Daudzo labo īpašību dēļ ķiploki kļuvuši neaizstājami mūsu uzturā, tāpēc plaši pieprasīti. Līdz ar to arvien vairāk lauksaimnieku izvēlas audzēt šo garšaugu. Jau vairākus gadus to dara arī Anris Lazdiņš Vietalvas pagastā.
Audzē bioloģiski
Ziemas ķiploki vietalvieša piemājas saimniecībā aug hektāra platībā. To audzēšanas specifiku kopā ar ģimeni apguvis pats, informāciju meklējot galvenokārt internetā. Sākumā vairāk darbu veikuši rokām, bet pakāpeniski process mehanizēts. Tam ir savi plusi un mīnusi, jo pats daudz ko var paveikt precīzāk, piemēram, iestādīt, tomēr tik lielu platību apstrādāt tikai rokām vien nav iespējams. Lai apstādītu visu lauku, nepieciešams ap tonnu sēklas. Tāpēc iegādāta stādāmā iekārta un vagotājs, bet novākšanas kombainu izmanto kopā ar citu lauksaimnieku. Pārstrāde gan joprojām ir roku darbs, un visos darbos iesaistās ģimene.
Anris atzīst, ka, sākot ar to nodarboties, pirmie mēģinājumi bija veiksmīgi, tāpēc arī viss turpināts. Platību maksājumi par garšaugiem ir pietiekami augsti, un ķiploku platība pamazām pieaugusi. Turklāt visa piemājas saimniecība sertificēta kā bioloģiskā.
Šķirnes jāvērtē
Lauksaimniecībā gads no gada atšķiras, un laika apstākļi bieži nosaka to, cik veiksmīgi izdodas apkopt stādījumus un kāda būs raža. Visas ķiploku galviņas nekad neizaugs vienādas, bet labs rādītājs vienai ir simts grami ar vismaz 12 daivām, un tādu nav mazums. Anris smej, ka pircēji par tādu milzeni gan ne vienmēr ir priecīgi, bažījoties, vai tas audzēts dabīgi. Saimnieks apliecina, ka nekāda ķīmija nav lietota — visu paveic šķirne, augšanas apstākļi un kopšana.
Pirms pāris gadiem izvēlējies ieteiktās franču ķiploku šķirnes, bet rezultāts nav tāds, kā gaidīts, jo to kāti ir mīksti, tāpēc galviņas problemātiski izkaltēt. Anris ir pat novākto ražu vedis uz kalti, lai viss nesapūst. Acīmredzot šīs šķirnes nav piemērotākās mūsu klimatiskajiem apstākļiem, lai arī ķiploki izaug pietiekami labi, tiem ir krietni mazāk izteikta ķiploka asā garša. Citādāk ir ar Ukrainas šķirnēm un mūsu pašu Latvijas ķiplokiem, kas ir noturīgāki pret dažādām slimībām, ko ietekmē arī kaltēšanas iespējas un uzglabāšanas apstākļi.
Konkurence
liela
Ķiploku audzētāju Latvijā ir pietiekami daudz, un šobrīd piedāvājums ir diezgan plašs, tāpēc rast noieta tirgu nav viegli. Turklāt jākonkurē ar piedāvājumu no Ķīnas un Spānijas. Patērētājs gan vairāk vēlas Latvijā audzētus ķiplokus, tomēr daudz ko nosaka cena. Ja pašmāju produktam tā būs daudz augstāka, izvēlēsies “ķīnieti”.
Tagad, rudenī, piedāvājums ir liels, un sludinājumu portāli pārpludināti. Daudzi pircēji izvēlas iepirkties jau pie zināma audzētāja, un arī vietalvietis daļu produkcijas pārdod uz vietas. Uz tirgu viņš nedodas, jo tam nav laika un tādējādi nevar pārdot visu saražoto, tāpēc meklē iespējas realizēt ķiplokus lielākos apjomos, arvien vairāk domājot par pārstrādi. Tad nav arī būtisks ķiploka galviņu izskats, jo drīz vien tās tāpat tiek sadalītas daivās.
Nesen sākta sadarbība ar vietējo maiznīcu, kas atzinīgi novērtējusi šīs bioloģiskās saimniecības izaudzētos ķiplokus. Tie uzņēmumam jāpiegādā nomizoti. Ja līdz šim to darījuši rokām, tad tagad pasūtīta speciāla iekārta, kas šo darbu atvieglos.
— Ir ieceres par dažādiem pārstrādes veidiem, bet problēma ir uzglabāt ražu. Tam nepieciešama speciāla telpa, kur nodrošināta vajadzīgā temperatūra, kas atkal ir ieguldījumi. Latvijā diemžēl nav neviena uzņēmuma, kur pieņem ķiplokus pārstrādei. Tas būtu visizdevīgāk gan iespēju, gan cenas ziņā. Tā ka pagaidām jādarbojas pašiem. Pamazām daudz kas paveikts, lai šo nodarbi attīstītu kā mājražošanu. Ir audzētāji, kuri audzēšanai metuši mieru, bet es domāju, ka tai ir nākotne, un pagaidām negrasos pārtraukt, — saka Anris.
Tagad ķiploku lauki saimniecībā jau novākti un sagatavota augsne nākamajiem stādījumiem šoruden. Vienā un tajā pašā vietā otro gadu stādīt augus nav ieteicams, jo raža, visticamāk, būs mazāka. Stādīšana sāksies ne agrāk kā pēc mēneša, un piemērotākais ir sauss laiks. Sēkla ir gan pirkta, gan pašu audzēta. Vietalvietis uzticas senajām metodēm un ievēro Mēness fāzes. Zemes aršanai un ķiploku stādīšanai noteikti piemērotāks ir vecs Mēness.
Zirgi iepriecina
joprojām
Piemājas saimniecībā audzē arī vasaras un rudens avenes. Pieprasījums ir abām. Šobrīd tik liels, ka ogas nespēj nogatavoties, un pašiem no ražas nekas daudz nepaliek. Lai arī avenes nav prasīgākie augi, tām vajadzīga sava kopšana, un labāk aug tās, kas vairāk “apčubinātas”. Stādījumus paredzēts paplašināt, bet jārēķinās ar pašu iespējām paveikt visus darbus. Tā pietiek visiem ģimenes locekļiem.
Saimniecībā joprojām nodarbojas ar savvaļas zirgu audzēšanu, kas aizsākās sadarbībā ar Nīderlandes dabas fondu pirms sešiem gadiem. Anris atzīst, ka tas viss sākts, jo gribējās saimniecībā dzīvniekus. Pļavas ir, un tās jāapkopj, bet piena lopkopība nešķiet piemērotākais variants. Zirgi lielu aprūpi neprasa, zāli noēd, bet, tā kā ganības nav tik lielas, ziemā piebaro. Tie ir dzīvnieki, kuri raduši izdzīvot savvaļā. Ganāmpulks pieaudzis par vairāk nekā 20 zirgiem. Ienākumi ir no viņu pārdošanas, cilvēki iegādājas gan turēšanai savvaļā, gan izjādēm, un reiz Ventspilī redzējis savu zirgu vizinām bērnus. Vietalvietis atzīst — katram savvaļniekam ir savs raksturs, kā cilvēkam. Viens ļaujas mīļoties, citam neej tuvumā. Liela biznesa no tā visa nav, bet šie dzīvnieki iepatikušies, un viņi priecājas par to klātbūtni piemājas pļavās. ◆
