Šo svētdien daudzās Latvijas ģimenēs mīļos un lolos stipros balstus — tēvus. Aizkrauklietis Igors Prostakovs ir tētis ar pieredzi un rūdījumu. Pirmdzimto meitu pirmo reizi rokās turēja pirms 12 gadiem, piecus gadus vēlāk uz pleciem gūlās dubulta laime — dvīņu puikas.
Igors ar sievu Tatjanu ir kopā 15 gadus, no tiem 13 precējušies. Igora dzimtā puse ir Daudzeva, viņš ir jaunākais trīs bērnu ģimenē. Bērnībā ar māsām karots ne pa jokam, taču tagad trijotne ir labākie draugi — kopā svin dzīves svarīgos notikumus, dodas ceļojumos un priecājas par ikdienas niekiem.
Tatjana ir audzinātāja bērnudārzā, Igors — elektriķis degvielas tirdzniecības uzņēmumā “Virši-A”.
Uzzinot par dvīņiem, nomet klausuli
— Dvīņu dzimšana ir liels notikums. Nojautāt par raženo pieaugumu?
Tatjana (T.): — Meitai Danielai bija pieci gadi, kad izlēmām, ka gribam otru bērniņu. Trešajā grūtniecības mēnesī biju slimnīcā, un, veicot ultrasonogrāfijas pārbaudi, ārsts teica: “Vienam viss kārtībā, otrs nepareizi guļ”. Acis iepletās, zvanīju vīram — viņš nometa klausuli!
Igors (I.): — Biju šokā, neko tādu negaidīju. Protams, kā ir, tā ir, bet izbrīns vēl kādu laiku nepameta.
T.: — Sākām domāt, kuram no mums rados varētu būt dvīņi. Iestājās neliels mulsums. Tikai pēc mirkļa apzinājos, ka manam tētim taču ir dvīņubrālis. Tālu nebija jāmeklē. Vēl kādu mēnesi nevarējām attapties no ziņas par gaidāmo dubulto pieaugumu.
I.: — Kad apradu ar ziņu, sāku racionāli domāt. Viss vajadzīgs dubultā, kā mēs to paveiksim, kā tiksim galā. Tas nozīmē dvīņu rati, divas gultas. Kur to likt? Iegādājāmies lielāku dzīvokli, gaidot dēlus, izremontējām.
T.: — Bija daudz nezināmā. Kā tas būs, vai finansiāli tiksim galā, vai būs, kas palīdz ar diviem mazuļiem. Bet viss ir labi.
— Saka, dēls ir tēva sapņu piepildījums.
I.: — Protams. Kad ir divi, tad ir vēl labāk.
T.: — Kristaps ir divas minūtes vecāks par brāli, viņam patīk kārtība. Linards ir žiperīgāks. Kristaps ir jūtīgs, viņš ļoti uztraucas par brāli. Ja Linardu rāj, viņš stājas blakus un sniedz atbalstu.
— Kādas bija sajūtas, pirmo reizi kļūstot par tēvu?
I.: — Pirmo reizi turot meitu rokās, pārņēma liels uztraukums, atbildības sajūta. Sajūtas, turot zīdaini, ir neaprakstāmas. Ar dvīņiem vispār — katrs savā rokā, satraucošs laiks.
— Dvīņi ir izaicinājums vecākiem?
T.: — Pirmais gads bija ļoti grūts. Paldies manai mammai, kas brauca palīgā, viņa praktiski dzīvoja pie mums. Visgrūtākās bija naktis.
I.: — Meitu zīdaiņa vecumā nejutu. Naktīs labi gulēju, ja Daniela raudāja, tad cēlās sieva. Piedzima dēli — izjutu dubultā.
T.: — Cepuri nost Igora priekšā! Naktīs cēlās un palīdzēja ar dvīņiem. Nebija dusmīgs vai aizkaitināts. Cēlās un darīja. Vieglāk kļuva, kad mazie sāka rāpot un staigāt.
I.: — Man kļuva vieglāk, kad viņi paši sāka ģērbties. Bērnudārzs bija pāri ielai. Ziemā saģērbju, pāreju pāri ielai, un atkal jāģērbj.
— Ir gadījies dēlus sajaukt?
I.: — Esmu putrojies. Kad saģērba, vispār nevarēja atšķirt. Saucu Linardu, man atbild: “Nē, es Kristaps!” Ai, nu labi, derēs, nāc šurp! Tagad nodod raksturi, tie dēliem atšķirīgi.
T.: — Pirmie mēneši bija vistrakākie. Bēbīši jau tā ir līdzīgi, kur nu vēl dvīņi. Lai bērnus nejauktu, vienam ap roku sējām diedziņu un uz lapas pierakstījām, kuram. Vēlāk iezīmējām ar briljantzaļā šķīdumu. Protams, tāpat gadījās, ka naktī vienu divas reizes pabarojām. Viens raud, otrs apmierināts guļ. Visādi gājis.
Mantojumā — kopā būšanas prieks
— Kura policista — labā vai sliktā — loma tikusi tētim?
I.: — Esmu tas stingrais. Mamma ir mīļa un jauka, bet ģimenē jābūt līdzsvaram. Lai bērnus kārtīgi izaudzinātu, jābūt robežām, noteikumiem un kārtībai.
— Ko vēlaties bērniem iemācīt?
I.: — Strādīgumu un apzinīgumu, lai mācās un dzīvē tiecas augstāk.
T.: — Patstāvību, lai paši visu sasniedz. Lai izvirza mērķi un iet līdz galam, līdz tas ir sasniegts. Vēlamies, lai bērni novērtē un pārņem no mums ģimeniskumu, kopā būšanas prieku. Cenšamies nodrošināt patīkamu klimatu mājās, strīdi un domstarpības tiek kārtotas bez bērnu klātbūtnes. Mēs vienojāmies, kā audzināsim bērnus, pie tā arī turamies un iztiekam bez liekām ķildām. Reizēm vīrs ir ļoti nepiekāpīgs, tā arī jābūt, bet man tajā brīdī gribas pielabināties, palutināt. Es saprotu, ka vīra nostāja ir pareiza, viņš gādā, lai mājās būtu kārtība.
— Kas tēva pienākumos ir nepatīkamākais?
I.: — Nekas man nesagādā grūtības, ja vajag, pagatavošu ēst, izpildīsim mājasdarbus — visu! Vienīgais, par ko nebiju sajūsmā — mainīt pamperus. Bet, ja vajadzēja, darīju arī to.
T.: — Esmu mierīga, zinu, ka bērniem ar tēti viss būs vislabākajā kārtībā. Arī svētdienās mēs ceļamies un kopā uzkopjam dzīvokli, nav tā, ka es beržu un viņš atpūšas. Visu darām kopā. Kā pirms bērnu piedzimšanas, tā arī tagad, tikai nu jau kuplākā skaitā.
I.: — Ar trīs bērniem citādāk nemaz nevar.
— Tēvi meitām mēdz izpatikt, ļauj sev taisīt frizūras vai lakot nagus.
I.: — Nē, es neļaujos. Te es novilku robežu. Matus meitai ķemmēju, bizes pinu, bet pats eksperimentiem gan neļāvos.
Bērni iemāca
pacietību
— Daži uzskata, ka dvīņus vajag izšķirt, laist dažādās klasēs un pulciņos, lai veidojas personības. Piekrītat?
I.: — Kādēļ šķirt? Viņi viens otram ir labākie draugi, tādu atbalstu, kādu viņi sniedz viens otram, no citiem nekad nesaņems. Draugi nāks un ies, bet brālis ir uz mūžu.
T.: — Dvīņu saikne ir īpaša, nevēlamies to mākslīgi raut pušu. Arī mans tēvs ar savu brāli bija tuvi, to novēlu arī dēliem.
— Haoss gan jau ir līdzpastāvošs. Kas palīdz saglabāt mieru?
T.: — Ģimenes spēļu vakari, to izdomāja Igors. Bērni izvēlas galda spēles, pagatavoju uzkodas un visi sēžamies ap galdu. Tas ļoti satuvina. Ja bērniem enerģijas ir tā pavairāk, dodamies izbraucienos ar velosipēdiem vai izdomājam ko citu. Ir arī reizes, kad vēlamies viens no otra atpūsties, tad katrs nododas savām nodarbēm.
I.: — Esam jau pieraduši. Ja mājās ir klusums, tad šķiet, kaut kā pietrūkst.
— Par ko tētis ģimenē atbild?
I.: — Viss, kas saistīts ar remontdarbiem un citām vīru lietām, ir manā pārziņā.
T.: — Tā kā agri eju uz darbu, bērnu nogādāšana skolā ir Igora ziņā, kā arī brokastu pasniegšana. Šajā ziņā mēs pienākumus nedalām, kurš var, kurš ir mājās, tas to dara. Mūsu ikdiena balstās uz tēta pleciem. Igors ir spridzeklis, viņš neprot apstāties. Dīvānā viņš negulēs, vienmēr meklē iespēju sevi nodarbināt — strādās papildus, kārtos pagrabu. Labi, ka mums ir vasarnīca, kur viņš var izpausties un izlādēt enerģiju. Pats savām rokām uzcēla bērniem namiņu, kur ložņāt, izveidoja ugunskura vietu.
I.: — Mūsu ģimenē tā ir pieņemts, ka darbus nedalām. Tā kļuvusi par ikdienu, mani nav jāspiež vai jāpierunā. Pats augu trīs bērnu ģimenē, mani iesaistīja mājas uzkopšanā. Baba man iemācīja šūt, protams, šīs iemaņas un citas neizmantotās prasmes zudušas, bet palicis ieaudzinātais darba tikums. Bērnudārzā negāju, baba pieskatīja un iemācīja dažādus saimnieciskus darbus.
— Esat pārņēmis kādus audzināšanas principus no sava tēva?
I.: — Tie bija citi laiki. Tēvs daudz strādāja, bijušais policists, mani vairāk mamma audzināja. Kopā ar tēvu strādājām, braucām uz mežu, pavadījām laiku.
Tēvs gribēja, lai sekoju viņa pēdās un kļūstu par likumsargu. Policisti bija man apkārt visu bērnību, daļa radinieku un draugu arī ir likumsargi. Ar viņiem pietiek, nav ko man vēl tur līst.
Mani interesēja galdniecība, izmācījos par mēbeļu galdnieku. Esmu strādājis celtniecībā, bijis remontstrādnieks, vēl šur tur, līdz kļuvu par elektriķi. Man patīk nezināmais, apgūt jaunas iemaņas.
No savas pieredzes zinu, ka neuzspiedīšu un neplānošu bērnu nākotni. Pats esmu daudz ko izmēģinājis, kā būs maniem bērniem — to redzēsim. Nespiedīšu kļūt par arhitektu vai ko citu, ko vēlēsies, to lai dara.
— Ko bērni jums iemācījuši?
T.: — Pirmkārt, pacietību. Līdz ar bērniem esam kļuvuši aktīvāki. Viņiem kustība ir ikdienas sastāvdaļa, tas motivē braukt, iet un darīt. Attīstām un pilnveidojam sevi. Pievērsos kulinārijai, lai iepriecinātu un izdabātu ģimenes locekļu dažādajai gaumei.
Matemātika liek
nosirmot
— Dēli šogad sāka mācīties
1. klasē. Tagad visi ir skolēni.
I.: — Ar meitu izbaudījām attālināto mācīšanos mājās, nācās atcerēties skolas gadus. Nav tik viegli atsaukt atmiņā matemātikas formulas, kuras praktiski tā arī nenoderēja. Mājās palikām maiņās ar sievu.
T.: — Man tik traki negāja, bet, kad vīrs palika ar meitu, nepagāja ilgs laiks, kā saņēmu zvanu. Sirmi mati, neko nesaprotot.
I.: — Pildījām uzdevumus, kaut ko nesapratām vai neizdevās, kā vajag. Zvanīju un prasīju palīdzību sievai. Viņa rēķināja, sūtīja skaidrojumus.
T.: — Dēlus mierīgi palaidām uz skolu.
I.: — Kā mierīgi? Tu raudāji!
T.: — Jā, bet tas bija sentiments. Ieraugot lielus zēnus, atcerējos, cik maziņi viņi reiz bija, bērni ļoti ātri pieaug. Tomēr pietrūkst iespējas ieiet skolā, apskatīt mācību klasi un aprunāties klātienē ar audzinātāju. Pirmā nedēļa skolā bija laba, sākums lielisks!
— Tēva diena jūsu ģimenē ir svētki?
I.: — Sieva pagatavo gardas vakariņas, saņemu arī kādu pārsteigumu.
T.: — Katru gadu cenšamies iepriecināt tēti. Galvenais ir būt kopā, veltīt uzmanību tieši viņam. Bērni uzzīmē kartītes, ar meitu gatavojam tēta iecienītākās brokastis. Aizbraucam pastaigāties vai kādā ekskursijā. Ikdiena paiet vienā skriešanā — darbs, skola, mājasdarbi, vakariņas, vasarnīca. Svētki, Tēva diena, palīdz nobremzēt un pabūt kopā, izbaudīt un novērtēt otra klātbūtni. Nevajag neko daudz, tik vien kā kopā būt!
— No malas labāk redzams, kāds tad ir Igors?
T.: — Man ļoti paveicies ar vīru. Igors ir visforšākais. Viņš man ir Dieva dāvana. Esam kā roka ar cimdiņu, reizēm pietiek ar vienu skatienu, lai saprastu, kas otram padomā. Vēl vairāk — ar tādu tēti, kāds ir viņš, paveicies mūsu bērniem. Igors zina visu par bērniem, ir klāt svarīgajos un ikdienas notikumos. Lielākā dāvana, ko viens otram sniedzam, ir laiks, ko pavadām kopā kā ģimene. ◆
