Jaunajā mācību gadā Neretas novada Mazzalves pamatskolā darbu sāk jauna sporta skolotāja — Diāna Voļnaga. Pārcēlusies no Rīgas atpakaļ uz dzimto pusi, strādās skolā, kuru pirms piecpadsmit gadiem absolvējusi. Skolas direktors Aivars Miezītis viņai uzticējis arī 7. klases audzinātājas pienākumus.
Diāna pamatskolas laikā visvairāk laika veltīja volejbolam un vieglatlētikai. Pēc mācībām Mazzalvē 2005. gadā viņa pārcēlās uz Rīgu, mācījās Pļavnieku ģimnāzijā, pēc kuras iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. “To, ka stāšos akadēmijā, zināju jau pamatskolā,” stāsta Diāna. Iedvesmu tam devis sporta skolotājs Zigurds Karols. Aizraušanos ar sportu atbalstīja arī vecāki. Diānas tētis senāk spēlējis futbolu, tagad ir azartisks līdzjutējs, kurš vēl pirms pāris gadiem piedalījās veterānu spēlēs. Volejbolists un futbolists ir arī Diānas brālis.
Atskanēja direktora zvans
Rīdziniece Diāna bija15 gadus, strādājot pašvaldības struktūrvienībā — Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sporta un jaunatnes pārvaldes Sporta nodaļā galvenās speciālistes amatā. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Jelgavas novadā. Darbs Rīgā nozīmēja pārvaldīt virkni sporta veidu, zināt par tiem visu — no a līdz z, tajā skaitā rīkot dažādus Rīgas mēroga čempionātus. Pēdējo trīs gadu laikā organizatoriskie pienākumi tika nodoti dažādām biedrībām, un Diānas rūpe palika tikai par dokumentāciju — līgumiem, kontroli. “Darbs pie datora nav man. Vajag laukus. Piecstāvu bišu stropā dzīvot vairs nekādīgi nevaru. Arī ikdienu gribas sportiskāku, kustīgāku,” ieskicējot iemeslus kardinālai darba un dzīvesvietas maiņai, stāsta Diāna. “Sapratu, ka sāku degradēties. Savā jomā Rīgā visu biju izdarījusi, darbā jau kā aizvērtām acīm varēju strādāt. Gribējās pārmaiņas.”
Kā liktenis vai sakritība nāca Mazzalves skolas direktora zvans un aicinājums strādāt dzimtās puses skolā. Diāna saka, ka ir pagodināta par šādu novērtējumu. Pagaidām centīšoties apvienot dzīvošanu Jelgavā ar darbu Mazzalves skolā.
No dambretes līdz šķēpa mešanai
Ko skolēni var sagaidīt no jaunās pedagoģes? Viņa teic, ka vēlas sākt ar vispārējo fizisko sagatavotību. “Sportu vajag iemācīt mīlēt. Bez sporta nevar — ar šādu domu nāku uz Mazzalvi. Bērniem ir jāgrib nākt uz sporta nodarbībām. Sportojot cilvēks kļūst laimīgāks. Viņiem jāsaprot, ka to dara sev, tas ir pamats laimīgākai dzīvei.
Dažas idejas jau esot, gribot ieviest mūsdienīgas līnijas un šajās dienās nodarbojas ar jauna sporta inventāra meklēšanu, pasūtīšanu. Mazajiem bērniem tie būs dažādi tuneļi, bet lielākie tiks arī pie galda spēlēm. Cik iespējams, darbosies laukā, nevis hallē. Skolas apkārtnē ir parks, pludmales volejbola laukums, tenisa korts un tas viss jāizmanto. Ja vajag nosaukt skolotājas “jājamzirdziņu”, šo apzīmējumu var attiecināt uz dažādām sporta spēlēm. Te vietā atcerēties Zigurda Karola vadītās sporta stundas pamatskolas laikā. Tās bija ļoti daudzpusīgas — no dambretes līdz diska, šķēpa un vesera mešanai, nerunājot par lēkšanu tālumā un augstumā. Mācoties vidusskolā Rīgā, no tā visa bijis tikai maza daļiņa. Tiesa, bija kas citāds, piemēram, aerobika, kuru Diāna vēlētos ieviest arī Mazzalves skolā. “Gribas, lai tāpat kā savulaik es, bērni manās stundās izmēģina visus pieejamos sporta veidus.”
Vecāki var nodarīt ļaunumu
Kā mūsdienās novērtēt, vai skolasbērns ir fiziski attīstīts? Diāna sauc dažādus normatīvus, bet nav obligātu prasību tos pielietot sporta stundās. Pēc jaunajiem izglītības standartiem, kas kārtējo reizi tiek mainīti no 1. septembra, nebūs spēkā kontroles normatīvi, un atzīmi skolotājs varēs ielikt par skolēna darbību stundā, cik aktīvi tajā piedalās, cik ieinteresēts bijis. Skolotāja saka, ka te un kopumā mācību procesā lielu devumu, kā arī ļaunumu nodara bērnu vecāki, piemēram, tagad, vīrusa laikā, bieži vien pildot mājasdarbus bērna vietā, tā it kā padarot bērna un varbūt arī savu ikdienu vieglāku. “Kā to var nesaprast, ka skolotājam svarīgi novērtēt bērna zināšanas,” ar nelielu sašutumu balsī saka Diāna. Sports ir neatraujams no veselīga uztura, un sporta stundās būs iekļauta arī šī joma.
Klasi audzinās arī virtuāli
Par pirmo mācību stundu viņa saka, ka jau izsapņojusi, kāda varētu būt ideālā — ar paklausīgiem bērniem. “Zinu, ka tā nebūs, tāpēc gatavojos dažādiem variantiem.”
Septītā, audzināmā, klase ir, kā Diāna saka, sarežģītais vecums. Klase kā liela ģimene — trīs meitenes un pieci zēni. Audzināšanas stunda nedēļā ir tikai viena, bet ir doma izmantot modernās tehnoloģijas un biežāk būt kopā ar savējiem ne tikai klātienē, bet arī virtuāli. Tiesa, uz vietas skolā audzinātāja būs katru dienu no otrdienas līdz piektdienai. “Četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecums. Mēģinu atcerēties sevi, kas man tolaik bija galvā, kas svarīgs, lai labāk saprastu viņus. Atceros, ka man bija kašķi ar klasesbiedriem. Toreiz nevarēju savas domas uzticēt skolotājiem un šo vēlos mainīt. Gribas, lai šo trīs gadu laikā starp mums ir uzticība, lai dalās savās sajūtās, pārdzīvojumos, tajā skaitā ne tikai par to, kas notiek skolā, klasē, bet arī ģimenē. Lai apzinās, ka no manis tālāk šī informācija nekur neaizies.”
Par avāriju nepārdzīvo
Kuri no sporta veidiem ir Diānas ikdienā? Iepriekšējos gadus tā bija peldēšana — divas reizes nedēļā. Kovida dēļ šogad ritms nojucis. Tā vietā nākusi riteņbraukšana, skriešana, bet to darīt biežāk pierunājot Diānas draugs.
Tas, ko Diāna pastāstīja pirms tikšanās, man lika domāt, ka šī būs skolotāja, kas mācēs parādīt, kā nedzīvot rāmī, kā pārkāpt robežas. Pagājušajā nedēļā braucot Jelgavas pusē, viņa saskrējās ar stirnu. Varam minēt, ko vadīja Diāna. Jau četrus gadus viņu aizrauj šosejas motocikli. Bija kritiens, vairāki kūleņi un sasista kreisās rokas plauksta. “Sīkums. Vai tas mani atturēs no moča? Drīzāk sapratu, ka vajag labākus cimdus,” smejot saka Diāna. ◆
