Dainu tēvs — vīrs ar sirmu garu bārdu, kuru iedomājamies gluži kā svēto, kurš apstaigā Latviju, dodas no mājas uz māju, vācot tautasdziemas. Gluži kā par leģendu kļuvušajam Krišjānim Baronam šogad 31. oktobrī svinēs 185. dzimšanas dienu. Atzīmējot pusapaļo jubileju, Krišjāņa Barona muzejs sadarbībā ar Imanta Ziedoņa muzeju restaurēja Dainu tēva trako jaunības ideju — 24 gadu vecumā (1859. gadā) noiet kājām vairāk nekā 700 kilometru: no Tartu (Igaunijā) Universitātes muzeja līdz Dundagai.
Gājiena restaurācija sākās augusta divdesmitajos datumos un noslēgsies 20. septembrī pie Dundagas pils. Metot tā sauktās “Ziedoņa cilpas”, ceļojuma dalībnieki izstaigāja Staburaga pagasta Vīgantes parka takas, kā arī iegriezās Secē un Koknesē. 700 kilometru sadalīti daudzos posmos, un katrā no tiem dalībnieki bija citi, tajā skaitā Valsts prezidents Egils Levits, grupas “Prāta Vētra” solists Renārs Kaupers, arī skolotāji, uzņēmēji. Kopumā 65 jaunie Baroni. Posmu no Staburaga pagasta līdz Secei veica Rīgas 2. ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotājs Andris Ģērmanis ar vairākiem saviem audzēkņiem. Iepriekšējā dienā Barons bija cilvēks, kurš Latvijā nav dzīvojis pēdējos 30 gadus — strādājis Holivudā. Arī Krišjānis Barons 30 gadus pavadīja ārpus dzimtenes.
Ne mazākā iemesla kādam kalpot
Par ceļojuma vēsturi, ideju un jēgu “Staburags” sarunājās ar bijušo kultūras ministri, tagad Ziedoņa muzeja vadītāju un fonda “Viegli” padomes priekšsēdētāju Žaneti Grendi. Pērn Barona muzeja direktore Rūta Kārkliņa uzrunājusi viņu un piedāvājusi sadarbību — palīdzēt no jauna izdot Barona sarakstīto ģeogrāfijas grāmatu “Mūsu Tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”. Fonds “Viegli” savas 10 gadu darbības laikā pārizdevis vairāk nekā 10 Imanta Ziedoņa grāmatu. Šajā ziņā uzkrāta liela pieredze. “Man iedeva izlasīt Krišjāņa Barona darbu, kuru viņš kā Tērbatas Universitātes students sarakstījis līdzīgi kā mūsdienās rakstītu kursa darbu,” stāsta Žanete Grende. Darbs ir par tā laika Latvijas teritoriju. 1. daļā aprakstīta Livonija jeb Vidzeme, kas plešas no Rīgas līdz Tērbatai. Uzskaitīts, cik teritorija liela, cik tajā meža, cik pakalnu, cik upju, ezeru, pilsētu. Grāmatas otrajā nodaļā ir tāds pats apraksts par Kurzemi. Trešajā nodaļā Barons raksta, ka mūsu senči, kas toreiz apdzīvoja šo teritoriju, ir balti un šajā zemē ir tikpat dziļi savās saknēs kā jebkura cita pasaules tauta, un nav ne mazākā iemesla kalpot vāciem vai krieviem.” Pilntiesīgi šo var saukt par pirmo ģeogrāfijas grāmatu, kuru izplatīja latviešu skolās. Nebijis šaubu par grāmatas pārizdošanu mūsdienās, tomēr, ņemot vērā, ka tā nevar būt vienkārši senā darba kopija. Jaunā izdevuma tapšanā piedalījušies seši zinātnieki — valodu, vietu un citi speciālisti, piemēram, Janīna Kursīte, Alberts Sarkans un citi, kuri uz seno tekstu skatās mūsdienu acīm. Viņu devums ir šīs grāmatas zinātniskā daļa. Lai grāmatu pārizdotu, nepieciešamas arī ilustrācijas, un tās ņemtas no reiz caram Nikolajam II dāvinātā izdevuma, kurā iekļauti gleznotāju Vilhelma Purvīša, Kārļa Hūna un Jaņa Rozentāla darbi — akvareļos attēlota Latvija.
Sāka Brīvzemnieks, pabeidza Barons
Atgriežamies pie 700 kilometriem, kurus Krišjānis Barons nogāja piecās nedēļās. Žanete Grende teic — negribējās tos vienkārši noiet. Tāpēc radās ideja par daudziem Baroniem, kas kaut kādā veidā saistīti ar viņa dzīvi, bet svarīgākais, ko pierādīt un parādīt, — Krišjānis Barons nebūt nav tāds, kādu vairums līdz šim iedomājās. “Mums ir izveidojies priekšstats, ka Barons iet un — ko dara? — pieraksta tautasdziesmas. Tā nav. To viņš nekad nav darījis,” teic mana sarunbiedre un turpina: “Viņš mācās Tērbatā, ir ģeo-
grāfs, astronoms un matemātiķis. Vēlāk viņš darbojas Sanktpēterburgā, Maskavā, Voroņežā. Kādu laiku strādā par privātskolotāju pie kāda bagāta muižnieka Krievijā. Tajā laikā Maskavā izveidojies jaunlatviešu, bijušo Tērbatas studentu, klubs, kurā ir Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un daudzi citi. Viņi satiekas, spriež par savu un topošās valsts nākotni. Tajā laikā Maskavā studēja vēl viens spilgts mūsu tautas pārstāvis Fricis Brīvzemnieks — folklorists, dzejnieks, tulkotājs, bet Maskavā viņš mācījās mērnieka arodu. Krievijas ģeogrāfijas biedrība viņam uzliek par pienākumu vākt mazās latviešu tautas dainas. Fricis Brīvzemnieks sameklēja 80 aģentus, kuri šo darbu sāka, iesaistīja ap 900 skolotāju. Bija latvieši, piemēram, ar mūziku saistītie, kā Andrejs Jurjāns, Jānis Cimze, kuri šo darbu veica kā brīvprātīgie. Drīz vien uz Maskavu pie Brīvzemnieka nosūtīja pirmās 1000 vēstules. Vēlāk vēstuļu skaits pieauga desmitkārtīgi, kas Brīvzemnieku darīja bažīgu. Saņēmis 30 tūkstošu vēstuļu, tautasdziesmu vācējs kādā latviešu sanākšanas vakarā Maskavā pasūdzējās tautiešiem, ka istaba pilna vēstulēm un viņš nezina, ko darīt tālāk. Krišjānis Valdemārs teicis Baronam — palīdzi viņam. Rezultātā viņš paveica divus unikālus darbus. Pirmkārt, izdomāja, ka visas tautasdziesmas jāsakārto, sākot ar cilvēka piedzimšanu un beidzot ar aiziešanu aprakstošās. Citu versijas bija klasificēt, piemēram, pēc dabas norisēm, augiem, putniem, dzīvniekiem. Tomēr skaidrs, ka ābele ir ne tikai koks, bet sieviete vecumā, liepa — sieviete jaunībā. Irbe ir jauna meitene, vīrietis jaunībā — vanags. Otrais lielais ieguldījums ir skapis, kurā daudzās tautasdziesmas sakārtotas. Iedvesmu šādam skapim Barons smēlās no reiz skolā astronomijas, botānikas klasēs redzētajiem — ar daudzām mazām atvilktnītēm. Tādu izgatavot pasūtīts kādam vācu meistaram. Šobrīdi skapī ir 260 tūkstošu tautasdziesmu. Skapim kopš tā izgatavošanas aprit 140 gadu. Tāds skapis, ļoti līdzīgs Dainu skapim, joprojām skatāms Tērbatā.
Secē netrūka
siera un miestiņa
Diezgan loģiski, ka Dainu tēvs savam ceļojumam, gluži tāpat kā mūsdienās jaunie Baroni, izvēlējās vasaru. Tajā gadā Staburaga pagastu viņš sasniedza Jāņos. Šis un citi fakti zināmi, jo ceļotājs, tiesa, ap 40 gadu vēlāk, sarakstīja atmiņu piezīmes. “Stukmaņu krogā pārgulēju īsiņā bērnu gultā. Ne visai ērti un maigi. Pārcēlies te pār Daugavu, es Kurzemes pusē gāju tieši gar Daugavu uz leju. Redzēju Staburagu vēl visā savā krāšņumā. Gājiens nebija vieglais. Nācās kāpelēt pa dziļām gravām. (..) Nonācu līdz Seces skolai, kur man bija pazīstams skolotājs Mālberģis. Tur paliku pa Jāņiem un pašā Jāņu dienā viesojos pie Seces muižas arendātora — latvieša. Zināms, ka še netrūka Jāņu siera un miestiņa.” Žanete Grende teic, ka tieši šī fakta dēļ mūsdienu Barons ir skolotājs — Andris Ģērmanis. Savukārt pēc Jāņiem Krišjānis Barons devies uz Koknesi.
Jaunizdotā grāmata “Mūsu Tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti” parādīs, cik daudzpusīgs bija Krišjānis Barons — ģeogrāfs, fiziķis, matemātiķis, dzejnieks, rakstnieks, kā arī tautasdziesmu sistematizētājs, bet ne vācējs. Fiziski izdotai grāmatai būs elektroniskais pielikums, kurā iekļaus visu mūsdienu Baronu stāstus — esejas trīs tūkstošu zīmju garumā par savu šodienas Latvijas redzējumu. Elektroniskajā grāmatā būs lasāmi arī Krišjāņa Barona atmiņu pieraksti, gan Žanetes Grendes dienasgrāmata, kurā viņa apraksta šī gada pārgājiena gaitu.
Sarunas noslēgumā Žanete Grende saka: Manuprāt un pēc Imanta Ziedoņa domām, mūsu kā tautas konkurētspējas atšķirība ir tajā, ka esam dziļi savas saknēs. Tad, kad mums kaut kas jārada, jādod pasaulē, tad, redz, kā ir — algebra, ķīmija, fizika pasaulē visiem ir vienāda, bet tautasdziesmas ir tikai mums. Kultūra ir tas, kas mūs atšķir no pārējiem. Ja mūsu bērni to nemācās, neiepazīst savas tautas kultūru, viņi zaudē konkurētspēju pasaulē.’’
Grāmatas atvēršana notiks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 30. oktobrī.
Grāmatas metiens būs 1000 eksemplāru, no kuriem 100 būs dāvinājumi bibliotēkām. ◆
