Pļaviņiete Rita Neimane visu radusi darīt ātri. Tāda arī bijusi dzīve — strauja, piedāvājumiem un līkločiem pilna. Interesanta. Ātras dabas viņa ir joprojām, arī nosvinot 90 gadu jubileju, lai gan pati atzīst, ka tik veikli vairs nevar visu paveikt. Tomēr Ritas kundze joprojām nav malā sēdētāja ne mājās, ne ārpus tās, un Pļaviņas bez šīs augumā sīkās un šķietami trauslās sievietes nav iedomājamas.
Kaimiņzēns iedod naudu bēgšanai
Pļaviņas Ritas kundzei gluži vai ierakstītas liktenī, jo šīs pilsētas slimnīcā viņa nākusi pasaulē. Ģimene tolaik dzīvoja Koknesē, un ar šo pagastu jubilārei saistās bērnības atmiņas. Ritas kundze stāsta, ka vecāku attiecības nebija saskanīgas un drīz vien viņi dzīvoja šķirti. Mammas lielā aizraušanās bija teātris. Viņa spēlējusi vietējā dramatiskajā kolektīvā, bija piedāvājums arī no Rīgas Drāmas teātra, kura aktieri un citi pārstāvji bieži viesojās Koknesē. Mazā Rita vairāk auga, vietējās vetārstu ģimenes pieskatīta, pie kuras abas ar mammu dzīvojušas.
Kad Ritai bija septiņi gadi, mamma apprecējās otrreiz, un viņas pārcēlās uz Sausnējas pagasta Vesetu. Mazajai meitenei tur nepatika, un viņa nolēma aizbēgt atpakaļ uz Koknesi. Netālu dzīvoja Placēnu ģimene, un kaimiņpuika — tagadējais aktieris Gunārs Placēns — iedevis Ritai naudu braucienam un pavadījis uz autobusu. Tā Rita nokļuva atpakaļ Koknesē, kamēr mājinieki meklēja, vai ar meitenei nav noticis kas ļauns.
Vetārstu ģimene gribēja, lai arī Rita apgūst šo arodu, un meitene bieži ņemta līdzi darbos. Viņa iemācījās daudz ko no šīm prasmēm, bet kopumā veterinārija tomēr nesaistīja. Rita izvēlējās mācīties par biškopi un dārzkopi tehnikumā Vecbebros. Tomēr darbs ar skalpeli arī netika aizmirsts.
— Tehnikumā vienai meitenei galvā bija augonis, un vietējais dakteris neņēmās to griezt, lai vedot uz Koknesi. Es teicu — kas tās par muļķībām! Vienā brīdī to pārgriezu. Viss beidzās labi, bet klase bija asinīs, un par šo pārgalvību kā sodu man vajadzēja pie tehnikuma lielā platībā sagrābt lapas. Puiši nāca palīgā, un kopā mēs visu ātri paveicām. Klasē bijām tikai piecas meitenes un 20 zēnu. Tolaik jau sportoju, nodarbojos ar vingrošanu, un viņi mani lutināja, — stāsta Ritas kundze.
Palīdz atgriezties
no Sibīrijas
Pēc tehnikuma beigšanas viņas sapnis bija toreizējais Fizkultūras institūts, bet jaunieti “izbrāķēja” medicīniskajā pārbaudē. Gājusi strādāt, un Ritas kundzes pirmā darbavieta bija Daugavpils apriņķa Lauksaimniecības nodaļā. Kad Latvijā sākās rajonu dibināšana, viņa gribēja tikt tuvāk dzimtajai vietai, un darbs atradās Pļaviņu rajona Lauksaimniecības nodaļā par agronomi.
— Pāris mēnešu pastrādāju un tad man piedāvāja mācīties melioratoru kursos, jo tolaik Pļaviņās nebija šāda speciālista. Sešus mēnešus mācījos Mālpilī, bet Pļaviņās tomēr neatgriezos, jo iepatikās viens puisis no Bauskas. Biju arī saklausījusies, cik tajā pusē laba dzīve, un devos turp. Kādu gadu pastrādāju, un tad vienā svinīgā pasākumā, kur bija visi speciālisti, viens no agronomiem publiski iepazīstināja ar mani, piebilstot, ka es nāku no tik trūcīga novada, kur lopus baro ar zirgu mēsliem… Dzirdot ko tādu, es otrā dienā uzrakstīju atlūgumu un prom, — atceras Ritas kundze.
Gribējies turpināt mācības, un viņa devās uz Rīgu. Darbs bijis komjaunatnes komitejā par tehnisko sekretāri. Ar to laiku Ritai saistās kāds atgadījums, kad palīdzējusi savas dzīvokļa saimnieces dēlam un vēl diviem puišiem atgriezties Latvijā no izsūtījuma Sibīrijā. Kamēr vecākā kolēģe no kadru daļas bija izgājusi, Rita paņēmusi nodot atnestās komjauniešu biedra apliecības un nogādājusi puiša ģimenei. Iecere izdevusies, par ko izglābtie vēlāk pateikušies, jo tolaik piederība komjauniešu saimei atvēra daudzas durvis.
Darbs komjaunatnes komitejā palīdzēja arī viņai. Tās toreizējais pirmais sekretārs studējis Lauksaimniecības akadēmijā un teicis, lai iedod viņam dokumentus, viņš visu nokārtošot, lai arī Ritu uzņemtu augstskolā. Pēc neilga laika paziņojis, ka Ritai ir vieta Zootehnikas fakultātē. Tā nebija joma, kas viņu saistīja, tādēļ pēc gada pārgājusi uz Agronomijas fakultāti.
Kalnu kāpšanā
tiek līdz meistara kandidātam
Tajā laikā iepazīta sportiste Zelma Bej-Mamikojana — latviete, kura kara gados Gruzijas kalnos karavīriem palīdzēja tikt pāri virsotnēm. Akadēmijā viņa bija noorganizējusi kursus alpīnistiem, un Rita uz tiem aizgāja. Savulaik nodarbojoties ar akrobātiku pāros, viņas organisms bija piemērojies kalnos kāpšanas nodarbei, arī rokas un kājas stipras.
— Tā drīz vien nelielā grupā pirmie no Latvijas aizbraucām uz Gruziju kā alpīnisti. Tiku ievērota — man piedāvāja instruktoru kursus, ko arī izmantoju. Tas bija mans vaļasprieks paralēli darbam vismaz 14 gadus. Katru vasaru atvaļinājumā devos uz Kaukāzu un vadīju alpīnistu grupas. Klinšu kāpšanā bija savas sporta klases un augstākā — sporta meistars. Tiku tikai līdz kandidātam, jo pietrūka divas virsotnes, — atceras pļaviņiete.
Pienāca brīdis, kad aktīvajai kalnā kāpšanai pielikts punkts. Tomēr savā 60 gadu jubilejā Ritas kundze izlēmusi pievarēt vēl vienu virsotni piemiņai un devās uz Kaukāzu. Dodoties lejup, savā pārgalvībā gan radījusi misēkli un rezultātā kādas divas stundas kopā ar otru kalnā kāpēju karājušies pāri kraujai sasaistē katrs savā pusē, kamēr ieradušies glābēji, bet jubilejas dāvana tomēr izdevusies.
Paliek
bez stipendijas
Studiju laiks aktīvajai Ritai arī saistās ar pārgalvīgiem piedzīvojumiem. Pēckara gados mācībspēki bija dažādi, liela daļa no viņiem neprata latviski. Reiz ar kursa biedrenēm nolēmušas izjokot pasniedzēju, kurš mācīja komunistiskās partijas statūtus. Nodarbības laikā aizgājušas uz Pēterbaznīcu, bet rezultāts gan bijis tāds, ka uz pusgadu meitenēm noņemta stipendija. Mājās par to teikt nevarēja, tāpēc gājusi strādāt dažādus darbus, jo iztikai vajadzēja naudu. Vasarā darbs atradies Tīraines izmēģinājumu saimniecībā pie Rīgas.
— Togad bija paredzēta lauksaimniecības izstāde Rīgā un mani aizsūtīja palīgā to iekārtot. Pirms atklāšanas to pieņemt atbrauca speciālisti no Maskavas, kuriem es iepatikos, un mani sūtīja strādāt uz Vis-
savienības lauksaimniecības izstādi. Mans darbs viņiem bija pa prātam, un kopā ar vēl diviem studentiem no Latvijas piedāvāja kļūt par ekskursiju vadītājiem. Pirmo gadu vadāju ekskursantus pa izstādi, bet vēlāk arī pa pilsētu. Kremlis iepazīts gandrīz pilnībā, izņemot valdības namu, kur mūs nelaida. Interesanti, ka Kremļa teritorijā bija baznīca, kur skanēja dievvārdi, bet ārpus tās — komunisms bez ticības Dievam. Tā divus gadus pavadīju Maskavā, — stāsta Rita Neimane.
Atkal skolas solā
Atgriežoties Latvijā, darba uzreiz nebija. Tad sākusi strādāt dažādās darbavietās, arī inventarizācijā, uzskaitot zemes, mājas un citas lietas. Tāda uzskaite veikta arī Pļaviņās.
Kad nodibinājās padomju saimniecība “Pļaviņas”, tajā strādāja Ritas kundzes bijušais tehnikuma pasniedzējs, kurš aicināja viņu darbā par melioratori. Sākumā viņa neparko nebija ar mieru, bet tad piekritusi. Šajā darbā aizvadīti 34 gadi.
— Ar mani kā priekšnieci nebija vienkārši. Bieži vien strādnieki pieļāva kļūdas, tādēļ vakaros ar motociklu apbraukāju objektus, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. Reiz pēc algas dienas aizbraucu uz objektu — pie katra ekskavatora guļ piedzērušies gan vīrieši, gan sievietes! Ko darīju? Aizbraucu uz mājām, paņēmu fotoaparātu un visus nofotografēju. Kad tuvojās nākamā algas diena, zvanu melioratoru priekšniekam uz Koknesi un saku, lai noteikti brauc līdzi kasierei. Viņš atbrauca, parādīju visas tās bildes. Viss atrisinājās bez liekiem kašķiem, un šo metodi izmantoju vēl pāris reižu. Vienmēr gan esmu uzskatījusi, ka cilvēks, kurš strādā, ir jāpaēdina, un savām melioratoru brigādēm nodrošināju pusdienas. Par to visi bija priecīgi, — stāsta Ritas kundze.
Papildus ikdienas darbam viņai uzticēja rūpes par talciniekiem, kas ik rudeni devās palīgā saimniecībām ražas novākšanā — skolēniem, studentiem un darba kolektīviem. Tā vienā reizē satikusi savu bijušo akadēmijas pasniedzēju. Augstskolu Rita nebija pabeigusi, jo izlēmusi, ka vairs nemācīsies. Pasniedzējs paziņojis, ka nedosies projām, kamēr Rita neatjaunos mācības. Neko darīt, piekritusi, un tā viņa neklātienē pabeidza akadēmiju, kas tolaik jau atkal bija Jelgavā.
Komandē vīriešus
Rita ir no tiem cilvēkiem, kura nevar palikt mierā, ja kur var palīdzēt ar savu darbu vai padomu. Tā viņa bijusi pašvaldības deputāte, darbojusies tās komisijās un tikai pirms trijiem gadiem pārtraukusi dalību dabas un vides aizsardzības komisijā.
Viņas darbalauks gan joprojām plašs — māja un dārzs, kas allaž slīgst augu un ziedu bagātībā. Ritas kundze atzīst, ka ikdienā ķermenī sāp gan vienā vietā, gan citā, jo savulaik dzīvē bijušas lauztas vai visas locītavas. Tomēr tas netraucē kustēties, un, darbojoties dārzā, nekas nekait un nesāp. Vajadzētu jau samazināt stādījumus, bet tad atkal vairāk jāpļauj.
Tā kā savulaik maz izjutusi ģimenes atmosfēru, pati to tā arī neizveidoja. Jaunībā par puišu uzmanību sūdzēties nevarēja, un kādam bija arī nopietnāki nolūki, kas tomēr palika nepiepildīti. Tagad viņa teic, ka sievietei vienai un vēl tādos gados nav viegli bez vīrieša atbalsta ikdienas praktiskajos darbos, bet mundri piebilst — neko darīt, izvēlējusies dzīvot viena, arī no radiem neviena viņai vairs nav. Toties darbs gan lielākoties bijis stiprā dzimuma kolektīvā un kur gūt lielāku gandarījumu kā komandēt vīriešus — smaida jubilāre.
“Man visu vajag ātri”
Viņai patīk, ja var izdarīt pati un ātri. Interesanti, ka tas attiecas arī uz vēlēšanos. Kad viņa iedomājas par kādu cilvēku, ko vajadzētu satikt, tā arī notiek. Savus sapņus īstenot palīdz arī pati, un tad ir prieks, kaut arī par sīkumiem. Ritas kundze stāsta, ka laikā, kad mammai bija 90 gadu, aizvedusi viņu ekskursijā uz Sočiem. Tur viesnīcā bijis zaļš paklājs, un viņai tik ļoti tādu sakārojies. Ir arī — smaida Ritas kundze.
— Mamma arī nodzīvoja bagātu mūžu un aizgāja 94 gadu vecumā. Viņa strādāja rokdarbus, daudz viņas darbu palikuši. Pati šuvu spilvenus un paklājiņus, bet smalkākiem darbiem vajag pacietību, taču man tās nav. Man visu vajag ātri. Ņemu lietas, tās krīt un saplīst, jo es steidzos. Tikai nesaprotu, uz kurieni. Tomēr nekā nav žēl, jo dzīvē esmu daudz piedzīvojusi, — saka Rita Neimane.
Viņa tic, ka pasaulē ir kāds augstāks spēks, un tas var būt arī Dievs, bet ticība un baznīca nav domāta viņai. Vislabāk palīdzot domu spēks. Kad ir slikts garastāvoklis, vajag satikt kādu paziņu un parunāt ko labu. Tad oma uzreiz uzlabojas. ◆
