Pļaviņietis Rainers Milsons jau trešo gadu ir students. Pēc Pļaviņu novada ģimnāzijas absolvēšanas viņš sāka studijas Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, kurā studē ģeoloģiju. Mūsu sarunas tēma ar Raineru: kā ir būt studentam šajā tik dīvainajā un neprognozējamajā laikā.
Gandrīz vai neiespējamā misija
— Šodien ir 1. septembris. Vai tev tā arī ir pirmā skolas diena universitātē?
— Nē, man vēl ir brīvlaiks, mana pirmā diena trešajā kursā universitātē būs 7. septembrī.
— Pēc ģimnāzijas absolvēšanas uzreiz zināji, ko vēlies apgūt?
— Diemžēl nē. Mans pamatīgais interešu daudzums turpmākās studiju vietas izvēli padarīja gandrīz vai par neiespējamo misiju. Sākotnēji vēlējos mācīties par arhitektu vai kļūt par aviopilotu, taču lielās mācību izmaksas mani atturēja. Interesēja arī ģeoloģija, ko izvēlējos studēt. Pēc pirmā semestra sapratu, ka ģeoloģijas zinātne ir saistīta gandrīz ar katru zinātni un ka tai piemīt liela loma mūsu planētas izpētē.
Problēma —
laboratorijas darbi
— Ne tikai universitātes, bet arī citu mācību iestāžu darbā vislielākās pārmaiņas ieviesa Covid-19 karantīnas laiks. Kā studenti ar tām sadzīvoja?
— Kad klātienes studijas atcēla, tas izraisīja lielu nesaprašanu par turpmāko studiju procesu. Sākotnēji studijas neklātienē sākās diezgan lēni, kamēr studenti un pasniedzēji adaptējās datorizētai videi. Latvijas Universitāte izmantoja Microsoft Teams programmatūru, kurā tika veidotas videočata sanāksmes gan lekcijām, gan praktiskajām nodarbībām un laboratorijas darbiem.
Lekciju klausīšanās neklātienē daudz neatšķīrās no klātienes lekcijām auditorijā, pasniedzējs izklāstīja lekcijas materiālu, un studenti vēlāk varēja uzdot jautājumus. Vienīgā atšķirība un arī liels pluss bija, ka pasniedzēji ierakstīja lekcijas, tādēļ tās varēja noskatīties arī vēlāk.
Lielas problēmas radīja laboratorijas darbi. Darbu apraksti tika pievienoti e-vidē un norādes un skaidrojumi par to izpildi izklāstīti videolekcijā. Veicot praktiskos darbus klātienē, ar radušos problēmu pasniedzējus var uzrunāt individuāli, bet neklātienē jautājumi bija jāuzdod uzreiz pirms darba izpildes vai vēlāk e-pastā, veicot darbu.
Gribējās padoties
— Ģeologiem ļoti svarīgi ir tieši lauka kursi. Kā tiki ar tiem galā?
— Jā, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē vairākiem kursiem noslēguma atzīmi veido eksāmens un lauka darbu atzīme. Šajos darbos mēs iegūtās zināšanas lekcijās un laboratorijas darbos izmantojam praktiski uz lauka. Attālinātās studijās un ievērojot valsts noteiktos regulējumus, lauka kursi nevarēja notikt, kā tas bija parasti. Pirmais lauka kurss notika, neklātienē apstrādājot jau gatavus materiālus (kartes, urbumu datus). Otrais lauka kurss noritēja Baložos, kur mums katram iedalīja savu pētniecības laukumu, veicām urbumus un vēlāk teritorijas izcelsmes analīzi. Reģionālais lauka kurss, kas bija plānots Polijā, notika Latvijā. Pētījām Vidzemes jūrmalas krastus un to izcelsmi un Amatas upes ieleju. Studenti paši ar saviem līdzekļiem grupiņās devās veikt pētījumus ar personīgajiem transportlīdzekļiem.
Lauka kursi bija vislielākais pārbaudījums, tie radīja lielas galvassāpes, un man pat brīžiem radās doma par padošanos, nerunājot vēl par attālinātu kursa darba rakstīšanu. Domāju, ka man paveicās tādēļ vien, ka tas viss nenotika noslēguma gada laikā.
— Un tomēr nav sliktuma bez labuma. Ko tev personīgi iemācīja attālinātais mācību laiks?
— Personīgi man attālinātās studijas mudināja vairāk domāt par sava laika plānošanu un novērtēt laiku un tā nozīmi mūsu ikdienas dzīvē. Attālinātā pieeja mācībām attīstīja praktisko domāšanu un uzlaboja problēmu risināšanas spēju.
Sākumā attālinātais studiju process radīja nesaprašanu ne tikai man, bet arī daudziem citiem studentiem, mācību viela tika apgūta, bet varbūt ne tik pilnvērtīgi, kā tas būtu klātienē. Tas noteikti nenozīmē, ka no mums sanāks sliktāki speciālisti, tieši otrādi, mēs spējām ātri adaptēties šai karantīnas situācijai, līdz ar to mēs esam vienmēr gatavi jebkādām pārmaiņām.
Emocionālā ziņā attālinātās studijas un karantīnas posms ir ļāvis man novērtēt savu tuvinieku, ģimenes, draugu, deju biedru lielo iespaidu uz manu personīgo labsajūtu un prieku. Nemitīgi pavadot laiku pie datora četrās sienās, bija neiespējami bez ģimenes un draugu nemitīgā atbalsta. Ir ļoti patīkami apzināties, ka nekad neesi viens. Viss šis smagais posms, manuprāt, ir vienojis cilvēkus rūpēties vienam par otru. Prieks apzināties, ka ikdienas vienaldzīgais latvietis, kam nerūp nekas tālāk par savu tuvinieku loku, sācis rūpēties par apkārtējiem, vien uzliekot sejas masku. Cerams, šāda veida cieņa vienam pret otru turpināsies arī pēc visa šī smagā posma.
Bez finansiālas
palīdzības būtu grūti
— Ekonomiski šāds studiju modelis bija izdevīgāks?
— Nē, tieši otrādi, studijas attālināti prasīja vairāk līdzekļu nekā klātienē. Varbūt nedaudz samazinājās ceļa izdevumi Rīgas sabiedriskajā transportā, bet bieži vien tik un tā bija nepieciešamība doties uz Rīgu. Ievērojot drošību, tas biežāk tika darīts ar privātajām automašīnām. Tādēļ vēlos izteikt lielu pateicību nodibinājumam “Vītolu fonds” un tieši Daumanta un Birutas Heisteru ģimenei par lielo atbalstu šajos studiju gados. Bez šī finansiālā atbalsta es noteikti nebūtu ticis cauri šim sarežģītajam studiju posmam. Diemžēl tikšanos ar ziedotāju Lia Heisteri palaidu garām slimības dēļ, kas notika laiciņu pirms karantīnas sākšanās.
Morāla atpūta
— Kā pavadīji vasaru?
— Strādāju, lai nopelnītu naudu studijām, turklāt mamma Covid-19 dēļ zaudēja darbu, tāpēc centos būt pēc iespējas finansiāli neatkarīgāks. Darīju dažādus darbus par saprātīgu samaksu, palīdzēju māsai ar mājas celtniecības darbiem, jo viņai, tāpat kā daudziem Latvijā, Covid-19 laiks ir tieši saistīts ar mājas remontu. Protams, nodarbojos arī ar pļaujas darbiem. Vasaras posmu vairāk uztveru kā morālo atpūtu. Manuprāt, pēc saspringtām mācībām vajag dot smadzenēm nelielu atpūtu, prieku, jaunas emocijas un iespaidus, kas dod spēku jaunajam mācību gadam. Nevajag sevi nodarbināt līdz pārdegšanai, tad var pazust prieks par studiju procesu.
— Zinu, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir dejošana. Vai turpini to darīt?
— Vienmēr esmu atradis to perfekto robežu starp studijām un brīvo laiku. Brīvajā laikā labprāt atpūtinu savu prātu ar dejošanu jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa”, bet Covid-19 dēļ šī daļa no manis tika atņemta. Ar nepacietību gaidu jaunās deju sezonas sākumu. Topošajiem studentiem iesaku atrast savu sirdslietu, ko nekad negribētos palaist vaļā. Tā vienmēr ļaus atbrīvoties no šaubām un spēs uzlādēt līdz jaunam līmenim. ◆
