Aizvadītajā nedēļā redzeslokā bija notikumi Kalna Svētību kopienas Bruknas muižā. Atturos no komentāriem, notikušo pārdomāju pie sevis — kā tad ir tiem, kas apsūdz, un kā jūtas otra puse, kas cenšas sniegt palīdzību.
Nekad nenosodu un nespriežu par notikumiem, kuros neesmu bijusi klāt, bet mani kā sabiedrības daļu uztrauca skandāls Kalna Svētību kopienā Bruknas muižā. Skaidrs, ka starp mums ir dzīves sisti un mocīti jaunieši un pieaugušie. Ir labi, ja kāds par viņiem uzņemas rūpes. Mēs nekad nezināsim, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm, ja paši tur neesam klāt. Es kā skolotāja, cilvēks, kas cenšas citiem iemācīt kaut ko labāku, nostājos prāvesta Andreja Mediņa pusē. Esmu par to, lai šāda Bruknas muiža ar tās kopienu būtu. Tā ir vieta, kur iemāca un parāda, ka var dzīvot citādāk.
Disciplīna ir ļoti svarīga. Esmu audzinātāja dārziņā, pērn strādāju ar sagatavošanas grupu, kur ir lieli bērni, visu paši prot. Šogad strādāšu ar četrgadniekiem, vadīšu arī ritmikas nodarbības. Grupiņā ir 24 bērni. Lai neviens neciestu, jābūt noteikumiem, disciplīnai un dienas kārtībai. Tad bērns jūtas droši — spēj paredzēt, kas viņu sagaida. Par disciplīnu mums katram ir savs viedoklis, es uzskatu, ka bērnu audzināšanā tai un noteikumiem jābūt. Kā to realizē vecāks vai audzinātājs, ir atkarīgs pēc katra zināšanām un kompetences, kā to īstenot vai meklēt palīdzību. Pusaudži, kas ir nonākuši Bruknā, ir apliecinājums vecāku bezspēcībai un nespējai noteikt robežas, bet ne vienmēr tas ir iemesls. Vecāki nav bērnu kalpi, labākie draugi vai izklaidētāji, bet mamma un tētis. Ja caur mīlestību centies bērnu sagatavot lielajai dzīvei, robežām jābūt. Vārds “nē” izskanēs, jo citādāk bērnu patstāvīgai dzīvei nevar sagatavot.
Pagājušajā nedēļā atgriezos darbā, bērnudārzā. Bija jāiekārto grupas, jālīmē zīmītes uz skapīšiem, jāgatavo nodarbības, sveicieni 1. septembrī. Darāmā netrūka. Bez tā visa šobrīd mainu dzīvesvietu. Nav pilnīgas skaidrības un drošības par jauno mācību gadu. Pieredze, kad pavasarī vienā dienā norāva “stop krānu”, rada šaubas, kā tad būs turpmāk. Bērnu adaptācijas periodā vecāki dārziņā ienākt nedrīkstēs, tas ir sarežģīti tiem bērniem, kas tikai tagad sāk dārziņa gaitas. Audzinātājām tas ir papildu emocionālais slogs, ar ko nepieciešams tikt galā. Galvenais ir domāt pozitīvi, un gan jau viss būs labi. Cilvēks spēj pielāgoties jebkurai situācijai. Meitai Madarai ir seši gadi, skolas gaitas viņa sāks nākamgad. Esmu no tām mammām, kas uzskata, ka sešgadniecei skolā vēl nav jāiet. Ilgtermiņā tas nav labi. Zināšanu jomā viņa varbūt ir gatava, bet ne emocionāli un psiholoģiski.
Turpmāk 1.—3. klases skolēnus nevērtēs ar atzīmēm, bet gan pedagogs izvērtēs konkrēti sasniegtos rezultātus. Aizvadītajā nedēļā biju Ķekavas novada pirmsskolas pedagogu konferencē, kurā runājām arī par šo tēmu. Tam pieskārās virspusēji, dārziņos šo baļļu vērtēšanas sistēma nekad nav bijusi. Katram audzēknim tiek sagatavots individuāls novērtējums — apguvis, daļēji apguvis, vēl apgūstams. Manuprāt, skolā šī sistēma nesīs pozitīvas pārmaiņas. 10 baļļu sistēmu saprot pat mazi bērni, viens ir maz, 10 — daudz. Šī vērtēšanas sistēma iedragā pašapziņu. Ja to aizvieto ar apzīmējumu “vielu apguvis, daļēji vai vēl jāapgūst”, bērns apzinās savas zināšanas, bet neiespringst uz skaitli. Esmu par pārmaiņām un uzlabojumiem.
Vairāk nekā gadu dzīvoju Ķekavā, esmu šeit deklarējusi dzīvesvietu. Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas uz mani kā vēlētāju neattiecās, bet sociālajos tīklos un ziņu lapās sekoju līdzi aktualitātēm. Man ir daudz draugu un paziņu, kas dzīvo galvaspilsētā, viņi savu izvēli izdarīja jau iepriekšējā balsošanā. Mēs esam tie, kas var kaut ko ietekmēt un mainīt. Vēlēt ir jāiet! Nekas nemainīsies, ja cilvēki turpinās sēdēt dīvānā un gudri spriedelēt, ka viss ir slikti.
Esmu Ķekavas novada kultūras nama senioru deju kolektīva vadītāja asistente. Augusta vidū mums bija trīs dienu ilga deju nometne, notika dažādas aktivitātes un koncerts. 3. septembrī sāksim jauno deju sezonu ar cerību, ka varēsim dejot un kāpt uz skatuves. Pati joprojām dejoju Aizkraukles deju kolektīvā “Pēda”, pagājušajā nedēļā ar sanitārajiem protokoliem jaunajā deju mājā sākām mēģinājumus. Man šobrīd ir nelielas problēmas ar celi, šonedēļ vēl iepauzēšu un tad gan ar visām četrām metīšos iekšā mēģinājumu procesā. Mēs visi esam nocietušies dejot! Ir lietas, ko var izdarīt attālināti, un ir lietas, ko labāk attālināti nedarīt.
