Mēs ejam uz to kā uz īstu muižas kungu māju jeb medību pili, un tāda tā arī ir. Pils tā bijusi pirms simts gadiem, bet šodien vairs nav neviena no dzīvajiem, kas to savulaik redzēja savām acīm. Šodienas realitāte ir sienas, velvēti pagrabi un tumši koridori, telpas ar skaistām karnīzēm pie griestiem, vairāki seni koka logu slēģi un durvju vērtnes, kamīnu un greznu lustru vietas, kas ir liecinieki šīs mājas saimnieku pārticībai un varbūt arī skaistuma mīlestībai.
Kas tik vien nav noticis šajā mājā! Tāpēc, sveiks, pils Gariņ, kas šos simts gadus esi nosargājis savu māju! Un tai ir īpaša enerģija, kas aicina un velk mūs atpakaļ pie sevis, it kā sakot, palīdziet man! Un mēs to darām, redzot, kā šajā mājā skolojušies un dzīvojušie zalvieši tagad nāk ar saviem bērniem un ģimenēm. Viņi nāk apciemot savu skolu, satikt atmiņas un bērnības zemi. Vai tā nav pasaka? Mēs cenšamies padarīt to reālu, redzamu un sajūtamu, tāpat kā stāstus par vēl senāku šīs mājas vēsturi — par vācu bruņinieku, hercogu, dzimtkungu, grāfu un krievu kņazu un baronu laikiem mūsu zemē. Pienācis mūsu laiks rūpēties par bijušo pili un pašiem veidot tās nākotni. Nav valdnieku, kas ar pātagu nodarbināja mūsu senčus, bet esam mēs — 21. gadsimta cilvēki, kas izprot pagātni un paši veido šodienu un rītdienu.
Mēs saprotam, cik liela nozīme ir videi un mūsu apkārtnei. Lielzalves muižas parks ir skaista vieta, ja to spējam sakārtot un padarīt interesantu. Protams, to nevar izdarīt daži cilvēki, tāpēc nākas aicināt talciniekus. Ar saimnieku — Zalves pagasta — finansiālu atbalstu tiek realizēts parka vārtu sakārtošanas projekts. Bijuši ieteikumi restaurēt parka vārtus, bet restaurācija ir atjaunošana sākotnējā izskatā. Mēs pat nezinām, kādi vārti izskatījušies, bet pēc nostāstiem neko nevar restaurēt. Šobrīd varam nostiprināt vārtu saglabājušos stabus, novākt gruvešus, kas vēl jāizdara šajā rudenī. Ļoti ceram, ka plānotos darbus izdosies paveikt kopā ar Zalves pagasta pārvaldi.
Augustā rīkojām talku parka sakopšanai un ugunskura vietas iekārtošanai parkā, laukumā, kur arī skolas laikos bijis pionieru ugunskurs. To būtu jāiekārto kā dabas koncertzāli, lai nākamajā vasarā te varētu pulcēties uz līgošanu un citiem pasākumiem. Vārtu stabu sadrupušos ķieģeļus izmantojam ugunskura vietas iekārtošanai, bet no lielākajiem to gabaliem veidosim vides objektu parkā. Labprāt uzklausītu jūsu idejas, jo tik vēsturiskus ķieģeļus, lai arī saplīsušus, nevajadzētu izmest mēslainē. Lielie vārti jau nostiprināti, un arī to apkārtne sakopta. Talcinieki nebaidījās ķerties klāt arī nepatīkamākam darbam — aizvāca drazas mazo vārtu malā. Te darbi vēl turpināsies. Tiks izzāģēti krūmi un sakopta lielceļa mala. Šeit top jauns, interesants parka objekts, kas ceļiniekiem vēstīs par mūsu muižu.
Talkas otrajā daļā atklājām parka ugunskura vietu, ko paveikt mums palīdzēja talcinieces no Aizkraukles un folkloras kopas “Urgas” dalībnieces no Kokneses. Lielie parka koki mūs sargāja no karstās dienas, un sarunas raisījās sirsnīgas un iepriecinošas. Svaigā gaisā, kā zināms, viss labi garšo, un laiks aizsteidzas nemanot. Mums pievienojās māksliniece Maija Bērziņa, kas ar interesi izstaigāja muižas mājas telpas un piekrita turpmākai sadarbībai. Varējām arī apskatīt nelielu viņas darbu izstādi, tie tapuši Viesītes plenēra “Sēlijas vasara 2020” dienās. Un mums — ideju pilnas galvas! Paldies visiem par to!
Augusta otrā puse ir tāds interesants laiks, kad vasara jau brien uz otru pusi, gaisā jūtama rudens tuvošanās, kad bērni jāpoš skolai, lai lido jaunās gaitās. Visu vasaru pa parku rītos pastaigājās jeb brokastoja mūsu trīs ligzdu stārķi. Nu tie jau aizlaidušies. Viņi devušies prom, lai nākamajā pavasarī atgrieztos savās ligzdās.
22. augusta pievakarē, aicinājām visus uz pirmo koncertu Lielzalves muižā pēc daudzu gadu pārtraukuma. Paldies pagasta pārvaldes vadītājai par atbalstu! Jaukais laiks mums atļāva koncertu rīkot parkā pie mājas. “Vasaras mūzika stārķu ceļam” — pasākuma nosaukums, kas paskaidro, kam tas veltīts. Izskan vasara ar nelielu nožēlu un mazliet skumjām, bet arī ar cerībām, ka mums un visiem, kas pošas jaunās gaitās, priekšā daudz aizraujošu tikšanos un jaunas emocijas, piedzīvojumi, atklāsme un uzvaras. Lai veiksmīgs un drošs ir ceļš putnu un cilvēkbērnu lidojumam, lai viņi zina, ka mēs vienmēr gaidām viņus atgriežamies mājās, lai kur viņi būtu.
Vasaras mūzika izskanēja, bet sirmā skola Ilgas Ceras pavadībā aicināja iekšā. Tik daudz emociju un tikšanās prieka! To grūti izstāstīt, jo kā gan aprakstīt daudzo apmeklētāju izjūtas viņu sirdīs, kur katram savas atmiņas un iespaidi? To visu vērojot no malas, nāk prātā dīvaina doma, — kas būtu šī muižas māja pēc aizritējušiem simts gadiem, ja tā nebūtu bijusi skola? Tieši skola spējusi piepildīt māju ar to neredzamo saturu, kas pārspēj un pārklāj zudušās materiālās lietas. Mēs, “Sēļu kluba” dalībnieki, esam te, lai savienotu un celtu gaismā Lielzalves muižas un Zalves skolas materiālās un nemateriālās vērtības. Tās ir Zalves un arī visas Sēlijas bagātība, ko tikai tagad mēs pakāpeniski sākam apjaust un novērtēt.
