(53. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
300. — 302. diena
Pirmdien kārtojam ceļasomas. Sākumā liekas, nemaz nav tik traki — it kā viss vēl lien iekšā! Protams, dažas mantas nomainījušās, bet lieka smaguma nav. Tas gan mainās nākamajā dienā, kad arī “mazās” lietiņas jāsabāž pa somas stūriem, bet tāpat — viss gatavs!
Atvadāmies no Vakatipu ezera, atvadāmies no treilerīša. Atvadāmies no Remarkables kalnu grēdas un mūsu trim mēnešiem šeit. Šī bija lieliska pieredze!
Vadītāji darbā izmaksā atvaļinājuma naudu, un kolēģi, jau zinādami, ka vēl pirmdien uzkavējamies Kvīnstaunā, aicina gan uz “pēdējo dzērienu”, kas bija svētdienā, gan uz pusdienām. Atsakām, vien ar namiņa saimnieku vēl pārmijam pāris vārdu. Tie daži vārdi vēlāk pārvēršas pāris stundu ilgās sarunās. Sākam no ceļošanas līdz mūsu saimnieka jauneklīgajam izskatam. Lai arī vīram jau 50, izskatās vismaz 10 gadu jaunāks un saka, par to jāpateicas ingveram un kurkumai.
Atvadīšanās ir ļoti jauka. Konrāds saka, kad atkal atgriezīsimies Kvīnstaunā, varēsim palikt pie viņa kā draugi bez maksas. Treileri gan vīrs vairs nedomā izīrēt.
Tikpat vienreizīgi sākas mūsu pirmā ceļojumu diena. Nākamā pieturvieta ir Vanaka. Kvīnstaunas mazā māsa jeb līdzīga pilsētiņa pie ezera kalnu ielenkumā. Tā ir 100 km attālumā, un ceļā dodamies ar ļoti pozitīvām domām. Neesam meklējuši viesnīciņu, kaučsērferi tur, tāpat kā Kvīnstaunā, neatsaucas. Bijām saņēmuši arī uzaicinājumu no kādas latviešu meitenes paviesoties Vanakā, bet pagājis jau krietns laiciņš, un meitene jau devusies prom. Visu izpētīsim pašu spēkiem.
Pusdienlaikā pametam Kvīnstaunu. Uz ceļa neesam vienīgie — mums priekšā jau viens stopētājs! Pasveicinām puisi un novēlam veiksmi. Arī viņš dodas uz Vanaku! Paejam nedaudz tālāk, kā jau pieņemts, un stāvam vien 15 minūtes, līdz piestāj kāds puisis un aicina mūs mašīnā. Viņš gan nedodas uz Vanaku, bet gabaliņu gatavs mūs pavizināt. Esam ceļā, beidzot ar īstu vietējo jaunzēlandieti. Esam pirmie latvieši viņa ceļā, un ir priecīgs mums pastāstīt vairāk par vietiņām, ko Jaunzēlandē apskatīt.
Drīz tiekam izlaisti kādā krustojumā, kas gan nav galvenais ceļš. Puisis saka, uz Vanaku ved arī šī skaistā kalnu pāreja. Lai arī neesam pārliecināti, ka te, kalnos, stopēšana varētu izdoties, pavisam drīz sēžam citā auto un ar austrāliešu meiteni nokļūstam līdz Vanakai. Pa ceļam gan mūs aptur policisti, un jau satraucamies, vai tik nebūs tā, ka meitene saņems sodu mūsu dēļ, jo neesam piesprādzējušies, un mašīna pilna ar somām, tā ka nekas nav pārredzams. Laipnais policists atvainojas un saka, no Kvīnstaunas pienācis ziņojums, ka tikko nozagta mašīna un to izdarījis cilvēks cepurē ar melnu jaku — gluži kā meitene. Noziedznieks esot čalis, tā ka tiekam palaisti vaļā.
Parunājam par meitenes izvēli strādāt Jaunzēlandē, un viņa saka — te atbraukusi atpūsties un paceļot, jo nopelnīt var tikai Austrālijā, kur minimālā alga ir divtik augstāka. Te mājas ir aukstas — jaunzēlandieši vienkārši nesaprot, ka ziema katru gadu nāk, bet joprojām mīnus piecos grādos apkures un nekādas izolācijas nav. Iekšā tāpat kā ārā! Savukārt ir ļoti skaista daba, līdz ar to, kāpēc neizmantot ceļošanas un darba vīzu, lai visu darītu kopā! Vanaka meitenei patīkot, jo tā esot daudz mierīgāka nekā Kvīnstauna, un pavisam drīz par to pārliecināmies paši.
Pēc pusotras stundas nokļūstam Vanakā. Kvīnstaunas mazā māsa — nedaudz mazāka, daudz mazāk tūristu, vairāk vietējo, vairāk cilvēku ar suņiem un vairāk pīļu ezerā. Ātri atrodam lētu istabiņu hostelī, kas ir zemākā cenā nekā Kvīnstaunā, un dodamies pastaigā. Satiekam arī franču stopētāju, ko apsteidzām Kvīnstaunā uz ceļa, arī viņam brauciens bijis veiksmīgs.
Apkārt kalni vien! Tik skaistas ir Dienvidu salas dienvidu pilsētiņas! Vietējie pieraduši pie gaisa temperatūras, jo arī tagad daži aukstajā ezerā staigā basām kājām, citi pat peldas! Mē baudām skaistos ezera krastus, simtiem līkumos savijušos kokus, arī laipnus vietējos, kas pastaigā izveduši suņus — katram te ir mājdzīvnieks!
Vanaka ir daudz mierīgāka par Kvīstnaunu, lai gan te arī ir daudz ķīniešu tūristu un arī franči — viņi pilsētiņu pārņēmuši. Vanakas centrā ir vairāki bāri, kur tūristi izklaidējas, bet apkārt neskaitāmas gājēju takas aizvijas kalnos. Arī mēs noejam diezgan daudz un priecājamies par to, ka atkal esam savos izpētes ceļos. Turpināsim iegriezt pasauli!
To darām arī nākamajā dienā. Rītu sākam ar zolīšu meklēšanu, jo apavi atklāj savas nepilnības, kad jāstaigā vairāk nekā tikai no darba uz mājām. Te gan lietoto apavu veikalā apavus iegādāties izdevīgāk nekā zolītes — Arčam apavu pāris maksā 5 Jaunzēlandes dolārus, aptiekā zolītes — 40 dolārus. Varam kāpt kalnā. Apkārt Vanakai arī kalni vien, un uz tiem ved gājēju takas. Izvēlamies tuvāko kalnu, ko ieraugot liekas, ka nepievarēsim. Tomēr kāpiens nemaz nav tik traks, kā sākumā licies, un arī kalna galotnē tiekam. No turienes paveras skats uz Vanaku un mākoņu jūru ap to. Vietēji te ļoti sportiski — kalnā augšā un lejā rāpjas pat vairākas reizes. Kāda sporta zāle, ja apkārt tāda daba! No kalniem nolaižamies mākoņos, kur pa mazām, sasnigušām taciņām nokļūstam lejā. Šī ir mūsu pēdējā diena Vanakā, un to tad arī veltām kārtīgām pastaigām.
Vanaka pagaidām ir mierīga pilsētiņa, kas sagaida tūristus. Senatnē šo vietiņu apdzīvoja maori — Vanaka bija vieta, kur viņi cēla vasaras nometnes, sauktas par kiangām. Maori šajā apkārtnē zvejoja un medīja zivis pirms došanās uz rietumu krastu tālākā ponamu akmens meklēšanā. Pirmās liecības par “balto” cilvēku Vanakas apkārtnē ir 1853. gadā, kad kāds maoru virsaitis atnācēju līdz Vanakai atveda. Eiropieši šajā apkārtnē izveidoja aitu fermas un vēlāk arī kokmateriālu rūpnīcas. 19. gadsimtā šo pilsētiņu iekaroja zelta meklētāji. Pēc zelta drudža lauksaimniecība kļuva par galveno ienākumu avotu, bet nu tas noteikti ir tūrisms. Pirmais viesu nams Vanakā tika atvērts jau 1867. gadā. Apmeklētāju skaits tikai aug. Arī ziemā te ir tūristi, jo apkārtnē ir kalni, kur slēpot — gluži kā Kvīnstaunā. Vanakas ezeru gadu simtos izgrauzuši ledāji, līdz ar to arī te ainavas ir nepārspējamas — lieliska vieta, ko baudīt gan ziemā, gan vasarā!
303. — 305. diena
Naktīs ārā ir auksti, tāpēc šajā pārbraucienā ikvienā vietiņā paliekam hostelī. Ceļamies jau pusseptiņos, lai laicīgi sāktu stopēt. Ārā vēl tumšs. Saulīte parādās vien pēc deviņiem un pazūd jau pirms pieciem, jo tā vienkārši slēpjas aiz kalniem. Tas ļauj sniedziņam noturēties līdz pat rītam.
Sapakojušies un somām plecos dodamies ārpus pilsētas līdz ar pirmajiem saules stariem. Ejam trīs kilometrus, apbrīnodami, kā no mākoņiem ārā spraucas saulīte, iekrāsodama tos gaišzili oranžos toņos. Jaunzēlandes daba ir kas neaprakstāms! Austrālijā nevarējām nopriecāties par savvaļas zvēru daudzveidību, te nevaram vien nobrīnīties par dabasskatiem!
Nonākam īstajā vietā un sākam stopēt. Līdz mūsu nākamajai pieturas vietai — Foksa jeb Lapsas ledājam ir trīsarpus stundu brauciens pāri kalniem, bet pa vidu ir vienkārši tukšums. Tur nu jābūt veiksmei — būs vai nebūs. Ja kāds mūs atstās nekurienes vidū, varam pārvērsties vēl divos ledājos.
Stāvam jau pusstundu, daudzi rāda, ka nogriežas tepat vien, kā jau bijām domājuši. Kļūst vēsāk, Arča sāk taisīt pietupienus. Nezinām, vai stopēšana Jaunzēlandē ir likumīga, bet zinām, ka visi to dara. Tomēr nu aiz mums nostājas arī policijas mašīna. Tie neko nesaka, bet tas, protams, vēl vairāk samazina mūsu iespēju kur tikt, jo nepārtraukto līniju retais gribēs pārbraukt tieši pie patruļas auto. Tomēr, kad pagājusi jau stunda, apstājas kāda meitene un aicina iekāpt mūs mašīnā, turpat pie paša policista, un viņa brauc uz savām mājām garām tam pašam ledājam!
Ilgais brauciens paiet ātri, jo braucam cauri brīnumskaistām kalnu ielejām, kas ielenc dzidri zilus ezerus. Neticas tam, ko redzam. Protams, arī sarunas ir interesantas. Beidzot esam satikuši meiteni, kas kaut ko labu pasaka par Kristčērču jeb pilsētiņu, kur tagad plānojam palikt un pastrādāt. Viņa no visām iespējamajām tieši to izvēlētos dzīvošanai. Vietējiem ir citādāks viedoklis kā tiem ārzemniekiem, ko satikām Kvīnstaunā. Runājam par dažādiem ēdieniem un ēšanas paradumiem — interesanti ir tas, ka jaunzēlandieši izšauj zaķus, kas te savairojušies, bet zaķa gaļu neēd. Arī sēņošana šķiet kas dīvains, ja jau sēnes var nopirkt veikalā. Tomēr jauki tas, ka gandrīz no ikvienas upes un gandrīz no katra ezera iespējams smelt ūdeni un dzert no saujām. Tik tīrs Jaunzēlandē ir ūdens! Protams, visur to var dzert arī no krāna.
Virzāmies tuvāk rietumu krastam, un temperatūra no -1 grāda pakāpjas līdz +6. Meitene saka, te nepārtraukti līst. Arī dārzu nav viegli iekopt, jo pirms nogatavošanās dārzeņi vienkārši sapūst mitruma dēļ. Te kalni mainās ar lietus mežiem, un drīz skatam paveras Tasmana jūra. Te neviens nepeldas spēcīgo straumju dēļ, arī mūsu jaunās draudzenes draugs reiz esot ievilkts 2 km attālumā no krasta un tad izpeldējis ļoti tālu pavisam citā vietā. To paglābis sērfinga dēlis.
Esam šķērsojuši arī Hāsta pāreju — tā stiepjas pāri kalniem 160 km garumā, bet tās izveide prasīja vairāk nekā 30 gadu, jo ceļš tika taisīts no viena akmens. Protams, dabasskati te ir neaprakstāmi. Nokļūstam līdz mūsu pieturai un atvadāmies no meitenes. Esam atraduši lētāko vietiņu un šoreiz, piemaksājot vien trīs eiro, saņemam arī privāto istabiņu, kas ir tā pati četrvietīgā hosteļa istaba, vien ar solījumu, ka tā būs tikai mums. Lieliski! Un paliek arvien lētāk! Vienīgais, kas mūs biedē — hosteļa darbinieks saka, ka šodien ir netipiski burvīgs laiks un mums jāsteidzas ko apskatīt!
Rietumu krastā ne plūdi, ne zemestrīces nav retums. Un pats Foksa ledājs nav sasniedzams, jo ceļš līdz tam ir applūdis. Bet iespējams nokļūt pie kāda ezera, kas ir ļoti populāra dabas mīļotāju vieta, jo tajā atspoguļojas tepat stāvošais Kuka kalns — Jaunzēlandes augstākā virsotne vairāk nekā 3700 metru augstumā. Lasām, ka šajā kalnā 2003. gadā bojā gāja četru latviešu alpīnistu grupa. Kalnā nedomājam kāpt, tāpēc dodamies uz ezeru.
Pēc kartes ezers atrodas 6 km gājiena attālumā, bet, to sasniedzot, izrādās, ka vēl 5 km jāiet tam apkārt, lai ko vairāk ieraudzītu. Ja jau seši noieti, tad vēl pieci nekaitēs. Protams, skati visapkārt ir apburoši. Beidzot varam izbaudīt lietus mežu! Citur bijām lietus mežus iepazinuši, kad bijis neizturami karsts, kad kodīgās sviedru lāsītes neļauj acis turēt plaši vaļā. Bet nu aizskaram ikvienu lapiņu, apstājamies pie katra koka. Gaiss ir patīkami svaigs! Apkārt ir tāds miers, beidzot nav nekādas steigas — tūristi šo sezonu laikam neuzskata ar labāko ceļošanai. Tieši tas arī mums ļauj nedaudz atvilkt elpu un vienkārši ieklausīties dabā.
Arī nākamajā dienā uzkavējamies tepat, lai kaut kā apskatītu to ledāju un apdomātu tālāko ceļu. Mūsu gala pietura atrodas salas austrumu krastā. Sākumā domājām nedaudz tālāk salai braukt cauri, bet nu esam izlēmuši braukt salai apkārt pa ziemeļiem. Apstāsimies skaistākajās vietiņās, pirms atkal sāksim darbu.
(Turpmāk vēl.)
Te ir vairākas gājēju takas, bet esam jau brīdināti, ka pavisam nesen daudzas nobrukušas. Izvēloties pirmo, dodamies lūkot bojājumus. Ejam cauri klusam lietus mežam — ne lapiņa vējā netrīc. Smagie koki, slapji un auksti, ceļas debesīs. Satiekam divus vīrus spilgti oranžās vestēs — tie no takām ņem nost sakritušos kokus un sazāģē. Tie mums jautā, vai kāds koks mūsu ceļā bija nokritis. Atvieglojam vīriem darbu, atklājot, ka tālāk tie var neiet, ar ceļu viss kartībā. Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie takas beigām — tur, kur upē iegruvis viss krasts, arī asfaltētais ceļa gabals. Nogruvums bijis pamatīgs. Tomēr darbinieki saka, upes otrā pusē taka turpinās garākā posmā, un tur ledāju no tāluma iespējams arī saskatīt.
Dodamies pāri upei, baudīdami sulīgos lietus mežus. Tie nemaz nav tik droši — taciņas ir slidenas, un koki nereti gāžas, jo to saknes mitrajā zemē vienkārši neturas. Bet mūsu ceļš ir veiksmīgs. Atkal esam nostaigājuši padsmit kilometru, līdz sasniedzam galējo skatu pieturu uz ledāju. Turpat informācijas plāksnē vēstīts, ka nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot upes ieleju kājām, jo ledājs kuru katru brīdi var izraisīt jaunus šļūdoņus, un tad vari attapties zem milzīgas akmens kārtas. Lai arī šis esot viens no pasaules sasniedzamākajiem ledājiem, tam vairs tuvāk netikt, bet skati joprojām ir skaisti, un arī pati pastaiga burvīga. Šodien ārā pat +12 grādi!
Mazās smilšu mušiņas tiešām kaitina un sāpīgi kož. Ar tām mums vēl krietnu laiciņu nāksies sadzīvot. Labāk tās nekā lietusgāzes! Šodien laiks ir pasakains, un ceram uz tādu arī nākamajā dienā, kad dosimies uz nākamo ledāju pusstundas braucienā no šī.
Nākamajā dienā esam gatavi Franča Jozefa ledājam. Tas atrodas vien 23 kilometru attālumā, un jau esam nolēmuši — nevarēsim nostopēt, iesim kājām. Spīd saulīte, ārā ir diezgan silts, bet satiksmes nekādas. Gaidām stundu — garām brauc vien retais izīrētais treileris, un tādi stopētājus tikpat kā neņem. Esam nolēmuši gaidīt līdz pusvienpadsmitiem un tad iet, nebūs jau trakākais gājiens.
Tieši piecas minūtes pirms mūsu lielā gājiena apstājas kāds pārītis, kas gatavs mūs aizvest līdz mūsu iecerētajam galamērķim. Lieliski! Atkal dzirdam daudz laba par Kristčērču. Mums saka, ziema ir arī labākais laiks, kad apceļot rietumu krastu, jo tagad te daudz retāk līst un arī tūristu pūļu nav tik daudz, kas padara ceļošanu patīkamāku.
Nokļūstam Franča Jozefa pilsētiņā, kas sastāv vien no pāris viesu namiem un viena veikala, kas vismaz ir nedaudz lētāks kā iepriekšējā ciemā. Visi hosteļi tik agri vēl slēgti, tāpēc somas palūdzam paglabāt helikopteru ekskursiju biroja darbiniekus, un te visi vienmēr laipni piekrīt izpalīdzēt. Tad kājām dodamies apskatīt šo ledāju, kas, gluži tāpat kā iepriekšējais, tiek saukts par vienu no pieejamākajiem pasaulē. Arī šajā pilsētiņā gan bijuši smagi plūdi, tilts aizskalots, un līdz ledājam daudzi ceļi slēgti. Interesanti, ka gājēji šeit nedrīkst pārvietoties — līdz gājēju takām pa šoseju drīkst vien ar auto! Stopējam līdz tiem pašiem gājēju ceļiem, un arī tas izdodas lieliski. Drīz esam uz gājēju takas un šodien esam īstā sprintā. Esam nolēmuši šeit uzkavēties tikai vienu dienu, jo jau nākamajā nedēļā sākas lietavas — nedaudz jāpaskrien.
Līdz ledājam nokļūstam pēc stundas gājiena, un redzam tiešām ko brīnumainu. Tik tuvu iespējams apskatīt ledāju! Daudz tuvāk kā iepriekšējo! Te ir brīdinājumi, ka aiz iezīmētajām robežām iet nedrīkst, jo ik gadu kāds iet bojā, pieminēti arī četri latviešu alpīnisti. Gājēju takas parāda, kā gadu gaitā ledājs atkāpies, bet nu tā atkāpšanās paātrinājusies — dienā tas izkūst līdz pat 7 metriem!
Upes gultnē redzam daudz interesantu akmeņu, un nav noslēpums, ka senāk šeit tika atrasts gan zelts, gan nefrīts, tāpēc arī mēs smejot izmēģinām laimi. Īsti jau nezinām, kā tad katrs no tiem izskatās, kad nav apstrādāts. Redzam siltos avotus. Jaunzēlandē tādu ir daudz, sevišķi Ziemeļu salā. Nostaigājam vēl trīs gājēju takas pirms atgriežamies pilsētiņā, lai pierakstītos lētākajā hostelī. Te cenā iekļauta arī zupa vakariņās un brokastu galds. Mēs aši nometam somas, paēdam un sākam nākamās gājēju takas. Cauri lietus mežiem nokļūstam pie seniem kalnu tuneļiem, kas izgrebti no akmens, un sasniedzam lielākus un mazākus tiltus, kas ved pāri ledāja zilzilajai upei. Kopā apstaigājam septiņas gājēju takas — 25 kilometrus piecu stundu laikā! Šo dabas skaistumu, protams, varētu aprakstīt bezgalīgi!
Mathesona ezers netālu no Lapsas ledāja ir populārs tieši ar to, ka tajā atspoguļojas pats Kuka kalns — Jaunzēlandes augstākā virsotne. Šis ezers tradicionāli bijis arī maoru iztikas ieguves vieta, jo te iespējams noķert gan zušus, gan dažādus putnus. Šis ezers veidojās, kad Lapsas ledājs sāka atkāpties līdz savai pašreizējai atrašanās vietai pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ledāju kustība atstāja dziļas bedres, kas vēlāk piepildījās ar ūdeni, izveidojot ezerus, gluži kā šo.
Foksa jeb Lapsas ledājs tika nosaukts 1872. gada Jaunzēlandes premjerministra vārdā — tā, kurš tajā laikā apmeklēja šo ledāju. Ar laiku gan ledājs atkāpjas, un nu uz tā jau redzami augi. Ledus aizplūšana veido Foksas jeb Lapsas upi. Tūrisma sezonā šo ledāju apskatīt ierodas ap tūkstoš cilvēkiem dienā. Protams, tie bieži neievēro brīdinājuma zīmes un kāpj uz ledāja, tā izraisot nogruvumus.
11 km garais Franča Jozefa ledājs, kas ir viens no Jaunzēlandes iespaidīgākajiem dabas objektiem, saglabājies no Ledus laikmeta. Ledāju apgabals, kas ietver arī Foksa ledāju, atkāpies veselus 800 m. Zinātnieki saka, pašreizējais ledāja atkāpšanās ātrums ir ievērojams ģeoloģiskajā laika skalā. Laikā no 1893. gada līdz pēdējās lielās atkāpšanās beigām 100 gadus vēlāk, 1983. gadā, Franča Jozefa ledājs atkāpās par 3 km. No 1983. gada līdz 2008. gadam šis ledājs atkāpās gandrīz 1,5 km, bet pēdējo piecu gadu laikā tas ir izkusis gandrīz 820 m. Savukārt 2012. gadā ledājā tika atklāts milzīgs caurums, un tika pārtrauktas ledāja tūres. Zinātnieki, kas izmantoja seismometrus, atklāja “ledus trīces”, kad zeme trīc no ledus sabrukšanas, un tas arī izveidoja milzīgu dobumu zem ledājā.
(Turpmāk vēl.)
