(54. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Te ir vairākas gājēju takas, bet esam jau brīdināti, ka pavisam nesen daudzas nobrukušas. Izvēloties pirmo, dodamies lūkot bojājumus. Ejam cauri klusam lietus mežam — ne lapiņa vējā netrīc. Smagie koki, slapji un auksti, ceļas debesīs. Satiekam divus vīrus spilgti oranžās vestēs — tie no takām ņem nost sakritušos kokus un sazāģē. Tie mums jautā, vai kāds koks mūsu ceļā bija nokritis. Atvieglojam vīriem darbu, atklājot, ka tālāk tie var neiet, ar ceļu viss kārtībā. Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie takas beigām — tur, kur upē iegruvis viss krasts, arī asfaltētais ceļa gabals. Nogruvums bijis pamatīgs. Tomēr darbinieki saka, upes otrā pusē taka turpinās garākā posmā, un tur ledāju no tāluma iespējams arī saskatīt.
Dodamies pāri upei, baudīdami sulīgos lietus mežus. Tie nemaz nav tik droši — taciņas ir slidenas, un koki nereti gāžas, jo to saknes mitrajā zemē vienkārši neturas. Bet mūsu ceļš ir veiksmīgs. Atkal esam nostaigājuši padsmit kilometru, līdz sasniedzam galējo skatu pieturu uz ledāju. Turpat informācijas plāksnē vēstīts, ka nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot upes ieleju kājām, jo ledājs kuru katru brīdi var izraisīt jaunus šļūdoņus, un tad vari attapties zem milzīgas akmens kārtas. Lai arī šis esot viens no pasaules sasniedzamākajiem ledājiem, tam vairs tuvāk netikt, bet skati joprojām ir skaisti, un arī pati pastaiga burvīga. Šodien ārā pat +12 grādi!
Mazās smilšu mušiņas tiešām kaitina un sāpīgi kož. Ar tām mums vēl krietnu laiciņu nāksies sadzīvot. Labāk tās nekā lietusgāzes! Šodien laiks ir pasakains, un ceram uz tādu arī nākamajā dienā, kad dosimies uz nākamo ledāju pusstundas braucienā no šī.
Nākamajā dienā esam gatavi Franča Jozefa ledājam. Tas ir vien 23 kilometru attālumā, un jau esam nolēmuši — nevarēsim nostopēt, iesim kājām. Spīd saulīte, ārā ir diezgan silts, bet satiksmes nekādas. Gaidām stundu — garām brauc vien retais izīrētais treileris, un tādi stopētājus tikpat kā neņem. Esam nolēmuši gaidīt līdz pusvienpadsmitiem un tad iet, nebūs jau trakākais gājiens.
Tieši piecas minūtes pirms mūsu lielā gājiena apstājas kāds pārītis, kas gatavs mūs aizvest līdz mūsu iecerētajam galamērķim. Lieliski! Atkal dzirdam daudz laba par Kristčērču. Mums saka, ziema ir arī labākais laiks, kad apceļot rietumu krastu, jo tagad te daudz retāk līst un arī tūristu pūļu nav tik daudz, kas padara ceļošanu patīkamāku.
Nokļūstam Franča Jozefa pilsētiņā, kas sastāv vien no pāris viesu namiem un viena veikala, kas vismaz ir nedaudz lētāks kā iepriekšējā ciemā. Visi hosteļi tik agri vēl slēgti, tāpēc somas palūdzam paglabāt helikopteru ekskursiju biroja darbiniekus, un te visi vienmēr laipni piekrīt izpalīdzēt. Tad kājām dodamies apskatīt šo ledāju, kas, gluži tāpat kā iepriekšējais, tiek saukts par vienu no pieejamākajiem pasaulē. Arī šajā pilsētiņā gan bijuši smagi plūdi, tilts aizskalots, un līdz ledājam daudzi ceļi slēgti. Interesanti, ka gājēji šeit nedrīkst pārvietoties — līdz gājēju takām pa šoseju drīkst vien ar auto! Stopējam līdz tiem pašiem gājēju ceļiem, un arī tas izdodas lieliski. Drīz esam uz gājēju takas un šodien esam īstā sprintā. Esam nolēmuši šeit uzkavēties tikai vienu dienu, jo jau nākamajā nedēļā sākas lietavas — nedaudz jāpaskrien.
Līdz ledājam nokļūstam pēc stundas gājiena, un redzam tiešām ko brīnumainu. Tik tuvu iespējams apskatīt ledāju! Daudz tuvāk kā iepriekšējo! Te ir brīdinājumi, ka aiz iezīmētajām robežām iet nedrīkst, jo ik gadu kāds iet bojā, pieminēti arī četri latviešu alpīnisti. Gājēju takas parāda, kā gadu gaitā ledājs atkāpies, bet nu tā atkāpšanās paātrinājusies — dienā tas izkūst līdz pat 7 metriem!
Upes gultnē redzam daudz interesantu akmeņu, un nav noslēpums, ka senāk šeit tika atrasts gan zelts, gan nefrīts, tāpēc arī mēs smejot izmēģinām laimi. Īsti jau nezinām, kā tad katrs no tiem izskatās, kad nav apstrādāts. Redzam siltos avotus. Jaunzēlandē tādu ir daudz, sevišķi Ziemeļu salā. Nostaigājam vēl trīs gājēju takas, pirms atgriežamies pilsētiņā, lai pierakstītos lētākajā hostelī. Te cenā iekļauta arī zupa vakariņās un brokastu galds. Mēs aši nometam somas, paēdam un sākam nākamās gājēju takas. Cauri lietus mežiem nokļūstam pie seniem kalnu tuneļiem, kas izgrebti no akmens, un sasniedzam lielākus un mazākus tiltus, kas ved pāri ledāja zilzilajai upei. Kopā apstaigājam septiņas gājēju takas — 25 kilometrus piecu stundu laikā! Šo dabas skaistumu, protams, varētu aprakstīt bezgalīgi!
Mathesona ezers netālu no Lapsas ledāja ir populārs tieši ar to, ka tajā atspoguļojas pats Kuka kalns — Jaunzēlandes augstākā virsotne. Šis ezers tradicionāli bijis arī maoru iztikas ieguves vieta, jo te iespējams noķert gan zušus, gan dažādus putnus. Šis ezers veidojās, kad Lapsas ledājs sāka atkāpties līdz savai pašreizējai atrašanās vietai pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ledāju kustība atstāja dziļas bedres, kas vēlāk piepildījās ar ūdeni, izveidojot ezerus, gluži kā šo.
Foksa jeb Lapsas ledājs tika nosaukts 1872. gada Jaunzēlandes premjerministra vārdā — tā, kurš tajā laikā apmeklēja šo ledāju. Ar laiku gan ledājs atkāpjas, un nu uz tā jau redzami augi. Ledus aizplūšana veido Foksas jeb Lapsas upi. Tūrisma sezonā šo ledāju apskatīt ierodas ap tūkstoš cilvēkiem dienā. Protams, tie bieži neievēro brīdinājuma zīmes un kāpj uz ledāja, tā izraisot nogruvumus.
11 km garais Franča Jozefa ledājs, kas ir viens no Jaunzēlandes iespaidīgākajiem dabas objektiem, saglabājies no Ledus laikmeta. Ledāju apgabals, kas ietver arī Foksa ledāju, atkāpies veselus 800 m. Zinātnieki saka, pašreizējais ledāja atkāpšanās ātrums ir ievērojams ģeoloģiskajā laika skalā. Laikā no 1893. gada līdz pēdējās lielās atkāpšanās beigām 100 gadu vēlāk, 1983. gadā, Franča Jozefa ledājs atkāpās par 3 km. No 1983. gada līdz 2008. gadam šis ledājs atkāpās gandrīz 1,5 km, bet pēdējo piecu gadu laikā tas ir izkusis gandrīz 820 m. Savukārt 2012. gadā ledājā tika atklāts milzīgs caurums, un tika pārtrauktas ledāja tūres. Zinātnieki, kas izmantoja seismometrus, atklāja “ledus trīces”, kad zeme trīc no ledus sabrukšanas, un tas arī izveidoja milzīgu dobumu zem ledājā.
306. — 307. diena
Atkal esam uz ceļa — ārā saulīte, bet mašīnu kā nav, tā nav. Priekšā 130 km caur kalniem. Stāvam un vērojam lielās ķīniešu grupas, kuras klīst pa tukšajām ciema ieliņām. Ilgi negaidām — drīz pie mums piestāj kāda meitene un aicina auto.
Sākam ceļu uz Hokitiku — mazu pilsēteli rietumu krastā, no kuras var saskatīt Tasmana jūru. Mūsu jaunā draudzene ir somiete, kas Jaunzēlandē ceļo ar tādu pašu vīzu kā mēs. Meitene arī daudz braukusi pa pasauli, pēc vairāk nekā 30 valstu iepazīšanas vairs nevar sevi iedomāties vienā vietā vienā darbā, un ceļš viņu atvedis uz Jaunzēlandi.
Interesantās sarunās ceļš paskrien nemanot. Arī 130 km aizrit ātri, pilsētiņā šķiramies. Viņa domā palikt tepat, bet neatklāj kur, mēs neuzbāžamies ar jautājumiem un ejam uz lētāko hosteli. Tā īpašnieks ir smaidīgs onkulis, kurš Latviju nemaz nezina — parādām to kartē. Kā jau ļoti daudzi šajā ceļā, arī šis vīrs saka — esam pirmie viņa mūžā sastaptie latvieši.
Hostelī ilgi neuzkavējamies, jo zinām, ka šajā pilsētiņā ir kāda skaista upes ieleja, izslavēta ar savu zilzilo ūdeni. Tā gan ir 30 km attālumā, bet esam optimisti — ir tikai pusdienlaiks, Jaunzēlandē stopi strādā lieliski, tāpēc drīz ejam ielejas virzienā, cerot pievarēt vēl 60 km — turp un atpakaļ.
Pēkšņi mums līdzās apstājas kāds auto, un no tā smaidot paveras pazīstama seja — Sāra! Meitene, kas mūs aizvizināja no Vanakas uz Lapsas ledāju pirms pāris dienām! Izrādās, viņa dzīvo tepat netālu un nu ar saviem vecākiem brauc uz pilsētiņu iepirkties. Tie gan brauc uz pretējo pusi, bet priecīgi ar mums iepazīstas, un apmaināmies kontaktiem — viņi vēlas ar mums vēl satikties!
Drīz apstājas trīs ārzemnieki, kas gatavi mūs aizvest līdz zilzilajai ielejai. Pa ceļam saņemam padomus par darba vietām, par dzīvošanu, un visi kā viens ir pārliecināti — Kvīnstauna ir dārgākā vieta Jaunzēlandē.
Nokļūstam zilās upes ielejā, kas gan šodien nav tik zila, kā cerēts — saulīte te ir pavisam zemu un neapspīd kanjonā plūstošo upi. Arī gājēju taciņa nav nemaz tik gara, tāpēc priecājamies, ka izdevies te nokļūt ar stopiem — ja būtu nācies soļot tos 30 km, būtu vilšanās. Baudām upmalas krastu no masīvajiem akmeņiem. Tepat satiekam arī mūsu somu meiteni — viņa jau dodas atpakaļ uz pilsētiņu.
Lai arī sākumā tūristu bija daudz, mēs esam tie, kas aizsēdējušies, un nu pēdējā mašīna mums pabrauc garām, vairs neviens nav palicis. Ejam ilgi un jau domājam, ka atpakaļ laikam visi 30 km būs jāpievarē. Apkārt kalni, lauki, govis un garš, garš ceļš. Ejam un nespējam vien noticēt — tiešām 30! Pēc ilgāka laiciņa apstājas kāds auto, un tur iekšā trīs vietējie, kas brauc atpakaļ no kāpšanas kalnos. Bet vakars nav beidzies — ātri paēdam un skrienam skatīties pilsētiņu. Izejam gājēju takas tepat gar kalniem, kapsētu, senu bāku un jāņtārpiņu mežu, kurā visi jāņtārpiņi paslēpušies. Saulrietu sagaidām pludmalē, mēģinot atrast izskalotu nefrītu, ar ko šī pilsētiņa īpaši izslavēta. Te vietējie to vien dara, kā iet gar krastu, meklē akmeņus, tad tos izgrebj un pārdod tūristiem. Mūsu meklējumiem pievienojas somu meitene, ar kuru, kā izrādās, paliekam pat vienā hostelī!
Te saulīte nepazūd aiz kalniem, bet gan nogrimst mākoņos nedaudz virs horizonta, iekrāsodama debesis rozā toņos. Skaisti! Šīs dienas ir pasakainas, un laikapstākļi mūs lutina. Arī stopēšana izdodas! Vien hosteļi nedaudz “iesit pa kabatu”, lai gan mums saka, ka vasaras sezonā cenas ir uz pusi augstākas kā tagad. Tāpēc atliek vien priecāties — esam taču tik skaistā vietā!
(Turpmāk vēl.)
Nākamais rīts ar jauniem pārsteigumiem. Sāra, ar kuras vecākiem iepazināmies vakar, mūs uzaicina palikt fermā un izvadāt apkārt. Mēs jau esam rezervējuši nākamo hosteli — kā atlaides, tā steidzam vietiņu rezervēt, jo visu lēto ātri izķer arī tagad, ziemā. Atcelt nav iespējams, tāpēc Sārai uzaicinājums jāatsaka, bet piekrītam pavizināties ar meiteni apkārt līdz pēcpusdienai.
Meitene mūs izvadā pa skaistām vietām un aizved arī uz savu vecāku fermu, kur parāda 350 govju lielo pulku, kas vasarā tiek slaukts divas reizes dienā, lai pienu pārdotu netālu esošajai piena rūpnīcai, kur to galvenokārt pārvērš piena pulveros bērniem un sviestā. Meitene pastāsta daudz interesanta, rāda vietas, kur pavasara plūdos viss bijis zem ūdens. Plūdu ietekme te jūtama visapkārt. Divu dienu laikā te nolija 700 mm ūdens — vienas no trakākajām reģistrētajām lietavām! Puse no Oklendas lietavu gada normas!
Meitene ar savu “lauku auto” izvadā mūs pa vecāku īpašumiem un parāda māju, kur dzīvo. Tur satiekam arī Sāras tēti un kopā padzeram kafiju, kamēr viņš mums pastāsta par vietiņām, ko noteikti Jaunzēlandē vērts apmeklēt. Sāras brālis studē Kristčērčā un katru nedēļas nogali brauc mājās. Mūs aicina viņam pievienoties — Sāras tēvs sola izvadāt plašākās ekskursijās pa kalniem!
Šķiramies pusdienlaikā, kad Sāra mūs nogādā atpakaļ uz ceļa, kur turpinām stopēt. Smidzina lietus, bet drīz apstājas kāda dāma, kas, izrādās, bijusi Latvijā! Viņa pa telefonu uzreiz paziņo vīram, ka mūs uzņēmusi savā auto, viņš sievieti brīdinājis būt prātīgai ar stopētājiem. Ceļš ir raits, un pusstunda paiet ātri vien. Uzzinām daudz par dāmas ceļojumiem un to, ka viņa ģimenē ir vienīgā ceļotāja — vīram labāk patīkot uz vietas, kur droši un viss zināms. Sieviete vien nosaka, mums paveicies, ka esam viens otram.
Nokļūstam Greimutas pilsētā — lielākajā visā rietumu krastā. Ārā līst, ir daudz vēsāks un vējaināks, tāpēc atkal apmetamies viesnīcā. Te atrodas vienīgie lielveikali visā reģionā, tāpēc vietējie no apkārtējiem ciemiem reizi mēnesī brauc nopirkt tik daudz, cik var aizvest. Nav viegli, ja uz veikalu jābrauc trīs vai četras stundas vienā virzienā!
Nometuši somas vēsā koka mājelē, dodamies pastaigā. Šoreiz visas gājēju takas ir ļoti slidenas, viss dubļains. Viesnīcas saimnieks uzreiz teica, ka te krastā var redzēt delfīnus un atrast vērtīgo Jaunzēlandes nefrītu. Pēc krietna gājiena sasniedzam krastmalu, bet delfīnus nemanām, un arī pēc stundu ilgiem dārgakmens meklējumiem padodamies, jo ārā tumst. Greimutā pastaigu takas nav tik fascinējošas kā citur, bet šis ir labs pieturas punkts, kur atkal var šo to nopirkt ceļam. Priekšā 300 kilometri — nezinām, cik raiti ies pa lietavām, bet esam noskaņoti pozitīvi. Vietējie te ir ļoti atsaucīgi. Hokitika ir pilsētiņa, kas tika atklāta zelta iegūšanas laikos — 1864. gadā. 1867. gadā Hokitikas osta ierindojās pirmajā vietā Jaunzēlandē eksportētā zelta daudzuma ziņā! Pilsētas galveno industriju, kas ir ponamu, zelta, ogļu iegūšana un mežsaimniecība, apjomi gadu laikā gan ir samazinājušies, bet attīstās ekotūrisma nozare, tāpēc pilsētiņa attīstās. Šī ir liela tūrisma pieturvieta rietumu krastā, slavena ar zaļā nefrīta jeb ponamu grebšanu. Vēl viena svarīga nozare šeit ir piensaimniecība. Uzņēmums “Westland”, kas te atrodas, katru gadu savas produkcijas apjomu palielina par aptuveni 10%, lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta.
Greimutā ir apmēram 13 tūkstoši iedzīvotāju. Šai pilsētiņai ir sena ogļu un zelta ieguves vēsture, mežsaimniecība ir viena no nesenajām industrijām. Arī zvejniecība ir būtiska pilsētiņai, jo tā atrodas Pelēkās upes ietekā. Tā pati upe gan pilsētu regulāri applūdina, redzam daudz fotoattēlu, kā viss izskatās plūdu laikā. Uz ceļa nav iespējams atrasties, māju pirmie stāvi ir ūdenī. Iedzīvotāji mēģina visu labot un upes krastos uzcēluši dambi. Bet nekad nevar paredzēt, cik spēcīgas būs lietavas. Pilsētu galvenokārt apmeklē tie, kas dodas uz ledājiem tās ziemeļos vai uz krastmalas takām pilsētas dienvidos. Un, protams, arī fermās dzīvojošie, kas te reizi mēnesī iepērk visu nepieciešamo.
(Turpmāk vēl.)
