Aizkrauklieši, koknesieši un ne tikai viņi būs pamanījuši zooveikalu “ZooBums” vai tajā iepirkušies. Man kā dzīvniekmīlim bija interesanti iepazīties ar, nu jau 15 veikalu ķēdes saimnieci —
Diānu Pipuri.
Kad iesāku sarunu, Diāna saka — dzīvnieki, tā ir mana mīļākā tēma, par kuru varu runāt dienām. Uz Aizkraukli viņa atbraukusi no Cēsīm, kur dzīvo un pirms desmit gadiem atvērusi pirmo “ZooBums” veikalu. Kopā ar Diānu biznesā un ikdienā ir arī viņas vīrs Aivars.
Sami apēd mazās zivis
— Vai jums pašai ir dzīvnieki?
— Man mājās ir divi akvāriji. Viens 50 litru, otrs 80 litru liels. Mazākais pilns ar gliemežiem. Viņi sāka labi vairoties un gribējām radīt viņiem komfortablus apstākļus. Lielajā akvārijā dzīvo garneles — filtratori, sarkanie neoni, pandas samiņi un rodostomusi. Pirms tam bija 100 litru akvārijs, kurā dzīvoja lielie sami, kuri desmit gados izauga tik lieli, ka citām zivīm nebija vietas. Ielaidu pie viņiem desmit ‘danio rerio’ jeb zebraszivis, nākamajā rītā akvārijā peldēja tikai piecas. Pēc dienas tikai viena. Sapratu, ka negribu ar vienām zivīm barot otras. Tāpēc lielos samus uzdāvināju cilvēkam, kuram ir ap tonnu liels akvārijs.
Diemžēl strādājot ar dzīvniekiem darba laikā, maz laika atliek mājas mīluļiem. Pirms trim gadiem nomira viens no diviem maniem suņiem. Apzinos, ka nespēju pietiekami daudz laika veltīt diviem, tādēļ divus suņus pagaidām vairs neturēšu, toties esošo tagad visur ņemu līdzi, arī braucot darba darīšanās.
— Vai tik liela mīlestība pret dzīvniekiem ir tāpēc, ka vecāki bērnībā tos neatļāva turēt?
— Visu man ļāva. Dzīvnieki ir mana kaislība. Viss, ko savā dzīvē daru, saistīts ar viņiem. Man ir veterinārā izglītība un reizi nedēļā strādāju arī veterinārajā klīnikā Cēsīs par ārsta palīgu. Tur ne tikai ārstē, bet arī frizē suņus. Kādreiz tas bija mans pamatbizness. Jaunus klientus vairs neņemu, bet vecajiem negribu atteikt. Klīnikā strādāju 13 gadus, bet manam uzņēmumam “ZooBums” ir desmit gadu. Šo gadu laikā esmu izveidojusi zooveikalu tīklu, kurā ir 15 struktūrvienības.
Izkastrēs kāds
cits
— Ko dzīvnieku patikšana nozīmēja bērnībā?
— Ja bija izvēle — spēlēties ar draugiem vai paņurcīt kaķīti — nebija nekādu šaubu. Tomēr, kad aizgāju mācīties uz veterināro tehnikumu, neskatoties uz to, ka biju viena no labākajām skolniecēm, teicamniece, jau pirmajā gadā gandrīz aizgāju prom. Iestājos vetārstos, lai glābtu slimus dzīvniekus, bet man bija jākastrē sivēni. Tas bija baisi. Jātaisa sekcija mirušai govij, tādai milzīgai, un jāuzzina, no kā viņa nomira. Smaka briesmīga, tārpi un viss pārējais. Nedarītu — nepabeigtu skolu. Sapratu, ka arī šādi varu dzīvniekam palīdzēt — ja nekastrēšu es, to izdarīs kāds cits. Tad labāk izdaru to maksimāli ātri, pēc iespējas komfortablāk, ja te vispār var runāt par kādu komfortu. Izstrādāju ātrumu — jo tas bija vienīgais, ko varu darīt viņu labā.
— Kad dzīve noliek šādā situācijā, nākas to pieņemt vai padoties.
— Visa dzīve tāda ir. Ja sāp, tad zini, ka, beidzoties sāpēm, paliec stiprāks, pieredzējušāks. Vienmēr esmu domājusi, ka izveidošu uzņēmumu, kurā visi darbinieki būs jauki, laimīgi un visi viens otru mīlēs. Bet tā tas nenotika, arī man darīja pāri un bija jāuzaudzē āda. Lai tik ļoti nesāp nākamais spēriens.
Ja ir šaubas — labāk neņemt
— Uzņēmumi vai nu rodas no vaļasprieka, vai arī uz to veidošanu iet ļoti mērķtiecīgi. Kurš ir jūsu variants?
— Pēc veterinārā tehnikuma man neizdevās aiziet uz akadēmiju un kļūt par veterinārārstu. Varbūt savā ziņā ir labi, jo mana otra izglītība ir saistīta ar ekonomiku, to ieguvu Banku augstskolā. Verot vaļā savu pirmo veikalu, ļoti riskējām, bet jau pēc pusgada sapratu, ka viens veikals nevar izdzīvot. Nesen ar vīru runājām — vai mēs vēlreiz atgrieztos pie starta? Nezinu. Ļoti šaubījāmies. Tagad papildus palīdzu arī patversmēs nonākušajiem dzīvniekiem. Esam noorganizējuši dzīvnieku patversmi Cēsīs, dzīvnieku aizsardzības biedrību, kas tagad ir nodota cilvēkiem, kuri to darbu dara godam. Ziedojumus vācam arī veikalā Aizkrauklē, un tie paredzēti vietējai biedrībai “Felida”.
— Kādi bijuši lielākie izaicinājumi šo gadu laikā? Konkurentu, lielveikalu ienākšana Latvijā?
— Būsiet izbrīnīti, bet lielveikali nav lieli konkurenti. Tajos ir cita pārdošanas specifika. Tajos, piemēram, barību nesver. Uz mazo veikalu cilvēki atnāk pastāstīt par savu minku, zivtiņu, bet lielveikalā darbiniekiem nav daudz laika, lai uzklausītu, runātos. Īpaši mazos veikalos ir sava specifika, cilvēciskums, visi viens otru pazīst. Nevis kā lielpilsētā, kur viss notiek pārāk ātri.
— Visiem pārdevējiem obligāta prasība ir savs mājdzīvnieks?
— To jautājumu mēs uzdodam vienmēr, pieņemot kādu darbā. Tomēr realitātē tā nav. Daudz svarīgāka manā skatījumā ir atbildības sajūta par dzīvnieku, un, ja nevar atļauties to turēt, labāk lai tā nav. Gribu lūgt katru avīzes lasītāju ļoti pārdomāt lēmumu par dzīvnieka iegādi. Padomājiet, ka jaunais ģimenes loceklis būs ar jums kopā piecus, piecpadsmit gadus. Vai esat gatavi visu šo laiku sniegt viņam laiku, rūpes, materiālos līdzekļus? Ja ir šaubas, labāk neņemt. Diemžēl tagad ļoti daudzi jaunieši paņem dzīvnieku, bet vēlāk, piemēram, aizbraucot uz ārzemēm, to atstāj vecākiem. Pēc diviem gadiem dekoratīvo trusi palaiž mežā. Dzīvnieks nav pelnījis nonākt patversmē. Tām vajadzētu būt domātām tiem dzīvniekiem, kuru saimnieki aizgājuši mūžībā.
Kaķis tev
ir dievs
— Tādā gadījumā kāda ir jūsu attieksme pret dzīvnieku eitanāziju?
— Esmu par, jo uzskatu, ka tā ir dzīvnieku prioritāte. Tikai kādos gadījumos. Tikai un vienīgi tad, kad cilvēks, domāju — dzīvnieks, mokās. Jā, man visi ir cilvēki, arī skudra, viņai tikai krekls citādāks. Manā mūžā šāds lēmums nav bijis jāpieņem, bet, strādājot klīnikā, ir gadījumi, kad veterinārārsts saka — nav cerību. Ir izdarīts absolūti viss. Eitanāzija ir aizmigšana. Dzīvnieks neraustās krampjos, nesmok. Viņam ievada narkozes līdzekli, tāpat kā cilvēkam pirms operācijas, tikai neatgriezeniski. Eitanāzija ir vajadzīga, bet ne tāpēc, ka apnika dzīvnieciņš. Mēs jau nešķiramies uz mūžu. Sev un citiem saku, ka mēs tiksimies tur, uz mākoņa maliņas. Viņš gaida. Citādi par savu suni es nevaru domāt.
— Ko mums iemāca dzīvnieki?
— Viņi ir ļoti godīgi, taisnīgi. Atšķirībā no cilvēka. Mēs reizēm domājam vienu, bet sakām otru. Var teikt mammai, ka viņu mīl, bet, kad viņa kļūst veca un lūdz palīdzību, bērni var pateikt — nav laika. Dzīvē jāsaliek prioritātes. Suns jūs mīlēs absolūti. Ir jums nauda vai nav, paēdīs vistas fileju vai gaļas atgriezumus. Mīlestībai viņam nav nosacījumu. Mīl tikai par to, ka esat viņa dzīvē.
Un vēl viņi māk piedod. Cik reižu esmu špricējusi, zinu, ka nodaru sāpes, skatās uz mani baltu aci, bet pēc mirkļa laiza muti.
Gribat anekdoti? Suns domā — saimnieks rūpējas par mani, baro, kopj, tātad viņš ir dievs. Kaķis domā — saimnieks rūpējas par mani, baro, kopj — tātad es esmu dievs. Tā tas arī dzīvē ir.
— Šādi runājot, var zaudēt potenciālos veikala klientus.
— Labāk lai tā, nekā patversmes būs pārpildītas ar nelaimīgiem dzīvniekiem. Labāk lai mums ir mazāk dzīvnieku īpašnieku, bet atbildīgāki. Man savā praksē ir nācies atrunāt pirkt dzīvniekus.
Kad ienāk veikalā iereibis vīrietis un viņam “vajag to žurku”. Labāk, ka man aizies pircējs, nevis viņš otrā dienā pamodīsies un nezinās, no kurienes tas dzīvnieks radies. Protams, neteicu viņam: esi piedzēries, ej prom! Pamatoju atteikumu, ka šī konkrētā žurka ļoti kož, čurā, kakā, smird, sēž veikalā jau gadus piecpadsmit un rīt visdrīzāk nomirs. Žurkas priekšā vai miru nost no kauna par tādiem meliem, bet man nebija variantu.
Bez dzīvniekiem
nevar
— Kāds ir zooveikala klients?
— Atbildībā izaudzis. Ja agrāk klīnikā sterilizējām divas kaķenītes nedēļā, tagad — trīs dienā. Pirmkārt, visi dzīvnieku īpašnieki ir forši. Tāpēc vien, ka viņiem ir dzīvnieks. To saku arī savām pārdevējām — esam laimīgi, ka varam strādāt ar tādiem klientiem. Ļoti reti gadās kāds negatīvs.
— Klausoties jūs, domāju par to, ka reti kad bizness iet kopā ar labu sirdi.
— Nezinu, vai man ir laba sirds. Man reizēm prasa — kā tas izdevās? Pirms atvērt veikalu, jautāju sev — kāpēc lai cilvēks nāktu pie manis? Galvenais, ko gribu — lai cilvēks būtu apmierināts. Ir klienti, kas neko nenopērk, bet no veikala aiziet smaidot. Par to sev saku — jess, es labi daru savu darbu! Laba sirds savā ziņā arī ir bizness.
— Ko mūsdienās nozīmē būt šāda mēroga uzņēmējai?
— Piecpadsmit veikalu izklausās daudz, bet patiesībā esam mazs kolektīvs. Arī apgrozījuma ziņā. Tik daudz veikalu nozīmē ļoti daudz produktu. Nesen man māsīca uzdeva jautājumu — ko tu dari darbā? Nemācēju viņai atbildēt. Daru visu, skrienu tur, kur plīst. Mans darbs ir problēmu risināšana. To, kas ir standarts, sistēma, paveic darbinieki. Kur nenostrādā sistēma, strādāju es. Nodokļu dēļ nav viegli, bet viss atkarīgs no apetītes. Katrs sev var uzdot jautājumu — vai dari to tikai naudas dēļ? Kas tad tas vispār par uzņēmumu? Uzņēmēji tādi ir — viņi nevar neskriet, nerisināt problēmas. Konkrēti es nevaru dzīvot bez dzīvniekiem. Ne-va-ru! Tā reiz sanāca, ka man bija ekonomiskā izglītība un starta kapitāls — divi tūkstoši latu. Gribat, es jums kaut ko parādīšu? Fotogrāfija, kas man vienmēr ir līdzi — pirmā veikala pirmā diena. Kad man paliek grūti, kad domāju, ka man nekas nesanāk, ka nekam nederu, paņemu fotogrāfiju, paskatos, un man atkal ir spēks. Veikals bija absolūti tukšs. Plauktos viss, kam man pietika naudas. Konservu bundžas vienā kārtā, plauktu priekšā, lai izskatītos, ka ir daudz. Šobrīd zooveikalu grupā esam trešie lielākie Latvijā.
Drošības jostas
suņiem
— Kāpēc veikals ir arī Aizkrauklē?
— Veikals “Maxima” piedāvāja telpas Koknesē. Aizbraucām, apskatījāmies. Pa ceļam iebraucām Aizkrauklē. Ienācām “IGA centrā” un tur, kur šobrīd ir datoru salons, tirgoja kartupeļus un ābolus. Mums šī vieta iepatikās. Aizkraukles veikals ir viens no labākajiem mūsu tīklā, lielākais zooveikals diezgan lielā teritorijā.
— Kādas ir mūsdienu tendences, ar kurām saskaraties savā biznesā? Akvāriji laikam joprojām nav pārāk pieprasīti?
— Ļoti žēl, jo akvāriji man patīk tikpat, cik zirgi, un abi ar vīru ar tiem aizraujamies piecpadsmit gadus. “Akvariumistika” Latvijā nav novērtēta. Kad iegādājāmies pirmo akvāriju, domājām, ka tas tikai mums ar vīru, jo bērniem zivis neinteresēs, tās taču nevar paņemt rokās, paglaudīt. Biju ļoti pārsteigta, ka bērni katru vakaru sēdēja pie akvārija un komentēja, ko zivis dara. Zivis nomierina, un tas ir tik skaisti — mājās izveidot pašam savu mazo ezeru. Arī terāriji nav populāri. Pie mums dzīvo ķirzaka, kas bija izmesta miskastē.
Tendences mainās, un diemžēl jāsecina, ka ne visām tieku līdzi. Bet tāpēc mani darbinieki ir gados arvien jaunāki. Mēs, četrdesmit, piec-
desmitgadīgie, paliekam stīvāki, esam ar savu viedokli. Tāpēc ļoti bieži pircēji norāda, kur mums iet un ko darīt. Viņi nāk, prasa, un mēs meklējam. Ja pajautā viens cilvēks, vēl nereaģējam. Ja pieci un vēl visos piecpadsmit veikalos — o, jā, mēs atpaliekam! Biežāk tās ir modernizācijas. Agrāk derēja kakla siksnas ar atstarotājiem, tagad vajag ar LED lampiņām. Neticēsiet — ilgi meklējām, atradām — automašīnu drošības siksnas suņiem. Vai zināt, ka kaķiem ļoti patīk dzert tekošu ūdeni? Tagad izdomāta ierīce — maza stūklaciņa, kurā ir motors un ūdens visu laiku cirkulē.
— Teicāt, ka jums ir divi dēli. Abiem ir dzīvnieki?
— Vienam 22, otram 26 gadi. Viens ir datoriķis — sistēmu administrators, otrs, jaunākais, šogad pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti, ir programmētājs. Viņiem ļoti patīk dzīvnieki, bet kā ļoti atbildīgiem cilvēkiem to vēl nav. Kad ienāk pie manis mājās — ir “mammu, čau”, pēc tam ir uz ceļiem un bučo suni. Abi īrē dzīvokļus un brauc pie mums, čubina dzīvniekus, ar kuriem izauguši. Kad prasu, vai viņiem būs dzīvnieki, viņi saka — ne tagad, tagad mēs vēl nevaram. ◆
