“Smagā artilērija” lai paliek garajiem rudens un ziemas vakariem. Tā nolēmu un ķēros klāt vieglākai lasāmvielai — trimdas rakstnieka Alfrēda Dziļuma romānam “Vienas vasaras zieds”.
Alfrēds Dziļums ir manu vecvecāku vienaudzis. Dzimis 1907. gadā Doles pagastā. Kā jau daudziem tajā laikā, arī viņam dzīve nebija viegla. Agri palika bez vecākiem, un līdzekļu trūkuma dēļ labu izglītību neizdevās iegūt. Sācis publicēties jau no 1926. gada. Lai arī bija daudz darba lauku saimniecībā, tomēr rakstīšana ņēma virsroku. 1944. gadā tika iesaukts leģionā. Tas bija liktenīgi, jo no ģimenes iznāca šķirties uz mūžu. Pēc kara nokļuva Vācijā, vēlāk nelegāli emigrēja uz Zviedriju, kur aizvadīja visu atlikušo mūžu.
A. Dziļums atstājis samērā ievērojamu literāro mantojumu — 21 romānu par dzīvi Latvijā, četras grāmatas par kara un leģiona notikumiem, tikpat atmiņu grāmatu un sešas lugas. Populārākais romāns ir “Saplēstā krūze” (1939). Tas tika publicēts turpinājumos žurnālā “Atpūta”, tā strauji palielinoties tirāžai, par ko izdevēja Benjamiņas kundze bija ļoti apmierināta.
Savukārt “Vienas vasaras zieds” uzrakstīts 1971. gadā. Dzīve klusajā un ar dabas skaistumu apveltītajā Avotu pagastā rit rāmi. Saimniekiem darbs dzen darbu, arī “Bērzu” mājās. Ne saukta, ne aicināta Avotos ierodas Hanna. Tā sauc arī pērnā gada nerātno teli, kuru pēc katras bēgšanas reizes Bērzu Vilis solās pārdot lopu uzpircējam. Bērzu ģimenē pat nenojauš, ka skaistā Hanna sagriezīs dzīvi kājām gaisā. Viņa nerēķinās ne ar viena domām un jūtām un mērķtiecīgi pakļauj Viļa sirdi un prātu. Vecie Bērzi pat dzirdēt negrib, ka Hanna varētu būt viņu vedekla, kur nu vēl nākamā “Bērzu” saimniece! Tomēr kāds notikums liek viņu domām mainīties, un Hanna nokļūst “Bērzos”. Viņa cenšas iemācīties dzīvot laukos, bet čiks vien iznāk. Sivēnus pārbaro ar graudiem, govs silē paliek nagu knaiblītes, kā dēļ lopiņš pagalam. Šādas situācijas sāk ietekmēt arī Viļa un Hannas attiecības. Vilis, cik vien var, cenšas rozā brilles noturēt, vien kaimiņu Līvija un ganu meitene Zelma saprot, ka Hanna ir tikai tukšs zieds. Bez sēklām un saknēm nākotnei.
Tā kā rakstnieks pats bija lauku zēns, tad ļoti labi spējis aprakstīt gan 30. gadu situāciju Latvijas laukos, arī darbi viņam nebija sveši. Notikumi rit raiti, kas liek neatrauties no lasīšanas. Mani Alfrēda Dziļuma darbos saista, cik viņš meistarīgi veidojis tēlu attiecības, kas tiešām rada vielu pārdomām. Darba valoda — viegla un samērā vienkārša. Tiem, kam patīk Regīnas Ezeras, Noras Ikstenas romāni, “Vienas vasaras zieds” neaizraus ne ar sižetu, ne valodu.
90. gados Latvijas Televīzijā tika uzņemta videofilma ar šādu pašu nosaukumu. ◆
