debesīs.
